Starp atkritumu kalniem un padomju drupām - strādnieku ciemats Kūdra (2)

Zinātnieki ir pierādījuši, ka piedzīvojumu sajūta un adrenalīns ir kā narkotikas – tikko to esi izjutis, tā uzbrūk šaušalīga atkarība, piedzīvojumus vajag vēl un vēl, bez adrenalīna kuprī klūp depresija, māc garlaicība, tā sakot, dzīve vispār pārvēršas par kaut kādu šļuru. Piedzīvojumus, saprotams, vislabāk var iegūt ar visādām aizliegtām un dažām neaizliegtām vielām, tomēr tad sanāk kaut kā nelāgi – rodas atkarība no piedzīvojumiem, adrenalīna un vēl sazin kādām vielām. Es pret visādām vielām esmu ļoti pret, tāpēc adrenalīnu un piedzīvojumus meklēju dažādās pamestās vietās, pilīs, krūmos, alās, drupās un kapos. Tāpēc, maķenīt sajutis abstinenci, es devos uz vietu, ko man bija ieteikuši līdzīgi atkarīgie – bijušo kūdras lauku strādnieku vajadzībām uzcelto ciematu Kūdra.

FOTO: BIJUŠĀS DZELZSBETONA KONSTRUKCIJU RŪPNĪCAS DRUPAS, STRĀDNIEKU CIEMATS UN STACIJA

Kad biju nokļuvis līdz Kūdras stacijas ēkai, sākās mežonīga svelme un uzreiz uzklupa vesels dunduru, lapseņu, mēslu mušu un vēl visādu mošķu bars, kas, visticamāk, gaidīja vilcienu, cerot, ka izkāps kāds, kuram varētu izsūkt asinis vai iedzelt tāpat vien. Pieļauju, ka pārāk daudzi šajā stacijā ārā nekāpj, jo, kā noskaidrojās vēlāk, īsti citu ko darīt, kā krūmos ielidināt no mājām atvesto drazu kuli, šeit nav.

Pati stacijas ēka, protams, diezgan glīta. Tagadējais tās variants uzcelts 1995. gadā, tomēr dzelzceļa pietura šeit atrodas jau kopš 1951. gada, kad no Kūdras uz Slokas papīrfabriku tika vesta kurināmā kūdra. Šķiet, nedaudz agrāk šeit izveidojās strādnieku ciematiņš, kurā tad es, izvēloties platāko taku, arī devos iekšā.

Ziniet, šajā brīdī mani abstinences simptomi palika gaužām neciešami, jo nedz piedzīvojumus, nedz kaut ko pat nedaudz interesantu es krūmos ieaugušajā ciematā saskatīt nespēju. Pat nevienu bezpajumtnieku nemanīju. Dažas bēdīga paskata mājas, kaut kādi pa pusei iekopti dārziņi un grūti caurbrienamu džungļu kušķi. Viens līdz pusei nodedzis nams gan bija uzmanības vērts, jo izskatījās, ka tajā kāds vēl dzīvo, tomēr tikt tam klāt, nesaķerot kādas simts ērces, nebija iespējams. Šķiet, galvenā ciema iela beigās ieveda mani strupceļā, kur arī nekā interesanta nebija, tāpēc devos vien atpakaļ, lai izpētītu bijušās rūpnīcas drupas.

Drupas bija vispār ļoti grūti atrast, jo tās principā atradās kādus trīs metrus zem dažādu interesantu atkritumu slāņa. Kefīra un piena paku piramīdas, pamperu kalni, sazin kādu lupatu ņudzekļi, veci kineskopi, putekļu sūcēji, veļasmašīnu fragmenti un vispār kaut kādu nesaprotamu aparātu detaļu kalni. Īsi sakot, diezgan pieklājīga izgāztuve.

FOTO: BIJUŠĀS DZELZSBETONA KONSTRUKCIJU RŪPNĪCAS DRUPAS NO PUTNA LIDOJUMA

Tālāk uz priekšu pa taku – betonēts placis ar vēl vairākām atkritumu un akmeņu kaudzēm. Bet pa kreisi – eureka! Divi kodolreaktora skursteņiem līdzīgi veidojumi. Skaidrs, ka drons jāpalaiž gaisā un jāpavēro, kas tie tādi ir. Tiesa, tā kā manas zināšanas par dažādu fabriku infrastruktūrām ir gaužām skopas, pat attēls no putna lidojuma nelika man interesē un apbrīnā sarauties. Gaužām bēdīgi. Sāku jau nožēlot iztērēto laiku, kad pēkšņi - eureka! Priekšā izpeld uzkalniņš, kas ārkārtīgi līdzinās Otrā pasaules kara laika bunkuram. Kāpju augšā, riskēdams iekrist kādā slepenā caurumā, ielūkojos bunkura ventilācijas šahtā, bet tur – brūna zupa līdz pašai augšai. Atmetu ar roku un kāpju lejā.

Tā kā atkritumi ož teju baisāk par Ķemeru sēravotu un nekā interesanta es vairs pat neceru šeit sameklēt, lienu ārā no izgāztuves un dodos ceļā uz Ķemeru sanatoriju. Vai tur man izdevās ieraudzīt kaut ko interesantāku par atkritumiem, lasi jau drīz portālā TVNET.