Brīdinājums!

Šo lapu nedrīkst atvērt, ja Tev vēl nav 18 gadu.

Man jau ir 18 Man vēl nav 18

"Viņi gaidīja brutālu, neizbēgamu nāvi." Suņu gaļas tirgus Indonēzijā

FOTO: dogmeatfreeindonesia.org

Vairākās valstīs vēl mūsdienās pastāv tradīcija, kas mūsu platuma grādos šķiet prātam neaptverama, - suņu gaļas ēšana. Nokaušanai paredzētie suņi (un dažkārt arī kaķi) tiek turēti briesmīgos apstākļos, spiesti noskatīties sugasbrāļu mokošajā nāvē un pēc tam paši mirst agonijā. Britu aktieris un dzīvnieku tiesību aktīvists Pīters Īgans par pieredzēto Indonēzijas suņu gaļas tirgos raksta slejā raidorganizācijas SKY vietnei.

"Vispirms es sajutu negaidītu impulsu izvemties, kad manās nāsīs un rīklē ielauzās beigtas miesas, iekšu un asiņu smaka. Atmosfēra bija radikāli mainījusies - no tropiski gaisīgas uz tumšu un šausmām... Mēs bijām Ekstrēmajā tirgū," raksta Īgans. 

"Uz grīdas mētājās iekšas, visiem tirgotājiem mutē bija cigaretes. Viņi izpūta dūmus, sadalot līķus ar netīrām rokām un eksperta cienīgu vienaldzību. Sikspārņi, žurkas, čūskas, cūkas, vistas un, protams, kaķi un suņi."

Tirgotāji bija brīdināti par dzīvnieku aizstāvju organizācijas "Dog Meat Free Indonesia" vizīti; viņi bija piekrituši, ka todien suņi netiks publiski nokauti.

Pēc īsas pastaigas pa tirgu dzīvnieku aizstāvji ieraudzīja piecus suņus sprostā, kas bija apklāts ar brezentu. Kad viņi pacēla pārklāju, suņi "bija pārāk slimi vai nobijušies, lai pakustētos", raksta Īgans.

"Savu mūžu nebiju redzējis suņus tik sliktā stāvoklī. Viņi gaidīja brutālu nāvi - nāvi, par kuru viņi zināja, ka tā ir neizbēgama," viņš norāda. 

Kad dzīvnieku aizstāvju organizācija centās iejaukties, viņu iebildumi neatrada dzirdīgas ausis. Galu galā sprosts tika aizstumts uz vietu, kur organizācijas pārstāvji nevarēja sekot.

FOTO: dogmeatfreeindonesia.org

Īgans un organizācijas pārstāvji aizgāja no Tomohonas tirgus un devās uz citu "ekstrēmo tirgu" Langovanā.

"Kad nokļuvām tur, bija jau pāri dienvidum. Lielākā daļa kaušanu jau bija notikušas, vai arī tās tika pārtrauktas, kad viņi saprata, ka filmējam," raksta Īgans. "Man bija žēl [operatora] Endrū. Viņš visu redzēja caur objektīvu, un viņam nebija iespējas novērsties. Viņš bija mūsu acis, un es zinu, cik dziļi tas skāra viņa dvēseli."

Langovanā pavērās līdzīgas ainas kā iepriekšējā tirgū - kautķermeņi, dzīvnieku iekšas un asinis uz zemes. Smaka uzdzina nelabumu. 

"Divi apsviluši kaķi viens otram līdzās guļ uz miesnieka dēļa; viņu acis joprojām kliedz," atceras Īgans. "Tirgotāji izņēma iekšas diviem suņiem, kuri tikko bija apdedzināti. (..) Brīdi skatījos uz apdegušajām atliekām, mūsu tā dēvēto labāko draugu līķiem. Man gribējās kliegt uz miesniekiem un pārējiem, kas uz viņiem skatās kā uz pārtiku."

FOTO: dogmeatfreeindonesia.org

Četros sprostos tādu pašu likteni gaidīja vēl desmit suņi. Viņiem neatlika nekas cits, kā noskatīties uz sugasbrāļu mokošo nāvi. Dažiem uz purniem bija uzšļākušās asinis.

"Viņu acis nešaudījās no vienas puses uz otru, tās bija koncentrējušās uz punktu vidējā attālumā. Viņi negribēja tikt pamanīti. Viņi negribēja, lai viņus aiztiek. Viņi negribēja tikt nokauti," redzēto apraksta Īgans. "Lai arī kādas šausmas viņiem bija priekšā, mana sirds lūza, jo es jutos tā, it kā būtu nodevis šo maģisko dzīvnieku - suņu, mūsu izvēlēto kompanjonu - eksistenci. Es nevarēju darīt neko, lai viņus mierinātu vai dotu cerību.

Es domāju par milzīgo atšķirību, kas šķir šo situāciju no tā, kā ģimenes skatās apskata suņus patversmēs: suņi aizrautīgi nāk klāt, cerot iegūt draugu, kas paņems viņus mājās. Bet šeit ģimenes uz nabaga būtnēm sprostos skatās nevis kā uz sabiedroto, bet gan maltīti - ķiķinot un rādot ar pirkstu uz to, kuru izvēlējušies. Tad viņi priecīgi noskatās, kā suns tiek sists ar nūju un apdedzināts, kā viņš joprojām raustās, kamēr tiek dalīts gabalos.

Es nenosodu; es paužu neizpratni, kas atstāj sāpīgas tulznas manā dvēselē."

Aktīvisti varēja izglābt četrus no desmit sprostos ieslodzītajiem suņiem. "Mēs nevarējām paņemt viņus visus, lai kā arī būtu gribējuši," norāda Īgans. 

"Es nekad neaizmirsīšu Endrū savilkto un pārgurušo seju pēc tam, kad viņš stundām ilgi caur objektīvu bija skatījies uz attēliem, kas viņu vajās mūžam. Esmu redzējis suņus Kabulas kara zonās Afganistānā, suņu gaļas audzētavas Dienvidkorejā un Ķīnā, atbaidošās amišu kucēnu fermas Montgomerija apgabalā, Pensilvānijā. Bosnijas un Rumānijas ielās un nāves patversmēs.

Visi šie attēli ir ieskrāpēti dziļi manā dvēselē. Bet es nekad neaizmirsīšu to suņu purnus, ko mums nācās atstāt Langovanas tirgū. Tie ir purniņi, ko es bieži redzu, pamostoties pulksten trijos no rīta. Viņi tagad ir mierā - bet es nebūšu, kamēr cietsirdībai netiks pielikts punkts."

Uz augšu