Kā savaldīt begemotu (4)

Kā aizsākāt "Gemosa" impēriju? Kā jums radās šī ideja?

Tas stāsts sākās pirms 1993. gada, kad uzņēmums tika dibināts. Es biju mājās ar diviem maziem bērniem, un tolaik mūsu ģimenes lokā nonāca kāds vācu uzņēmējs, kurš bija atbraucis uz Latviju un paziņoja, ka grib būt pirmā “bezdelīga” šeit, lai varētu eksportēt preces no Latvijas. Es tajā laikā labi pārvaldīju vācu valodu un mans vīrs brīvi runāja angļu valodā, un mēs ar savām svešvalodu zināšanām varējām ar šo kungu sadarboties. Viņš arī mūs aicināja tikties ar citiem uzņēmējiem.

Sākumā tikai tulkoju, bet drīz vien viņš mūsos saskatīja biznesa partnerus, un tad tika izveidota tāda kā pirmā kompānija.

Viņam bija ļoti plašs redzesloks, bet viņš diemžēl neko nevarēja novadīt līdz galam. Sākumā mēs taisījāmies uzpirkt zosu spalvas un dūnas, tad citu dienu jau viņš aicināja pirkt adījumus, tad lašus, gleznas. Viņš organizēja latviešu mākslinieku gleznu izstādi Vācijas ziemeļu daļā un bija iedomājies, ka es tautastērpā stāstīšu par Latviju. Tas tā arī nenotika, un tikai aizbraucu līdz Vācijai. Vēl viņam padomā bija koku eksports, tad vēl sadarbība ar saldumu ražotni “Laima”. Īsumā – neiedomājams spektrs. Tomēr ikreiz, kā uzsākām vienu projektu, vācu uzņēmējam prātā bija kaut kas cits. Tolaik sapratām, ka aršana nebūs un jāsāk kaut ko pašiem darīt. Pa to laiku visu šo iegūto kontaktu dēļ mums pašiem regulāri pienāca dažādi piedāvājumi no citiem uzņēmumiem. Mums sākotnēji bija plāns sadarboties ar “Laimu” un piegādāt kakao pupiņas. Aizbraucām uz Vāciju, paņēmām paraugus un tajā pašā reizē paprasījām kontaktus uzņēmumiem, kas nodarbojas ar kokosriekstu skaidiņām. Tā mēs soli pa solim nonācām līdz kādam ģimenes uzņēmumam, kas nodarbojas ar dažādu pārtikas izejvielu eksportu, un mēs ļoti viņiem iepatikāmies, un tā sākās mūsu sadarbība. Pēc kokosriekstu skaidiņām sākām iepirkt rozīnes, zemesriekstus, lazdu riekstus, un tā palēnām aizgāja šī nozare. Sākums bija tik veiksmīgs, ka Lieldienu laikā mūsu privātmāju rajonā stāvēja uz ielas smagās un vieglās mašīnas, vēlēdamās pirkt lielos daudzumos šos produktus.

Intervijās esat minējusi, ka nosaukums ir radies no dēla nepareizi izrunāta vārda.

Jā – nosaukumam ir tāda ģimeniska pieskaņa. Mums nebija ne kādu stratēģisko plānu, ne vīzijas par to, kas mēs būsim un ko darīsim. Arī par grāmatvedības lietām zināšanas bija pamatlīmenī, bet jau sāka tapt mūsu uzņēmums.

Nosaukums radās pavisam nejauši – kad manam dēlam bija trīs vai četri gadi, mēs bijām zooloģiskajā dārzā, kur viņš ieraudzīja begemotu un to nosauca par gemosu.

Mums ļoti iepatikās šis vārdiņš – tas bija kaut kas oriģināls, jauns un vēl nedzirdēts. Tā mēs sākām savu uzņēmumu saukt par “Gemosu”. Kā es saku – tad radās nepieciešamība dibināt uzņēmumu un nodarboties ar legālu uzņēmējdarbību.

Būtībā uzņēmuma nosaukums nozīmē “begemots”. Sākumā ļoti mulsu un slēpu šo faktu, bet darbinieki to zināja. Tad pienāca kompānijas trīs gadu jubileja un pirmais darbinieks ieradās ar plīša begemotu. Pēc tam jau “panesās” šis joks, un tagad pat sadarbības partneri mums dāvina begemotu rotaļlietas, gleznas, figūriņas – arī pati dažkārt atvedu no ārzemēm šādus suvenīrus. Šobrīd kolekcija ir iespaidīga – daļa atrodas galvenajā uzņēmuma mītnē, daļa loģistikas centrā. Pat pagājušajā gadā mums bija begemotiem veltīta izstāde par godu kompānijas 25 gadu jubilejai. Es domāju, ka Latvijā man ir lielākā begemotu kolekcija.

Vai pirms tam bija padomā kāds cits nosaukums?

Tas bija 1993. gads – tajā laikā visi savus uzņēmumus sauca diezgan smieklīgos vārdos: bija Auseklīši un vēl īpašnieku vārdu un uzvārdu zilbju salikumi. Mēs varējām likt manu un mana dzīvesbiedra vārdu. Taču, izdzirdot vārdu “Gemoss”, man vairs nebija divu domu.

90. gadi bija juku laiks – kas bija šā perioda lielākie izaicinājumi vai sarežģījumi?

Es atzīšos, tajā laikā mēs nenormāli baidījāmies no mafijas apmeklējumiem. Mēs tolaik nezinājām, ka šis uzņēmums izdosies, un nevēlējāmies papildu izdevumus par noliktavām, un mēs ļoti ilgi dārzā aiz vārtiņiem likām konteinerus ar precēm. Visu darījām oficiāli, kārtojām attiecības ar valsti un taisījām pavadzīmes, bet tā mafijas jautājuma dēļ nebijām uzlikuši nevienu uzrakstu.

Mums pagāja vairāki gadi, kad pirmo reizi piedzīvojām šaubīgu tipu apciemojumu – bijām vecāku garāžā un krāmējām preci, piepeši atbrauca puiši nesimpātiskās treniņbiksēs un teica, ka vajadzētu sākt maksāt par to, ka mēs nodarbojamies ar uzņēmējdarbību.

Mēs kaut kā to visu pavilkām garumā. Bet tas teksts, ka vajadzēs maksāt 10% no ieņēmumiem, bija diezgan nospiedoši.

Otrs aspekts bija neziņa – mēs nezinājām, kā mums izdosies atmuitot preci, cik ilgi tas aizņems laiku. Tolaik vajadzēja braukt uz robežu atmuitot preces, nevis kā tagad – krava iebrauc Rīgā un visu atmuito. Mums bija pat darbinieks, kas brauca atmuitot preci.

Nebija mobilo sakaru, un mēs komunicējām pa faksu – braucām uz viesnīcu “Latvija”, kur uz rakstāmmašīnas uzrakstījām vēstules un pa faksu nosūtījām vēstuli sadarbības partneriem.

Jūsuprāt, vieglāk bija sākt biznesu 90. gados vai mūsdienās?

Manuprāt, šobrīd ir vieglāk, jo ir skaidrāki noteikumi. Tajos laikos vajadzēja būt drosmei. Jāteic, ka tolaik mēs kopā ar dzīvesbiedru ļoti labi jutāmies tajā visā, ko darām. Arī naudas pieejamība ir tagad lielāka – tagad sabiedrība kļūst bagātāka. Šobrīd ir iespējas paprasīt līdzekļus vecākiem pirmajam uzņēmuma kapitālam, paņemt kredītus, uzrakstīt projektus, kam ir finansējumi, sakrāt, bet tolaik tās naudas nebija. Jāatzīst, ka konkrēti šāda veida biznesu mūsdienās gan nevarētu sākt. Tad tā bija unikāla ideja – mēs neko nebijām atdarinājuši, tāpēc bija pieprasījums. Vēl ir tāds faktors, ka esam šo 25 gadu laikā nodibinājuši ļoti tuvas attiecības ar sadarbības partneriem un varam piedāvāt labāko pieejamo preci. Mēs strādājam ar zīmoliem un ļoti daudz no šiem uzņēmumiem mācāmies.

Tolaik, kad dibinājāt uzņēmumu, jūsu bērni bija pavisam mazi – tikai četri un pieci gadi. Kā apvienojāt mammas un uzņēmējas lomu?

Pirmkārt, mēs ar dzīvesbiedru uzņēmumu bīdījām kopā un bērnus visur staipījām līdzi. Es atzīšos, ka vasarās daudz izmantoju iespēju aizsūtīt bērnus pie māsas un vīramātes uz laukiem. Skolas brīvlaikā sūtīju viņus uz nometnēm. Tas diemžēl tā ir, bet varbūt tāpēc viņi ir daudz patstāvīgāki.

Tāpat mēs arī daudz strādājām sestdienās un svētdienās – pa nedēļu bijām daudz pārdevuši un tas veikals nedēļas nogalē izskatījās nekārtīgs; un kas tad to kārtos?

Mēs bērnus ņēmām līdzi, un tad arī radās visādi kuriozi. Mans dēls nesen atzinās, ka viņi ar māsu ir veikuši arī mazās kaitniecības. Viņi spēlējoties bija atraduši aerosola putukrējumu noliktavā un no katra no tiem bija pagaršojuši. Mēs toreiz nevarējām saprast, kāpēc viens klients visu laiku sūdzas par preci, jo tā ir notaukojusies un sapelējusi. Man pat šķiet, ka mēs pat pretenzijas rakstījām (smejas).

Bet kopumā bērni visu laiku bija iesaistīti uzņēmuma notikumos. Mēs pat ar visu kolektīvu esam svinējuši bērniem dzimšanas dienas un vārdadienas.

Mēdz teikt, ka dibināt uzņēmumu ar radiem un draugiem ir neprāts. Kā jums ar vīru izdevās saglabāt harmoniskas attiecības?

Par mums var teikt, ka esam kā podiņš un vāciņš tādā ziņā, ka mēs saistībā ar biznesu viens otru papildinājām. Mēs katrs pildījām savu lomu – viņam bija saimnieciskie darbi, bet man – sortiments un sadarbība ar piegādātājiem.

Tas ir ļoti svarīgi – biznesā ar tuviniekiem nevajag “rīvēties” un darīt vienu un to pašu darbu.

Tajā pašā laikā arī nevar teikt, ka viss ir bijis viegli vai viss ir debesmanna. Protams, ir bijuši ļoti grūti periodi – ir bijuši kreņķi un nesaskaņas. Sākumā nenormāli laidām caur smadzenēm pirmās problēmas. Svarīgākais ir saprast, ka mēs no tā visa esam tikai ieguvēji.

Jūsu bērni arī darbojas uzņēmumā. Kā jūs nodalāt ģimenes attiecības no darba attiecībām?

Mums patlaban ir tāds periods, kad mums ir ļoti labas attiecības ar vecākajiem bērniem, bet jaunākais nav vēl iesaistīts uzņēmumā. Mums tā ir sanācis, ka esam uz viena viļņa, it īpaši ar meitu – mēs kaut kā ļoti labi saprotamies un domājam līdzīgi. Un par ģimenes lietām – man šķiet, ka mēs nenodalām šīs attiecības.

Es speciāli pat svētdienas pēcpusdienā aicinu pie sevis uz lielajām ģimenes pusdienām un mēs runājam par darbu – tā ir sastāvdaļa no mūsu dzīves.

Protams, ne jau tā kā sapulcē (smejas). Ir jāsagatavojas nākamajai nedēļai, un svētdienas pēcpusdienā parasti jau ieejam ritmā.

Cik saprotu, jūsu vīrs vairs nepiedalās uzņēmuma darbībā.

Operatīvajā darbā, ikdienā viņš nepiedalās. Taču viņš šobrīd ir atbildīgs par nekustamajiem īpašumiem, un tad arī pietiek darbu. Viņš daudz ātrāk sasniedza gandarījumu par rezultātu.

Vai tagad, strādājot vienai, nav grūtāk vadīt uzņēmumu?

Es jebkurā brīdī varu gūt vīra atbalstu un palīdzību. Varbūt pat varētu teikt, ka ir vieglāk, jo tā būšana blakus un neizslēgšanās traucē. Tagad tā nebūšana blakus dod iespēju mazliet atslēgties vienam no otra. Kopā strādāšana paņem daudz no attiecībām – nav jau tā, ka tas tikai dod pozitīvu zīmi.

Kas ir lielākā kļūda, ko pāri vai radi pieļauj, vadot vienu uzņēmumu?

Pienākumu nesadalīšana. Neparedzēt noteikumus. Cik es zinu, radinieku starpā ir cīņa par vienādu pienākumu sadalīšanu – viens apgalvo, ka dara vairāk, bet pienākumi ir vienādi. Bet, tā kā esam vienas ģimenes ietvaros, tas ir cits gadījums un šis uz mums neattiecas. Ģimenes gadījumā ir svarīgi saprast savu vietu.

Kas ir pats grūtākais, strādājot vienā uzņēmumā ar vīru, bērniem, draugiem vai radiem?

Vilšanās. Ja tu vilies kādā par to, ka viņš neattīstās vai uz viņu nevar paļauties. Tad ir jautājums – vai tu spēj piedot un pieņemt tuvinieku kļūdas. Ir jāprot saredzēt, kad tu esi stingrāks pret savējiem un kad esi stingrāks pret svešu cilvēku. Jo var būt iespēja, ka esi prasīgāka pret bērniem nekā pret svešu cilvēku. Dažreiz arī gribas vairāk aizrādīt un būt stingrākiem pret tuviniekiem.

Bizness satuvina vai atsvešina?

Satuvina. Pat ļoti, ļoti satuvina. Tā vismaz ir manā gadījumā.

Mēs ar vīru tik labi esam dzīvojuši kopā tikai tāpēc, ka ir bijis šis bizness un mums tajā ir veicies. Nezinu, kā ir, ja neveicas – tad arī droši vien šķīst un plīst attiecības. Mēs mākam kaut ko labu pateikt un kopā kaļam idejas.

Runājot par veiksmīgu biznesu. Intervijas sākumā minējāt, ka "Gemoss" ļoti ātri aizsāka savu veiksmes stāstu. Kad bija kulminācija un lielie apgriezieni?

Mēs vienmēr esam auguši proporcionāli, bet lielākais grūdiens bija viesnīcas “Latvija” atvēršana ap 2000. gadu. Bija ļoti ilgs periods, kad varējām ļoti veiksmīgi tirgot glāzes, salmiņus un attīstījās bāru kultūra, bet tāds restorānu uzplaukums sākās ar šo viesnīcu. Bet pēc krīzes restorāni sāka koncentrēties uz traukiem – tiem auga prasības. Tagad jau ir tā, ka restorāni grib tādus traukus, kādu nav veikala plauktos.

Vai sievietēm biznesa pasaulē ir kādas priekšrocības, vai arī ir tieši pretēji?

Intuīcija varētu būt sieviešu priekšrocība.

Vēl mēs pašas par sevi esam izdzīvotājas – sievietēm ir cīņa par bērniem, veselību, labsajūtu, un es domāju, ka šādā pašā veidā mēs cīnāmies par saviem uzņēmumiem.

Tajā pašā laikā sievietēm ir vairāk jāpierāda nekā vīriešiem.

Pastāv uzskats, ka sievietes biznesā var ātrāk sabrukt vai izdegt nekā vīrieši. Tagad daudz runā par veģetatīvo distoniju un izdegšanu. Kas ir jūsu spēka formula?

Es teiktu, ka šie visi sindromi ir raksturīgi tiem, kas nav uzņēmēji. Šie sindromi rodas tad, kad kaut kas nav piepildīts. Ja tu esi veiksmīgs un gūsti piepildījumu, tad tas kompensē darba dunu un šis izsīkšanas sindroms neatnāk.

Es ņemu spēku no komunicēšanas – man patīk pavadīt laiku ar draugiem, un vēl es nodarbojos ar golfu. Mani interesē ēdiens – ceļojumos ēdienam ir ļoti liela nozīme, arī ikdienā cenšos sevi palutināt ar ēdienu – vai nu veselīgu, vai kaut ko garšīgu. Man ļoti patīk restorānu un vīnu kultūra. Protams, stress darbā ir un pastāv saspringtāki periodi, kad ir grūtāk gulēt, bet tas ir tāpēc, ka es izguļos daudz ātrāk.

Es atzīšos – man nav bijis tā, ka gribētu mest plinti krūmos, un neesmu par to pat aizdomājusies.