Kubas krīzes ēnā: ko Krievijas militāristi dara Venecuēlā? (73)

Kas ir noticis?

Sestdien, 23. martā, pienāca ziņa, ka Krievijas Federācija ir nosūtījusi vairāk nekā 100 militārpersonas, ģenerāli Vasiliju Tonkuškurovu un 35 tonnu kravu uz politiskās krīzes skarto Venecuēlu. Savu klātbūtni tie pamato ar nepieciešamību pārrunāt jautājumus par tehnikas uzturēšanu, apmācību rīkošanu, kā arī militāro stratēģiju.

Krievijas militārā klātbūtne tiek palielināta laikā, kad Venecuēlā norisinās cīņa starp diviem valsts prezidentiem – Huanu Gvaido un Nikolasu Maduro. Abi uzskata viens otru par nelikumīgiem.

Prezidenti arī ir piesaistījuši plašu starptautisku uzmanību. Piemēram, Gvaido pusē jau ir paspējušas nostāties ASV, Eiropas Savienība, Austrālija, Japāna un lielākā daļa Latīņamerikas valstu. Tikmēr Maduro atbalsta Krievija, Ķīna, Irāna, Turcija, Sīrija, Palestīnas autoritāte, Dienvidāfrika un citas Rietumiem nedraudzīgāk noskaņotas valstis.

Krievijas lēmums ir izraisījis kritiku no ASV. Prezidents Donalds Tramps jau ir paspējis brīdināt Krieviju Venecuēlai netuvoties. Savukārt ASV Valsts departaments ir izplatījis preses paziņojumu, kurā Maskavas darbības ir tikušas nosauktas par pretrunu pašas Krievijas un Maduro valdības aicinājumam neiejaukties Venecuēlas iekšējās lietās.

Krievija no ASV apvainojumiem centusies aizstāvēties ar šādu argumentu: starp Krieviju un Venecuēlu 2001. gadā ir noslēgts divpusējais līgums par sadarbību militārajā un tehniskajā jomā. Pamatojoties uz to, Krievijas militārpersonas šajā valstī ir atļautas. Zīmīgi, ka Maskavas zābaks šajā valstī ir parādījies pēc tam, kad ASV ir atteikusies izslēgt militāras intervences opciju Gvaido atbalstam un piemērojusi Maduro režīmam sankcijas.

Neskatoties uz notikumu iespējamo tālāko attīstību, rodas divi jautājumi: 1) Vai Krievijas karavīru klātbūtne šajā valstī ir saskaņā ar starptautiskajām tiesību normām un 2) kāda ir Krievijas stratēģija Venecuēlā un kāpēc tai šajā valstī iesaistīties?

Vai Krievijas klātbūtne Venecuēlā ir tiesīga?

Atbilde uz šo jautājumu ir gan jā, gan nē. No vienas puses, Krievija patiešām līgumu par militāro sadarbību ir noslēgusi un tās militārpersonas atrodas Venecuēlā ar Maduro valdības piekrišanu. Turklāt Maduro valdība ir tā, kuru atzīst Krievija pati. Tādēļ tā (nevis Gvaido vadītais parlaments) Krievijas prāt ir minētā līguma subjekts un ar tiesiskumu problēmu nav.

Taču no otras puses, Maduro starptautiskā atzīšana pati par sevi ir, maigi izsakoties, nenoteikta, un, kā jau tika minēts, – daudzas valstis par Venecuēlas likumīgo vadītāju uzskata Huanu Gvaido un viņa parlamentu. Savukārt pats Gvaido atļauju Krievijas karavīru klātbūtnei nav devis. Līdz ar to Maskavas zābaks nav leģitīms.

Turklāt Gvaido arī pauž kritiku, ka, pamatojoties uz Venecuēlas konstitūciju, tikai valsts parlamentam ir tiesības lemt par šādu militāru speciālistu uzaicināšanu. Tikmēr Krievija pamatoti norāda, ka noslēgtais un ratificētais divpusējais līgums par sadarbību militārajā un tehniskajā jomā nenosaka, ka šajā jomā tam obligāti vajadzētu iesaistīties.

Aplūkojot līguma tekstu, arī redzams, ka Venecuēla un Krievija ir patiesi vienojušās par abpusēju sadarbību gan militārās tehnikas uzturēšanā, gan militāro speciālistu sagatavošanā.

No tā mēs varam secināt, ka atbilde mainās atkarībā no iesaistītās puses un uzdotais jautājums pats par sevi ir nesvarīgs Venecuēlas situācijā.

Brīdī, kad saduras divu pušu uzskati par taisnīgumu un nav tiesneša, uzvar tā, kurai ir lielāki resursi un dūres spēks. Savukārt Krievija šajā situācijā Maduro spēkam palīdz.

Līdz ar to aktuālāks ir otrais jautājums – kāda īsti ir Krievijas stratēģija Venecuēlā un kāpēc tai tur iesaistīties?

Kāpēc Krievijai iesaistīties Venecuēlā?

Kā intervijā portālam TVNET norāda Latvijas Ārpolitikas institūta pētnieks Māris Andžāns: «Krievijas stratēģija Venecuēlā ir līdzīga kā Sīrijā – ar ierobežotiem politiskiem un militāriem līdzekļiem kļūt par neatņemamu daļu no Venecuēlas konflikta risinājuma.»

Šāda stratēģija zināmā mērā ir turpinājums tās vēlmei panākt savu galveno ārpolitisko mērķi pasaulē – kļūt par lielvalsti, kura sēdētu līdzās ASV un būtu iesaistīta jaunas pasaules kārtības izveidē.

Tādā veidā tiek vairota arī Krievijas politiskā ietekme un prestižs pasaulē (šajā gadījumā Latīņamerikā). Turklāt Andžāns arī norāda, ka Krievija ir gatava iesaistīties tajās valstīs, kurās citi nav gatavi (tiek uzskatīts, ka ASV Venecuēlā negrasās iejaukties). «Tad, kad tie ir gatavi rīkoties, ir jau par vēlu, jo neviens nevēlas eskalēt konfliktu ar Krieviju,» saka Andžāns.

Papildus tam Venecuēla ir Krievijai ļoti svarīga politiskā spiediena pret ASV izdarīšanai. Tas tāpēc, ka Maskavā Venecuēla tiek uzskatīta par ASV «pagalmu» - teritoriju, kura Vašingtonai ir ārkārtīgi nozīmīga ģeogrāfiskā tuvuma dēļ. Savā ziņā Kremlī tiek vilktas paralēles ar tam stratēģiski svarīgo Ukrainu, kurā norisinās centieni palielināt ES un NATO ietekmi, raidorganizācijai Al Jazeera stāsta domnīcas Wilson Center analītiķis Vladimirs Ruvinskis. Šajā kontekstā Krievija varētu vēlēties ASV atmaksāt par tā jaukšanos Ukrainā.

Vienlaikus Krievija redz Venecuēlu arī kā biznesa iespēju. Valsts jau ilgstoši ir kultivējusi konstruktīvas attiecības gan ar Maduro pašu, gan arī ar viņa priekšgājēju – Hugo Čavesu. Jāsāk ar to, ka Venecuēla ir dzīvojusi ar ievērojamu budžeta deficītu un Krievija ir bijusi viens no valstij lielākajiem aizdevējiem. Ja Maduro režīms kristu, tad pastāv ievērojams risks, ka Maskava šos ieguldījumus varētu zaudēt.

Māris Andžāns arī norāda, ka Krievija ir viens no lielākajiem ieroču eksportētājiem pasaulē un tai ir nepieciešams noiets savām precēm.

Maduro režīms šo noieta iespēju sniedz.

Visbeidzot, ir jāņem arī vērā, ka Venecuēla ir ar dabas resursiem bagāta valsts. Maskava jau ilgstoši ir vēlējusies izveidot uz sadarbību vērstas attiecības šo resursu apguvei. Vēl pagājšgad, 6. decembrī, raidsabiedrība Reuters ziņoja, ka Krievija un Venecuēla ir parakstījušas līgumu par Maskavas investīcijām 5 miljardu dolāru vērtībā valsts naftas sektora produktivitātes palielināšanā. Tāpat Krievija arī plāno investēt 1 miljardu dolāru Venecuēlas zelta ieguves industrijas attīstībā.

Ko tālāk?

Aplūkojot esošo situāciju, gribot negribot nāk prātā salīdzinājums ar bēdīgi slaveno Kubas krīzi 1962. gadā. Nezinātājam – tā sākās brīdī, kad PSRS nolēma izvietot savas kodolraķetes tai draudzīgajā Kubas Republikā. Šis lēmums izraisīja ārkārtīgi asu ASV pretreakciju, kas gandrīz sāka kodolkaru. Ir jautājums, vai pašreizējā situācija Venecuēlā varētu šīs lielvaras jau atkal nostatīt militārā pretstāvē.

Atbilde ir nē.

Būtu jāsaprot, ka nedz Krievija ir PSRS, nedz arī ASV ir tāda pati kā prezidenta Džona Kenedija laikā.

Par Krieviju runājot, Māris Andžāns jau pamatoti norādīja, ka tā iesaistās tajās valstīs, kurās gatavi nav iesaistīties citi. Tas tāpēc, ka tā saprot, ka tiešu konfrontāciju ar ASV tai neuzvarēt jebkurā gadījumā un tās stratēģija nav censties būt par amerikāņiem stiprākai. Drīzāk – būt valstij, ar ko Vašingtonai jārēķinās. Savukārt ASV ārpolitikā jau kopš Baraka Obamas laika ir novērojama zināma «alerģija» pret militārajām intervencēm pasaulē. Turklāt amerikāņi baidās, ka konflikts ar Krieviju varētu neprognozējami eskalēties un novest pasauli pie milzīga posta.

Ja salīdzinām ar situāciju Kubas krīzes laikā, tad valda uzskats, ka PSRS bija gatava apbruņot Fidela Kastro režīmu ar raķetēm, lai panāktu Rietumberlīnes atdošanu padomju ietekmes sfērai. Līdz ar to – klajš centiens būt par ASV stiprākai un graut tās ietekmi Eiropas sirdī. Savukārt ASV tajā laikā bija apveltīta ar daudz lielāku militāro intervenču apetīti un uzskatīja, ka tai ir nepieciešams atbildēt uz jebkādu agresijas izpausmi. Iespējams, tāpēc, ka Kenedijs pats piederēja pie tās paaudzes, kura bija piedzīvojusi Hitlera nākšanu pie varas un Otrā pasaules kara postu.

Tomēr pašreizējā situācija Venecuēlā liek secināt ko citu – Krievija dīkstāvē nebūs un meklēs dažādus pasaules punktus, kuros ASV iesaistīties nevēlas vai arī Vašingtonas ietekme nav pārlieku liela. Galu galā – ietekmes vairošana šādā veidā ir efektīva pieeja, kā Kremlim pamatot nepieciešamību ar to runāt.

Nav izslēgti arī atsevišķi mēģinājumi veidot lielāku ietekmi arī valstīs, kuras ir vienmēr bijuši tradicionālie ASV sabiedrotie. Piemēram, lēmumu pieņēmējus un arī analītiķus Vašingtonā satrauc Krievijas pieaugošie diplomātiskie manevri Persijas līča valstīs. Lai gan ir maz ticams, ka tās varētu no ASV ietekmes sfēras aiziet, tomēr arābu monarhijām tagad vienmēr ir iespējams pateikt, ka Vašingtona nebūt nav to vienīgais draugs.

Tā vien izskatās, ka mūsu austrumu kaimiņš savas agrākās ietekmes zaudējumu vēl arvien pārdzīvojis nav un turpinās darīt visu, lai kaut nedaudz šo iekšējo tukšumu kompensētu. Atliek tikai cerēt, ka, to darot, netiks izraisīts jauns lielvaru konflikts. Šādā gadījumā vērta nebūs nekāda cīņa par ietekmi.

Foto: Nemieri Venecuēlā

Foto: Venecuēlas ekonomiskā krīze