/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
:format(webp)/nginx/o/2025/05/28/16874396t1hc018.jpg)
Daudzi alpīnisti, ceļotāji, piedzīvojumu meklētāji un citi cilvēki, kas nokļuvuši dzīvībai bīstamā situācijā un izdzīvojuši, vēlāk ir stāstījuši, ka kādā brīdī piedzīvojuši tā saucamo trešā cilvēka sindromu jeb noslēpumainu, nedaudz biedējošu, biežāk mierinošu sajūtu, ka blakus atrodas vēl kāds. Šo terminu pirmo reizi izmantoja psihiatrs Vilfreds Bions pēc sarunām ar Otrā pasaules kara veterāniem, no kuriem daudzi stāstīja, ka kaujās bieži pieredzējuši, ka viņiem blakus atrodas kāda neredzama būtne.
1933. gadā britu alpīnists un piedzīvojumu meklētājs Frenks Smits gandrīz kļuva par pirmo cilvēku, kas sasniedzis pasaulē augstākā kalna Everesta virsotni. Ceļš augšup bija ārkārtīgi grūts un ķibeļu pilns. Smita komanda bija atpalikusi, nespēdama izturēt mežonīgo vēju, sniegu, ledu, aukstumu un retināto gaisu, tomēr Smits vēl nebija gatavs padoties un gandrīz sasniedza virsotni. Pietrūka vien 300 metru.