/nginx/o/2020/02/17/12947142t1hfe2b.png)
/nginx/o/2025/03/03/16693432t1h94c0.jpg)
/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
:format(webp)/nginx/o/2024/11/04/16466349t1h004c.png)
Ir 1941.gada septembris. Liepāja jau trīs mēnešus dzīvo nacistu varā. Dzīve pilsētā joprojām kūsā, taču ik uz soļa redzamas militārās patruļas. Visur sastopamas apšaužu un ugunsgrēku pēdas. Un joprojām arī Liepājā laiku pa laikam mirst cilvēki.
Marta ir viena no meitenēm, kas nav devušās prom. Viņas pilsētā pēkšņi sākās karš, izjaucot ierasto ikdienu. Taču nejauša satikšanās viņai atklāj citu pasauli – aizliegtu un bīstamu. Okupācijas ēnā dzimusī saikne paliks galvenais notikums un jēga viņas dzīvē.
Šis stāsts, kas izdots nelielā tirāžā Rietumvācijā, protams, ir pilns romantiskas fikcijas. Taču, kad tas tika izdots papīra formātā, bija dzīva sieviete, kas būtu zvērējusi, ka tā ir patiesība: par diviem cilvēkiem, kuru dzīves nejauši savijās vēstures tumšākajā brīdī.
Meitene no Liepājas
Kad vācieši okupēja Liepāju, dzīve pilsētā mainījās līdz nepazīšanai. Daudziem tā bija traģēdija, dažiem – jaunas iespējas. Marta nepiederēja ne pie pirmās, ne arī otrās grupas; vēlāk viņa atzīmēja, ka viņai bija sajūta, it kā pasauli viņa vērotu caur aizmiglotiem savas guļamistabas logiem.
Marta bija dzīvojusi šajā pilsētā kopš bērnības. Latviešu meitene no vienkāršas ģimenes, kuras biogrāfijā bija viena mīkla: saskaņā ar vieniem dokumentiem viņa bija dzimusi 1920.gadā, bet pēc citiem – 1918.gadā. Viņa pati apgalvoja, ka ierakstītais gada skaitlis, kas viņu “padarīja” mazliet vecāku, esot bijis sarkastisks kāda Vācijas pasu nodaļas ierēdņa dzēliens.
/nginx/o/2024/10/31/16455772t1h0fe4.jpg)
Martai bija tikai pamatizglītība, pēc kuras iegūšanas viņa sāka strādāt apavu fabrikā. 1940.gadā padomju vara to atņēma īpašniekam. Lai gan 1941.gadā no fabrikas izbrauca evakuācijas transports, Martai neatradās vieta kravas automašīnās.
Vācu pilsēta Libau
Vācu karaspēks ieņēma Liepāju 1941.gada 29.jūnijā pēc smagas nedēļu ilgas cīņas un bombardēšanas. Ar savu veco vācu nosaukumu – Libau – pilsēta nekavējoties kļuva par vācu varas cietoksni austrumos. Jau pirmajās dienās – vispirms spontāni, bet pēc tam pēc okupācijas administrācijas rīkojuma – sākās ebreju tautības iedzīvotāju sišana, aresti un nošaušana. Martas atmiņās tas nav minēts.
/nginx/o/2024/10/31/16455778t1h0087.jpg)