Kāds nospiež durvju rokturi. Durvju ailē parādās ziņkārīga seja, un mani uzmanīgi nopēta bažīgs acu pāris. “Tagad nē, Liene,” mierīgi, bet stingri saka mana sarunu biedrene, biedrības “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” izpilddirektore Ieva Krusta. Durvis aizveras, un dzirdams, kā Liene (vārds mainīts) aizdipina pa gaiteni. Liene ir viena no dienas centra “Cerību ligzda” regulārajiem dalībniekiem – šeit viņa un citi pieauguši cilvēki ar garīgās attīstības traucējumiem pavada ikdienu, apgūstot dažādas prasmes, mācoties un pilnveidojoties. Vai Latvijas sabiedrība ir gana iekļaujoša cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem un ko mēs viens no otra varam mācīties?

Biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns”” šogad svin 25 gadu jubileju. Nevalstisko organizāciju īsi pēc neatkarības atgūšanas izveidoja vecāki, kuriem bija bērni ar garīgās attīstības traucējumiem un kuri vēlējās, lai viņu atvases pēc speciālās skolas beigšanas nenonāktu kādā pansionātā, bet gan attīstību veicinošā un iekļaujošā vidē. Šodien biedrība “Rūpju bērns” var lepoties ar vairākām struktūrvienībām visā galvaspilsētā: gan dienas aprūpes centriem, gan grupu dzīvokļiem un mājām, un pat specializēto galdniecības darbnīcu. Balvu ielā 11, kur norisinās mūsu saruna, atrodas viena no šīm struktūrvienībām – dienas aprūpes centrs "Cerību Ligzda”.

Biedrības pakalpojumus ikdienā saņem aptuveni 200 cilvēku ar dažādiem garīgās attīstības traucējumiem: viņu vidū ir gan jaunieši, kas tikko sasnieguši pilngadību, gan sirmgalvji, kas ir kopā ar “Rūpju bērnu” jau kopš organizācijas izveides pirmās dienas. Taču kā lielāko izaicinājumu darbā ar šiem cilvēkiem Ieva min nevis lielo vecuma atšķirību, bet gan tādu pakalpojumu un aktivitāšu izveidi, kas būtu saistoša un atbilstu visiem apmeklētājiem. Tas nav viegli, jo diagnozes un garīgās attīstības traucējumu pakāpes atšķiras. “Rūpju bērna” dalībnieku vidū ir cilvēki, kam ir dažādu pakāpju attīstības traucējumi – no vieglas līdz pat ļoti smagai; ir tādi dalībnieki, kam ir Dauna sindroms vai autisms, vai dažādas psihiskas slimības, piemēram, šizofrēnija.

Uz jautājumu, vai sabiedrības nostāja pret cilvēkiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi, ir mainījusies šo 25 gadu laikā, Ieva atbild apstiprinoši. “Sākotnēji daļai sabiedrības bija iebildumi pret centra izveidi – sak, tādai organizācijai nav jāatrodas galvaspilsētā, bet kaut kur nomaļus, tālāk no acīm. Deviņdesmitajos gados, kad braucām sabiedriskajā transportā, daudzi brīnījās: “Kas tie tādi iekāpuši mūsu tramvajā?” Taču šodien neviens vairs nebrīnās, redzot cilvēku, kam ir garīgās attīstības traucējumi. Mēs sabiedrību esam pieradinājuši, ka esam tās daļa. Un, jo vairāk mēs iesaistīsimies un pierādīsim, ka ar savu darbu esam līdzvērtīgi citiem, jo vairāk mūs pieņems,” secina Ieva.

Un “Rūpju bērns” patiešām ir aktīvs: dienas centros notiek dažnedažādas nodarbības dalībnieku spēju attīstīšanai, kā arī paši apmeklētāji regulāri dodas ekskursijās, lai iepazītu sabiedrību un sabiedrība redzētu, ka šie cilvēki nav noslēpti aiz deviņām atslēgām, bet gan ir daļa no Latvijas.

Vaicāta, kas ir lielākais ieguvums darbā ar cilvēkiem, kuriem ir garīgās attīstības traucējumi, Ieva min iespēju redzēt mazās un lielās uzvaras šo cilvēku attīstībā. “Šeit ierodas ļoti dažādi cilvēki: daži ir atvērti un draudzīgi, daži – nobijušies un sakautrējušies. Dažiem ir nepieciešams atbalsts, lai pilnveidotu patstāvīgas dzīves prasmes un sāktu patstāvīgu dzīvi, citam – lai apgūtu vienkārša darba prasmes un integrētos darba tirgū, bet vēl kādam  nepieciešams laiks, kamēr viņš iemācās pārvarēt bailes no nezināmas vides un svešiem cilvēkiem: izlīst no galdapakšas, apsēsties pie galda, iekāpt biedrības busiņā, – tās visas ir uzvaras! Ir liels prieks redzēt, kā šie cilvēki atveras un kā mainās viņu skatījums,” saka biedrības izpilddirektore.

Ieva un viņas kolēģi šeit tiek ļoti mīlēti – par to liecina centra dalībieku veidoti dažnedažādi rokdarbi, zīmējumi un dāvaniņas, kas rotā kabinetu, kur notiek mūsu saruna. Ievas pirmā izglītība ir veselības mācības un sporta skolotāja, bet vēlāk paralēli darbam “Rūpju bērnā” viņa ieguva arī sociālā darbinieka kvalifikāciju. Pēc pirmās augstākās izglītības ieguves viņa tika uzaicināta braucienā uz Zviedriju, kur pirmo reizi saskārās ar cilvēkiem, kam ir garīgās attīstības traucējumi.

Ieva Krusta

FOTO: Uldis Krusts

“Pēc atgriešanās mani uzrunāja Velku fonds [red. piezīme – nevalstiska organizācija, kas darbojas ar mērķi piedāvāt attīstības iespējas ģimenēm, kurās aug bērni ar smagiem garīgās attīstības un citiem funkciju traucējumiem] un pastāstīja, ka tiek meklēti darbinieki centram, kas rūpēsies par pieaugušu cilvēku ar attīstības traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā. Piekritu, jo gribēju darīt darbu, kas ir jēgpilns un sabiedrībai nepieciešams,” saka Ieva.

Ieva man laipni piedāvā apskatīt dienas centra telpas, kuras ir gaišas, mājīgas un kārtīgas. Ieejot vienā no nodarbību telpām, Ievai klāt piesteidzas kāds puisis, kas zīmju valodā stāsta, ka redzējis Ievu televizorā. Ieva smaida un ar zīmju valodā rāda burtus D-Ā-N-I-J-A. Kā izrādās, Ieva ir Latvijas sieviešu kērlinga izlases dalībniece, kura pirms kāda laika atgriezusies no Dānijas, kur norisinājās pasaules čempionāts. Ieva gan atzīst, ka zīmju valodu tekoši neprot, bet ir iemācījusies pamatus, lai varētu sazināties ar tiem dienas centra dalībniekiem, kuriem tas ir vienīgais komunikācijas veids.

Šajā nodarbību telpā dienas centra darbinieces Līvijas pavadībā tiek gan austs, gan izšūts. Tiem, kam šie darbiņi ir par sarežģītu, uzticēta lupatiņu griešana un materiālu sagatavošana, kas ir atbildīgs uzdevums, jo bez labiem materiāliem grūti tikt pie laba galarezultāta. Sienas grezno īsti mākslas darbi, kas darināti ar lielu rūpību un precizitāti. Dienas centra apmeklētājs Kārlis (vārds mainīts), aptuveni 40 gadus vecs vīrietis ar iesirmiem matiem un lādzīgu  skatienu, ar lepnumu izrāda savus darbus – smalki un rūpīgi veidotos izšuvumus.

FOTO: No biedrības foto arhīva.

Kārlis ar Ievas palīdzību man dedzīgi stāsta par biedrības iniciatīvu sociālā uzņēmuma “RB Café” izveidē, kurā kopā ar vairākiem citiem biedrības apmeklētājiem ir iesaistījies, – sociālais uzņēmums piedāvā uzņēmumiem nodrošināt kafijas pauzes, kurās tiek pasniegtas pašu ceptas bulciņas, rausīši, pīrādziņi un citi gardumi.

Ēkas pirmajā stāvā atrodas mācību virtuve, kas ar lepnumu tiek saukta par konditoreju, kurā šie gardumi tiek cepti. Ieva atklāj, ka “Rūpju bērns” ir saņēmis finansējumu no finanšu institūcijas ALTUM savas kafejnīcas izveidei. Šajā kafejnīcā, kura tiks atvērta jau šodien, 12. jūnijā, un atradīsies Bruņinieku ielā 63, tiks pieņemti darbā vairāki cilvēki ar īpašām vajadzībām, un viņu pārraudzībā būs gan pašas kafejnīcas uzturēšana, gan jau minēto kafijas paužu rīkošana.

Šis dienas centrs strādā katru dienu no 8:00 līdz 17:30; apmeklētāji šeit ierodas kā nu kurais – tie, kas prot orientēties pilsētā, atbrauc paši, citus atved vecāki vai aizbildņi, bet vēl citus atved biedrības busiņš.

Katrs rīts sākas ar sapulci, kurā tiek pārrunātas gaidāmās aktivitātes un darbi. Ja iepriekšējā dienā gadījies kāds konflikts, arī tas tiek pārrunāts rīta sapulcē. Pēcāk apmeklētāji sadalās grupās un nododas dažādām aktivitātēm: aušanai, izšūšanai, citiem rokdarbiem, rakstīšanai, rēķināšanai u.c. Pulksten 13:00 ir pusdienas, pēc kurām ir brīvais laiks, un tad turpinās darbs grupās. Bez jau pieminētās rokdarbu grupas dienas centrā ir arī dejošanas un sporta nodarbības, centru regulāri apmeklē fizioterapeits, mākslinieks, kura pavadībā notiek zīmēšana, bet reizi nedēļā notiek ekskursijas vai izbraukumi.

No rokdarbu telpas mūsu ceļš ved tālāk uz ēdamtelpu, kas piepildīta ar patīkamu smaržu. Šeit apmeklētāji mācās uzklāt galdu, izdalīt maltītes, novākt un nomazgāt traukus, sakopt telpas u.c. Arī šeit viss ir spodrs un kārtīgs. No blakus telpas dzirdamas ģitāras skaņas, – kāds spēlē krievu grupas “Ivanushki International” deviņdesmito gadu grāvēju “Тучи” (latv. val. “Mākoņi”), ko pavada aizrautīga dziedāšana. Kā atzīst Ieva, gados jaunākie centra apmeklētāji ir tādi paši kā visi jaunieši – viņiem patīk mūzika un pavadīt laiku draugu kompānijā. Aktīvākie citā biedrības dienas aprūpes centrā “Cerību tilts” ir pat izveidojuši savu mūzikas grupu “Zvaigžņu dzirksts”, kas ir piedalījusies dažādās skatēs un kvalificējusies Dziesmu svētkiem.

FOTO: Uldis Krusts

“Noteikumi skatēs ir tādi paši kā citiem, nekādas atlaides netiek dotas,” saka Ieva, kā vēl vienu brīnišķīgu lietu minot, ka centra apmeklētāju vidū nepastāv nacionālās barjeras. “Šeit nepastāv latviešu un krievu grupas - mums tas nepiestāv,” ar smaidu piebilst Ieva.

Centra izpilddirektore mani iepazīstina ar vēl vienu šā centra labo gariņu – Anitu, kas centra apmeklētājiem māca dažādus rokdarbus, tostarp skaistas tematiskās kartītes. Šīs lietas iespējams iegādāties Centrāltirgus Sakņu paviljonā izvietotā veikaliņā. Manu uzmanību atkal pievērš fakts, cik rūpīgi katrs darbiņš  izstrādāts. Anitas vadībā notiek arī groziņu pīšana, un šeit ir kāds stāsts, ar ko Ieva labprāt dalās. Reiz kāds zviedru uzņēmums saviem darbiniekiem iegādājies 60 šādus groziņus – tas, kā Ieva smejoties saka, bijis centra lielākais eksports. Groziņi izstrādāti ar lielu rūpību, un tajos ieguldīts liels darbs.

“Mūsu uzstādījums ir – lai viss veidotais būtu noderīgs, skaists un kvalitatīvs. Gribam, lai cilvēki mūsu darinātās lietas iegādājas tādēļ, ka viņiem tās patiesi patīk, nevis žēluma dēļ. Žēlošanas laiki ir pagājuši! Mums ar savu darbu un prasmēm jāpierāda, ka esam līdzvērtīgi pārējiem un ka mūsu radītais darbs ir vajadzīgs un kvalitatīvs,” skaidro Ieva.

Tālāk dodamies apskatīt jau pieminēto mācību virtuvi, kur centra darbinieces Māras vadībā tiek cepts, gatavots, griezts un tiek apgūti dažādi kulinārijas noslēpumi. “Mēs neko nepērkam jau sagrieztu – mācām centra apmeklētājiem strādāt ar nazi un citiem virtuves piederumiem. Daži apmeklētāji, pirms viņi nonāca šajā centrā, nebija nekad dzīvē turējuši rokā nazi, bet kopā mēs mācāmies, kā ar šo instrumentu strādāt,” saka Māra. Centrā ikdienā tiek cepti pīrādziņi, kliņģeri, cepumi, dažādi konditorejas izstrādājumi, un – varu apliecināt – tie ir patiesi gardi!

Pēdējā telpa, kurā ielūkojamies, ir sporta zāle, kur trenera Konstantīna vadībā centra apmeklētāji nododas dažādām fiziskām aktivitātēm: vingro, rosās, spēlē dažādas sporta spēles u.c. “Konstantīns, tāpat kā visi mūsu centra darbinieki, ir zelta cilvēks!” saka Ieva, piebilstot, ka darbiniekus gan atrast ir pagrūti, jo sociālā joma valstī nav labi apmaksāta. Taču šeit redzētais apliecina – cilvēki, kas šeit strādā, dara to no visas sirds.