:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Viņdien nodomāju – ek, jāaiziet līdz Andrejostas molam, sen nav būts. Labākā vieta Rīgā, kur, slapstoties no policijas un dzīvībai vidēji bīstamos apstākļos izšaut kādu alu. Tā nu eju švelpodams, kad pēkšņi priekšā balta siena. Dīvaini, nodomāju, kaut kādi būvdarbi, jāiet no otras puses. Eju tur, atkal balta siena, viss mols aiz baltas sienas. Pat peldošā darbnīca atkuģojusi uz otru krastu. Jēziņ, pie mola vairs nevar tikt! Kā tad tagad mēs dzērumā noslīksim? Šleser, bļāviens, šurp molu! Uz tā taču plecu pie pleca ar zvejniekiem un bembistiem ir uzaugusi vesela hipsteru paaudze. Gādā atpakaļ molu tūliņ pat, tūliņ uz vietas!
Andrejsalā pirmo reizi biju kādā 2008. gadā, kad tur vēl viss bija aizaudzis un vienos graustos. Toreiz tur kaut kādos ūķos notika tikai pagrīdes mūzikas koncerti un lodāja panki un narkomāni jeb vienkārši narkomāni. Tiesa, nāku no Jēkabpils, tāpēc man Andrejsala šķita moderna un progresīva vieta. Vēlāk ap 2016. gadu Andrejsalu sev atklāju vēlreiz, jo uzzināju, ka tur var pa kluso ar draugiem zipāt lētos aliņus.