Raidījuma «Pasaule kabatā» otrajā sērijā TVNET studijā viesojās militārais blogeris un militārās analīzes bloga «Vara bungas» autors Mārtiņš Vērdiņš. Diskusijas laikā tika apspriesti temati par papildu ASV karavīriem Polijā, pašreizējo situāciju Hormuza šaurumā un protestiem Honkongā.
Diskusijas laikā Mārtiņam Vērdiņam tika uzdots jautājums par to, cik īsti Baltijas jūras reģionā vajadzētu novietot karavīru, lai atturētu Krievijas uzbrukumu. Vērdiņš norādīja, ka tas jau sen esot aprēķināts un šo darbu esot veikusi ASV bāzētā domnīca «Rand». Tā esot paudusi, ka būtu nepieciešams mūsu reģionā novietot 7 mehanizētās brigādes. Vērdiņam pēc tam tika lūgts nosaukt precīzu nepieciešamo karavīru skaitu.
Analītiķis atbildēja, ka pirmkārt būtu nepieciešams dubultot jau pašreizējos spēkus Ādažos, kas pašlaik ir aptuveni 5000 vīru, kuri ir aprīkoti ar visu nepieciešamo, lai darbotos autonomi jebkurā kaujas laukā jebkurā laika brīdī. Turklāt tik lielam karavīru skaitam ir jābūt katrā Baltijas valstī un Polijā ir jābūt vēl vairāk. «Tad tas veido kaut ko līdzīgu tam, kas arī tīri fiziski varētu apturēt pretinieku,» pauž Vērdiņš.
Lai detalizētāk noskaidrotu par to, kas pagaidām notiek ar ASV karavīriem Polijā, kā arī ielūkotos saspīlējumā Tuvajos Austrumos un Honkongā, skaties raidījuma ierakstu šā raksta sākumā.
Raidījuma sižetu izklāsts:
Saspringums Irānas un ASV attiecībās
Jau atkal ir pieaugusi spriedze Tuvajos Austrumos.
18. jūnijā ASV paziņoja, ka nosūta uz šo reģionu vēl aptuveni 1000 karavīru.
Šis paziņojums tika veikts pēc notikušā incidenta Omānas līcī, kurā tika sabotēti divi naftas kuģi.
ASV šajā nodarījumā jau ir paspējusi vainot Irānu.
Irāna pati savukārt 17. jūnijā paziņoja, ka pēc desmit dienām saražos tādu bagātinātā urāna apjomu, kas pārsniegs 2015. gada kodolvienošanās nosacījumus.
Jāatgādina, ka no šīs vienošanās, kuru pilnajā vārdā dēvē arī par Kopīgo Visaptverošo rīcības plānu, ASV vienpusīgi izstājās vēl pagājšgad.
Šī vienošanās paredzēja pasākumus Irānas kodolprogrammas ierobežošanai apmaiņā pret pieeju globālajai ekonomikai. Jāatgādina, ka tā Irānai ir tikusi liegta jau sen.
Irāna pagaidām ir nostādīta neērtā situācijā. No vienas puses tā vēlas sadarboties ar Rietumiem, taču no otras puses tā arī nevar saņemt sejā pliķi un riskēt izskatīties vāja.
Tāpēc Irāna ilgstoši ir pieņēmusi nostāju, kuras ietvaros tā starptautiskajai sabiedrībai un īpaši Eiropas Savienībai ir likusi nodrošināt tādus apstākļus, lai tiktu saglabāti vienošanās ekonomiskie ieguvumi.
Vienlaikus Irāna ir arī sākusi pakāpenisku izstāšanos no atsevišķiem kodolvienošanās punktiem un draudējusi slēgt pat Hormuza šaurumu.
No sava ārpolitiskā kursa – aplikt Irānu ar sankcijām un piespiest to sēsties pie galda, lai noslēgtu jaunu vienošanos - nevar atkāpties arī Donalds Tramps. Tas nozīmētu izskatīšanos slikti vēlētāju priekšā.
Lai gan izskatās, ka abas puses nevēlas karu, tomēr tā iespējamība pieaug.
Vai tiešām Tuvajos Austrumos būs vēl viens konflikts?
Potenciālie ASV karavīri Polijā
Vēl pagājušajā nedēļā ASV un Polijas prezidenti Vašingtonā vienojās par nodomu uz Poliju nosūtīt papildus 1000 ASV militārpersonas.
Tie papildinātu jau esošos 4500 karavīrus, kuri atrodas Polijā pēc rotācijas principa. Papildus tam paredzēts, ka Polijā tiks izvietota nepieciešamā infrastruktūra šo karavīru darbībai.
Tramps gan ir uzsvēris, ka Polija par to maksās pati.
Tramps arī ir atteicies komentēt, vai to varētu uzskatīt par ASV pastāvīgo militāro klātbūtni. Klātbūtni, kuru tik ļoti vēlas poļu valdība. Jāatgādina, ka tā jau iepriekš ir lūgusi pastāvīgu militāru bāzi.
Lai kā izvērstos ASV un Polijas vienošanās, Krievija jau ir paudusi dusmīgu retoriku. Kremļa Ārlietu ministrija ir nosaukusi kontingenta palielināšanu par 1997. gada NATO un Krievijas vienošanās pārkāpumu.
Tās ietvaros alianse ir apņēmusies pastāvīgi neizvietot vērā ņemamus spēkus jaunajās dalībvalstīs, kuras ir atbrīvojušās no padomju jūga.
Atsevišķi analītiķi jau ir norādījuši, ka šim solim varētu arī sekot jaunas diskusijas par Krievijas bāzi Baltkrievijā.
Vai mūsu reģionā sāksies vēl lielāka bruņošanās? Kur tajā visā būsim mēs?
Protesti Honkongā
Jau trešo nedēļu Ķīnas autonomā teritorija – Honkonga ir nonākusi politiskā virpulī. Tajā ir norisinājušies protesti pret pašreizējo valdības vadītāju Keriju Lamu.
Minētā politiķe ir centusies pieņemt jaunu likumprojektu, kurš ļautu izdot kriminālos nodarījumos apsūdzētos tiesāšanai tajās valstīs un/vai vietās, ar kurām Honkongai pagaidām nav vienošanās par izdošanu.
Honkongiešiem šis dokuments nepatīk, jo Pekina varētu izmantot kriminālo apsūdzību masku, lai vērstos pret tai kaitīgām politiskām personām.
Lama pati uz šo spiedienu ir reaģējusi un paziņojusi, ka likumprojekts tiek iesaldēts un netiks atkārtoti izskatīts viņas atlikušā termiņa laikā.
Protestētāji gan ir pieprasījuši, lai šis likumprojekts tiktu pilnībā atsaukts un pati politiķe no amata atkāptos.
Neapšaubāmi, šis jautājums ir arī saistīts ar Honkongas lomu nākotnes Ķīnā.
Neskatoties uz to, ka Ķīna lielākā vai mazākā mērā Honkongu savā kontrolē iegūs 2047. gadā, jau tagad ir sākušies Pekinas centieni šo teritoriju vairāk iekļaut tās pārvaldībā.
Saprotams, ka pie kapitālisma un relatīvi lielākām demokrātiskajām vērtībām pieradušajiem honkongiešiem kas tāds nepatīk.
Kā īsti šo situāciju var atrisināt? Vai protesti Honkongā beigu beigās norims?
