Trīsdimensiju sirds Palestīnai (13)

Šo ziņu, kas vēl nesenā pagātnē šķistu kā pieteikums Stīvena Spīlberga zinātniskās fantastikas grāvējam, lasīju lidmašīnā Telaviva-Rīga. Iespējams, sirreālā atrašanās starp debesīm un zemi, kā arī tikko noslēdzies ceļojums Palestīnā pēc Eiropas Savienības policijas misijas palestīniešu teritorijās (EUPOL COPPS) ielūguma apziņā uzjundīja domu par vairāk nekā četriem miljoniem palestīniešu siržu, kas, iesprostotas starp Izraēlas un Palestīnas sarežģītās vēstures līkločiem, lēnām zaudē cerību uz senā konflikta mierīgu atrisinājumu.

Vai mākslīga sirds aizmirstu pazemojumu un sāpes? Atšķirtību un naidu? Dusmas un ilgas?

“Zem sitiena”

Ir nedaudz saspringts klusuma brīdis kopš Izraēlas parlamenta vēlēšanām, kurās uzvarēja premjerministra Benjamina Netanjahu vadītā labējā partija "Likud"; kopš pēc īsa vēstures izklāsta ASV prezidents Donalds Tramps ātri atzina Izraēlas suverenitāti pār 1981.gadā anektētajām Golānas augstienēm, brīdis, kad visa pasaule bažīgi gaida Trampa sen solīto miera plānu Tuvajiem Austrumiem.

Starptautiskas žurnālistu grupas busiņš ES misijas pārstāvju vadībā, spožai rīta saulei mūs darot teju aklus, ieripo Einarikā (Ein 'Arik) - nelielā palestīniešu ciematā, kas iedzīvotāju skaita ziņā varētu būt mūsu Augšlīgatne un kurš atrodas septiņus kilometrus uz rietumiem no Palestīnas de facto galvaspilsētas Ramallas, Izraēlas okupētā Rietumkrasta ziemeļos.

Saskaņā ar Palestīnas Centrālā statistikas biroja datiem šeit dzīvo 1567 iedzīvotāji, 65% no kuriem ir musulmaņi, bet 35% - kristieši. Einarika ir kā vārti uz 20 ciematiem Ramallas rietumos - kad Izraēla veic specoperācijas, kratīšanas vai arestus, Einarika ir pirmā, kura nonāk “zem sitiena”, tā atrodas apgabalā A.

Pamatskoliņā, kurā mācās 220 musulmaņu un kristiešu bērnu no apkārtējiem palestīniešu ciematiem vecumā no četriem līdz 12 gadiem, ir starpbrīdis. Tukšo pagalmu, kur pirms mirkļa laiskojās vienaldzīgi palestīniešu kaķi, pārpludina bērnu čalas.

Viņi aplīp mums apkārt, jautā manu vārdu, māj mūsu fotokamerām, līdz audzinātājs visus aizšķūrē spēlēt rotaļu ar baloniem. Viņi to to dara ar apņēmību, kā svarīgu kaujas uzdevumu pildot.

Lielākajai daļai šo bērnu ir pieaugušu cilvēku sejas vaibsti, ko parasti mūsos laika gaitā iegravē atbildība un sāpes. Viņu vecāki ir no apkārtējiem ciemiem – kāds šurp pārcēlies piespiedu kārtā, kāds - nespējot izturēt pazemojumus Izraēlas armijas kontrolposteņos. Pirmskolas grupiņā mācās 50 bērni, pārējie 170 ir vecāko klašu.

Džamals ieliek lipīgu plaukstu manējā. Viņam ir septiņi gadi. “Kā tevi sauc?”

“Dita. Par ko tu gribētu kļūt?”

“Par policistu. (Pauze, Džamals iesāņus pašķielē uz mani.) ...vai varbūt par žurnālistu...”

Mūsu buss pēc skolas apmeklējuma līkumo pa tuksnešaino apgabala A teritoriju. Ceļi šeit ir labi, nesalīdzināmi labāki nekā Latvijā. Visu kustību pa tiem kontrolē Izraēlas armija. Kad Izraēlā tuvojas brīvdienas, palestīniešiem jāplāno savi pārtikas krājumi uz priekšu, jo ceļi Rietumkrastā tiek slēgti. Produktiem, kas tiek vesti no Dženinas uz Nablusu, Ramallu - no vienas palestīniešu pilsētas uz otru - jāšķērso Izraēlas kontrolposteņi. Kad Izraēlā ir brīvdienas, šie kontrolposteņi tiek slēgti, kas nozīmē, ka cilvēki nedabūs savu sieru, pienu un jogurtu.

* Betona siena starp Izraēlu un palestīniešu Rietumkrasta teritorijām. Izraēla to sauc par drošības barjeru, kas pasargā no teroristiem, bet palestīnieši - par aparteīda mūri (kopējais garums - 708 kilometri):

101 atļauja un baiļu “terapija”

Karavīri – jauni vīrieši un sievietes perfektos formastērpos, bruņuvestēs un ar automātiem kaklā – kontrolposteņos ir vienaldzīgi un neieinteresēti. Mehāniskas kustības, mehāniski jautājumi. “Kurp braucat?” “Kas par cilvēkiem?” “No kādām valstīm?” Slovēnija, Polija, Vācija, Latvija, Igaunija, Portugāle, no kurām ir mani kolēģi, nav starp tām valstīm, kas viņos izraisītu papildu piesardzību.

Tāda te ir ikdiena – nebeidzamu jautājumu un atbilžu, pārbaužu un aizdomu jūra, kuru pavada dažkārt mazāk vai vairāk jaušama spriedze, kas izsūc spēkus, atstājot vietu bailēm.

Un nebeidzamas atļaujas. Palestīniešu rezidences un bēgļu tiesību resursu centra (BADIL) pārstāve Lubna Šomali (Lubna Shomali) portālam TVNET norāda, ka Izraēlas Civilajai administrācijai ir 101 dažādu atļauju veids palestīniešiem – piekļuvei veselības aprūpei, lai pārvietotos Palestīnas teritorijā, būvniecībai utt. Viņa atzīst, ka biežāk gan šīs atļaujas palestīnieši nesaņem nekā saņem.

Piemēram, Jeruzalemē ir tikai viena slimnīca, kas ārstē vēža slimniekus no Gazas un Rietumkrasta, taču, lai tur nokļūtu, nepieciešama atļauja, kas tiek izsniegta vienīgi pašam pacientam. Ir gadījumi, kad bērniem jādodas uz šo slimnīcu no Gazas un Rietumkrasta pilsētām vieniem pašiem, jo tuviniekiem nav tiesību viņus pavadīt.

Divus līdz sešus gadus veci bērni – vēža pacienti - dodas uz slimnīcu vieni paši, lai saņemtu ārstēšanu slimnīcā, kurā nevienu nepazīst.

Sievietes, kurām ir krūts vēzis pirmajā stadijā, nereti piesakās atļaujas saņemšanai, taču līdz tās saņemšanai slimība jau ir progresējusi. Atļaujas ir tikai viens no veidiem, kā Izraēla īsteno savu aparteīda režīmu (pirmo reizi ANO ziņojumā Izraēla par aparteīda režīma - rasistiskas diskriminācijas - pret palestīniešiem īstenošanu tika apsūdzēta 2017.gadā). Izraēlā palestīnieši iedalīti četrās grupās - Palestīnas pilsoņi Izraēlā, palestīnieši Austrumjeruzalemē, palestīnieši Rietumkrastā un Gazas joslā, kā arī palestīnieši trimdā un bēgļu gaitās. Katrai no šīm grupām ir atšķirīgi likumi, politika un prakse, norāda BADIL pārstāve.

Ceļošana, došanās uz darbu, ikdienas pārtikas produktu pirkšana - visu nosaka Izraēla. “Nemitīgi, katru minūti tiek atgādināts, cik milzīga ir kontrole, cik bezspēcīgi esam,” saka Šuruka Asada (Shuruq As’Ad), palestīniešu žurnāliste, kura strādā Francijas France Médias Monde piederošajā arābu valodā translējošajā radiostacijā Monte Carlo Doualiya un televīzijā Dubai TV. ““Mēs vairs negribam būt upuri. Mēs gribam būt līdzvērtīgi konkurenti citām pasaules valstām, tautām.” Šuruka bija pirmā sieviete-žurnāliste, kas parādījās Palestīnas televīzijā, kad tā tika nodibināta 1994. gadā. Žurnāliste stāsta, ka jaunieši, kas Palestīnas teritorijā veido lielāko iedzīvotāju daļu, vairs netic divu valstu konflikta atrisinājumam.

Izdzīvošanas režīms

“Mana vecuma cilvēki, četrdesmitgadnieki, ir samierinājušies ar “1967.gada robežām”. Jā, mēs gribam aizbraukt uz jūru, mēs gribam ceļot, bet mēs kaut kā ar to samierināmies, taču jaunieši vairs ne. Viņi vairs netic arī palestīniešu politiskajām partijām. 70 gadus palestīniešu ikdiena ir cīņa – sadursmes ebreju apmetņu tuvumā, robežsienu tuvumā, šķērsojot kontrolposteņus. Tāpēc jaunie, īpaši vecumā no 17 līdz 25 gadiem, cenšas atrast savu ceļu, kas iet paralēli tam, kas notiek politikā, viņi meklē izteiksmes veidus dažādos kultūras procesos, arī globāli. Apvienojas lauksaimnieku grupējumos, kur cenšas audzēt savu produkciju, lai nebūtu jāēd ebreju apmetnēs audzētā produkcija. Ar laiku šīs jauniešu grupas lielākā mērā spēs ietekmēt arī politikā notiekošo, vēl vairāk, nekā tradicionālā politika to spēj.”

Uz politisko apātiju un bezspēcīgu bezcerību norāda arī palestīniešu izcelsmes ilggadējās “Al Jazeera” žurnālistes, politisko procesu analītiķes Nuras Odes (Nour Odeh) teiktais. “Mums tiek stāstīts par it kā divu valstu risinājumu, mēs tam vairs neticam.”

“Šis ir interesants laiks – pagājuši divi gadi kopš [ASV prezidenta Donalda] Trampa [ievēlēšanas], ir notikušas Izraēlas vēlēšanas. Šobrīd mēs visi esam izdzīvošanas režīmā – vienkāršie cilvēki, politiķi, fermeri, visi ir pašaizsardzības režīmā.”

Ode uzskata, ka šobrīd apdraudēta ir ne tikai gaidāmā vienošanās par miera procesu, ne tikai politiskā dialoga izredzes, bet viss, kas saistīts ar palestīniešu identitāti un eksistenci – vēsture, palestīniešu kā tautas atzīšana. Ode asu kritiku velta gan Trampa īstenotajai politikai, kurš kopā ar Izraēlas valdību šajā laikā sistemātiski uzbrukuši katram no šiem aspektiem, gan Izraēlas un arī palestīniešu partijām.

Fašisms, kas smaržo pēc demokrātijas

Viņa uzsver – kaut arī Izraēlas partiju politiskās platformas atšķiras sociālo un ekonomisko jautājumu ziņā, kuros skaidri redzamas atšķirības starp labējiem un kreisajiem, tomēr attiecībā uz Palestīnu “to nostādnēs vērojamas visas iespējamās “nē” nokrāsas””.

“Nē Palestīnas valstiskumam, nē palestīniešu tiesībām, nē palestīniešu kā nācijas, viņu identitātes atzīšanai, nē palestīniešu bēgļu tiesībām, nē dialogam.

Visi ir apreibuši no varas, apreibuši no Trampa. Visi bez izņēmuma uzskata, ka Palestīnas valstij nevajadzētu pastāvēt," saka Ode.

Uz to, ka cilvēkus biedē, kas varētu sekot pēc vēlēšanām, norāda arī Asada. Viņasprāt, par to, cik bīstami Izraēla pietuvojusies situācijas eskalācijai, liecina aizvadītā provokatīvā, dažkārt teju šokējošā priekšvēlēšanu kampaņa. Piemēram, videorullītis, kurā galēji labējo spēku partijas “Jaunie labējie” pārstāve, Izraēlas tieslietu ministre Ajeleta Šakeda redzama iesmaržojamies ar uzkrītoši dārgām smaržām, kuru nosaukums ir “Fašisms”, un paziņojam: “Man tās smaržo pēc demokrātijas.”  Priekšvēlēšanu kampaņas karstumā vēlētāju sociālās saziņas tīklu ziņu lentēs parādījās pat reklāmas, kurās redzama reāla cilvēku nogalināšana. 

Ode stāsta, ka palestīnieši cerējuši uz Eiropu kā saprāta balsi, kas varētu uzraudzīt, lai tiktu ievērotas starptautiskās tiesību normas un cilvēktiesības.

“Mēs esam vīlušies, jo Eiropa to nedara. Eiropai šobrīd pašai jātiek galā ar savām problēmām. Tai ir pārāk daudz jautājumu, par kuriem tai jācīnās ar Trampu, daudzi no šiem jautājumiem ir daudz tuvāk Eiropas valstu robežām nekā Palestīnas jautājums. Lai gan es uzskatu, ka Palestīnas jautājums ir daudz tuvāk Eiropai, nekā tās valstu līderiem varētu šķist.”

Neko labu nesola arī maijā gaidāmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas, kurās, kā izskatās, pārliecinošu pārsvaru varētu gūt labējās politikas atbalstītāji.

“Tās nav labas ziņas nevienam, tostarp pašai Eiropai. Palestīnai tas, protams, apgrūtinās sadarbību ar Eiropu,” saka Ode.

Iespējama situācijas eskalācija

Vai ir iespējams, ka pēc vēlēšanām un Trampa Tuvo Austrumu miera plāna paziņošanas vardarbīgas sadursmes starp palestīniešiem un Izraēlas armiju saasināsies?

“Vienmēr ir šāda iespēja, bet es atļaušos atzīmēt, ka vardarbība ir mūsu ikdiena," saka Ode. "Ja jūs jautājat, vai palestīniešu vidū uzliesmos vardarbība un viņi uzbruks ebrejiem (jo vardarbība pret palestīniešiem neskaitās), es saku – ļoti iespējams. Ļoti iespējams, viņi teiks, ka beidzot pietiek. To neviens nevar paredzēt. Taču jautājums ir daudz dziļāks. Jautājums nav par to, vai būs palestīniešu un Izraēlas armijas konfrontācija (jo tāda jau notiek – katru dienu, katrā kontrolpostenī, visur), bet - ko tas nozīmēs palestīniešiem, ja viņu Status Quo paliks tāds pats kā līdz šim un pasaule pieņems, ka Izraēla anektē Rietumkrastu. Protams, tas izraisīs vēl vairāk dusmu, taču tas nemainīs vēsturiskos faktus par to, kas ir vēsturiskā Palestīna. To, kas ir mūsu vēsture un kādas ir mūsu kā nācijas prasības.

Reģions atradās Osmāņu impērijas kontrolē simtiem gadu, tas nemainīja faktu, ka Palestīna te bija pirms osmaņiem un tā palika šeit arī pēc osmaņiem. Koloniālās lielvaras nāk un iet. Tas, ka šīs lielvaras izmanto brutālu spēku un gūst atbalstu no citām koloniālām lielvarām, nemaina faktus.“