:format(webp)/nginx/o/2021/09/15/14071167t1h342b.jpg)
Kad devos uz Krakovu atpūsties, pieēsties labumus, izklaidēties un galu galā nosvinēt savu dzimšanas dienu, zināju, ka viena diena jāatdod Aušvicas koncentrācijas nometnei. Aizbraukt uz Krakovu un neapmeklēt Aušvicu būtu tas pats, kas aizbraukt uz Aušvicu un neaplūkot Krakovu. Aušvicas koncentrācijas nometnē pabūt ir katra cilvēka pienākums. Aizbraukt, ielīst tajā barakā vai gāzes kamerā un tad vienkārši iziet ārā pa nometnes vārtiem, iesēsties vilcienā, aizbraukt līdz Krakovas centram, apsēsties restorānā pie galda un pasūtīt milzīgāko bļodu poļu žureka, klāt tam treknāko zapjekanku un pa virsu kausu “Žubr” alutiņa. Un tad kādā mielasta brīdī atskārst, kas ir īsta brīvība, cik labos laikos dzīvojam, cik daudz mums ir ļauts darīt un cik laimīgi mēs patiesībā esam.
Pirmo reizi ar koncentrācijas nometnēm saskāros agrā bērnībā, kad no grāmatplaukta izvilku melnu, palielu grāmatu, uz kuras sarkaniem burtiem bija rakstīts: “Salaspils nāves nometne”, bet apakšā iespiesta dzeloņstieple. Sākumā izpētīju bildītes ar līķu kalniem, skeletiem un citām šaušalām, bet vēlāk arī izlasīju tekstu. Grāmata mani tik ļoti traumēja, ka joprojām esmu imūns pret jebkādām šausmām. Varu noskatīties jebkuru visasiņaināko, bailīgāko, riebīgāko šausmu filmu žāvādamies un bez mazākajām emocijām. Internetā stundām ilgi varu vērot vēsturē nežēlīgāko sērijveida slepkavu un kanibālu upuru mirstīgās atliekas, pētīt masu slepkavu sašautos līķu kalnus vai analizēt Nirnbergas procesā tiesāto un pakārto nacistu lauzto kaklu leņķus.