Pārprodukcija, nodokļu nemaksāšana, normatīvā regulējuma trūkums – tās ir tikai dažas no “mīlulīšu” tirgus problēmām. Aplēses liecina ka lolojumdzīvnieku apgrozījums gadā ir 10 miljoni eiro.

Kamēr Valsts ieņēmumu dienests (VID) feisbukā trenkā tamborētu jaciņu tirgotājus, valstij gar degunu aiziet galvu reibinošas summas. Kāpēc?

Suņi no gaisa nokrituši!

Jāsāk ar to, ka mājas mīluļu pavairotāji biznesu dēvē par hobiju, tāpēc uzņēmējdarbību nereģistrē un nodokļus nemaksā. Likumdošana (drīzāk tās trūkums) rūpalu savā ziņā atbalsta, jo vienīgais regulējums ir Ministru kabineta noteikumi Nr.266  “Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai”, kuros noteikts, ka mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieks (33.1 4) nodrošina, ka sunim, kaķim un mājas (istabas) seskam gada laikā nav vairāk kā viens mazuļu metiens. Ievērojot šo normu, jaundzimušo mājas mīluļu skaits vienmēr būtu ierobežots. Tomēr cik metienu ir patiesībā, kādos apstākļos mitinās dzīvnieki, cik mazuļu tiek pārdoti, par kādu summu, neviens nezina, un arī, ja gribētu, nespētu izskaitīt, jo pirmo reizi suns jāreģistrē līdz sešu mēnešu vecumam, bet kucēni tiek pārdoti dažu mēnešu vecumā.

Tirgotājs un viņa darbības apjoms paliek neidentificējami. Suņi no gaisa nokrituši!

Dzīvnieku aizstāvji uzskata, ka lolojumdzīvnieku bizness kā ēnu ekonomikas rūpals apjoma ziņā ieņem trešo vietu aiz kontrabandas cigaretēm un ieroču tirdzniecības.

Lai akmens netrāpītu visu suņu/kaķu audzētāju dārziņā, uzreiz jāuzsver, ka ir milzu atšķirība starp godprātigiem dzīvnieku audzētājiem, kuri nodarbojas ar selekciju un “asiņu līnijas” saglabāšanu, un tiem, kas dzīvniekus pavairo komerciālos nolūkos. Lauksaimniecības datu centrā reģistrētas 11 suņu audzētāju organizācijas, 5 kaķu un viena sesku. Pameklējot internetā, dažādu klubu un biedrību ir daudz vairāk.

Skaidrs, ka šķirnes suņu/kaķu tirgus detaļu nezinātājam - cilvēkam, kurš nolēmis iegādāties mīlulīti, šīs nianses nevar būt zināmas.

Dzīvnieku pavairotāji ir pieredzējuši, viltīgi un pircēju “parasto” apvārdo veiklāk nekā ekstrasensu cīņu uzvarētāji, piemēram, melojot, ka viņu tīrasiņu, starptautiskās izstādēs godalgotajiem suņiem, ak jel, pirmo reizi piecos gados piedzimuši kucēni, no kuriem viņi burtiski nespēj atvadīties.

Katram ministram pa sunītim

Dzīvnieku aizsardzības organizāciju pārstāvji jau gadiem burtiski kliedz, ka suņu/kaķu pavairošanas ekonomiskā būtība (sistemātiska darbība ar mērķi gūt ienākumus) atbilst visām saimnieciskās darbības pazīmēm. Turklāt peļņa mēdz būt fantastiska: ir dzīvnieki, kas maksā tikpat, cik normāls lietots auto. Nauda, protams, ir tikai viens aspekts – dzīvnieku pavairošanā ir daudz ētiskas dabas problēmu.

Lauksaimniecības datu centrā reģistrēti aptuveni 124 000 suņu – apmēram puse no reālā skaita. Nodibinājuma “Dzīvnieku policija” valdes locekle Ilze Džonsone lēš, ka Latvijā uz katriem septiņiem iedzīvotājiem ir viens suns. 2018. gadā no visiem desmit Latvijas patversmēs uzņemtajiem 2625 suņiem 70% - 1825 nebija reģistrēti un čipēti. Trešdaļai pārējo suņu čipi bija nereģistrēti.

Valsts ieņēmumu dienestā atbild, ka nevarēs pateikt, cik mājdzīvnieku tirgotāji tomēr godprātīgi reģistrējuši saimniecisko darbību, jo tie pazūd zem koda “citi neklasificēti pakalpojumi”.

Šajā kategorijā ietilpst dažādi netradicionāli saimnieciskās darbības veidi, tāpēc atlasīt precīzu skaitu to cilvēku, kuri savu nodarbošanos saistījuši tieši ar mājas mīluļiem, nav iespējams. Dzīvnieku patversmes “Mežavairogi” vadītāja Danuta Priede pavīpsnā:

daudzus gadus strādājot ar mājdzīvniekiem saistītā jomā, viņai zināmi tikai divi suņu audzētāji – nodokļu maksātāji. Abi dzīvniekus audzē valsts robežsardzes un armijas vajadzībām un ar tiem piedalās iepirkumu konkursos.

VID paskaidro, ka no personīgās mantas tirdzniecības nodokļi nav jāmaksā. Tas nozīmē, ka laiku pa laikam ikvienam iedzīvotājam ir tiesības pārdot viņa īpašumā esošu mantu. “Vērtējot darījumus pēc būtības, jāapzinās, ka suņi nav tas pats, kas skapis vai kleita. Saimniekam nav iespējas ietekmēt faktu, ka viņa mājas mīlulim vienā metienā piedzimst desmit, nevis trīs, kā atļauts likumā, kucēnu. Līdz ar to piemērot likumā noteikto, vadoties pēc matemātiska principa, ka par darījumu regularitāti liecina to skaits gadā, būtu absurdi. Tostarp ārkārtīgi neētiski būtu sodīt cilvēku par to, ka viņš kucēnus nav iemidzinājis, bet izlēmis pārdot, tādējādi nodrošinot tiem dzīvi un mājas.”

Danuta Priede kategoriski nepiekrīt – pēc viņas domām, sunītis savā ziņā ir tāds pats produkts kā kleita vai māla krūze. Ja gribi ražot produkciju, kam ir pievienotā vērtība, jāreģistrējas kā nodokļu maksātājam.

“Ja audzētāji uzskata, ka viņu ieņēmumi ir mazāki par izdevumiem, tas viņus neatbrīvo no reģistrēšanās.”

“Pie mums vēsturiski iegādājies: “Kas tad tur īpašs? Tie tikai sunīši, kaķīši.” Mana attieksme ir tāda: tas ir nopietni! Dzīvs īpašums ar paaugstinātām prasībām. Nihilistiskā attieksme no valdošajām aprindām ir radījusi situāciju, ka nezinām, cik ir suņu un kaķu un kā tie dzīvo. Eksistē dramatisks daudzums dzīvnieku – šķirnei līdzīgu, bez ciltsrakstiem. Mēs nezinām, cik dzīvnieku nāk pasaulē un kāds ir viņu liktenis,” turpina Danuta Priede. Viņai ir savs skatījums par to, kāpēc dzīvnieku pavairotāji var “dzīvot zaļi”.

“Gan jau ministriem, deputātiem un prezidentiem katram mājās ir kāds sunītis, kaķītis. Šī shēma, balstīta draudzības saitēs, darbojas kopš padomju laikiem.”

Iekāpuši skudru pūznī

Tirdzniecību ar mājdzīvniekiem kontrolē un uzrauga Pārtikas veterinārais dienests (PVD). PVD Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa skaidro, ka plānveida kontrole netiek veikta. Pārbaudīt mājdzīvnieku turētājus dienests var sūdzības gadījumā. PVD gadā saņem ap 900 sūdzību – visbiežāk no kaimiņiem, no kurām tikai viena trešā daļa ir pamatotas. Vai dzīvnieki tiek pavairoti un tirgoti, dienests nekontrolē, jo fokusā ir tikai dzīvnieku labturība. Kopumā arī PVD atzīst, ka joma ir nesakārtota un tas kavē uzraudzību.

Kad tevī no baltā pūku mākonīša paveras divas uzticības pilnas melnas acis un rokai pieskaras mikls degungals, dvēsele kūst, sirds valda pār prātu – nu kādi vēl nodokļi, kvītis, nauda un papīri? Par mazo brīnumiņu tu esi gatavs piedot visu.

Čivava, Jorkšīras terjers, Džeka Rasela terjers, Pomerānijas špics, bīgls - tās ir populārākās šķirnes, kas tiek piedāvātas sludinājumos. Suņabērns var maksāt no dažiem simtiem līdz pusotram tūkstotim, atkarībā no ciltsrakstiem un eksemplāra individuālajām īpašībām. Krancīši par desmit eiro ir mazākumā. Tomēr daži bezšķirnes suņukus pamanās piedāvāt par 160 un 250 eiro. Un kāpēc ne? Tikpat mīļi un varbūt pat gudrāki!

“Sludinājumā minēts: “Klubs ar 15 gadu pieredzi.” Tas nozīmē, ka darījumu regularitāte jau tiek atzīta. Ja cilvēks maksā par suni 700 eiro, viņš var lūgt kvīti. Parasti tirgotāji saka: slēgsim līgumu. Tas nav darījuma apliecinājums. Vēl mēdz teikt: “Ar ciltsrakstiem maksā 1000 eiro, bez 700.” Kad cilvēks ierauga kucēnu, veselais saprāts pazūd. Iespējams, ka suns nav vesels un ciltsraksti viņam vispār nepienākas,” biznesa aizkulises atklāj Danuta Priede.

Viņa smejas, ka pie ciltsrakstiem tikt ir vieglāk par vieglu. Ja gribētu, varētu uztaisīt īpašos “Mežavairogu” ciltsrakstus.

Dzimtas koka esamība suņa cenu paaugstina daudzas reizes.

Nesakārtotība ir apzināta, pārliecināta arī “Dzīvnieku policijas” pārstāve Ilze Džonsone. “Pārprodukcija ir milzīga! Mēs esam iekāpuši nenormālā skudru pūznī,” viņa emocionāli raksturo situāciju, sakot, ka pavairošana notiek tādos apmēros, uz kādiem neviens lauksaimnieks, strādājot ar lauksaimniecības dzīvniekiem, pat cerēt nevar.

Latvijas Kinoloģijas federācijas prezidente Vija Klučniece norāda, ka starp godprātīgajiem audzētājiem, kas nodarbojas ar selekciju, un tiem, kas dzīvniekus pavairo komerciālos nolūkos, ir milzu atšķirība. Tos, kas pavairo un tirgo dzīvniekus peļņas nolūkos, no federācijas izslēdz. Viņa novērojusi, ka neētiskais komercpavairotāju bizness Latvijā sarūk, jo šajā jomā “klusie telefoni” darbojas perfekti un slikta slava izplatās ātri. Tomēr problēma ir kontroles trūkums.

Pēc viņas domām, valsts neaizsargā godprātīgos audzētājus, jo nav noteikts, kurš un kā drīkst tirgot dzīvniekus. “Jautājums nav sakārtots – piemēram, Beļģijā sludinājumu par dzīvnieka pārdošanu var ievietot tikai Beļģijas iedzīvotājs, kura dzīvnieks reģistrēts konkrētā Beļģijas suņu vai kaķu audzēšanas organizācijā.”

Jau drīzumā portālā TVNET lasiet stāstu par Duksi - suni, ko pavairotāji izmantoja kā “kucēnu ražošanas mašīnu”, neārstēja no iedzimtas pataloģijas un nekad neveda ārā. Dukša stāsts beidzās laimīgi - suņuku izglāba no nelegālās suņu audzētavas, un nu vecumdienās viņš ir izvilcis laimīgo lozi.