"Galopā uz augstpapēžu kurpēm": viņa aizrijās ar plastmasas maisiņu...
Viņas pieredze

FOTO: Depositphotos

Šī nebūs apcerīga eko un bio tēma par lielo plastmasas atkritumu piesārņojumu. Nē, maisiņš nevajag!

Īsā stāsta versija – nekādā gadījumā mazam bērnam, kas pasauli izzina caur muti, nedrīkst dot plastmasas maisiņu! Nē, arī ne tad, ja tas forši čaukst un sajūsmina bērnu. Nē, arī ne tad, ja tas novērš bērna uzmanību uz liekām 10 minūtēm un dod mammai iespēju netraucēti aiziet uz tualeti. NE-KAD! Nekad. Tiešām.

Kāpēc es to saku? Jo bieži ir redzēts, ka zīdainīši spēlējas te ar čipsu iepakojumiem, te ar mitro salvešu iepakojumu un pat maisiņu. Un tad es ņemos stāstīt savu garo stāsta versiju.

Klusums nav bērnu skaņa

Mans bērns sen atpakaļ aizrijās ar plastmasas maisiņu. Meitai bija astoņi mēneši, viņa rāpoja visur un atrada visjocīgākās lietas, kas piesaistīja viņas uzmanību. Es viņu pieskatīju rūpīgi un mājās es zināju katru putekli uz grīdas. Bet reiz, ciemojoties pie draudzenes, modrību zaudēju. Ciemos taču ir tik forši! Bērnam viss ir jauns, viss interesants, un es mierīgi varēju izdzert kafiju un papļāpāt ar draudzeni.

Mēs pļāpājām, līdz mani aizdomīgu darīja savāds klusums. Klusums – tā nav bērnu skaņa. Mazā bija uz paklāja, četrrāpus kaut ko skatījās uz grīdas. Klusa. Savāda. Sastingusi. Sarunas pusvārdā es pielēcu viņai klāt un ar šausmām konstatēju, ka viņa ar kaut ko cīnās.

Es pārbaudīju viņas muti un sapratu, ka mazā ir aizrijusies. Meitas acis bija biedējošas. Viņai rokās – plastmasas maisiņš bez viena stūra.

Ātrie, kas brauc pārāk lēni

Pārējais notika kā miglā un palēninātajā filmā. Cik atceros, es apgāzu mazo uz savas rokas un pāris reizes uzsitu viņai pa muguru. Paralēli kliedzu draudzenei, lai izsauc ātros. Nekas nenotika, mazā bija klusa. Es atkal pārbaudīju viņas muti, bet neko nevarēju sataustīt. Atceros tikai, ka laiks vilkās. Beidzot draudzene sniedza telefonu un es runāju ar ātrās palīdzības dienesta darbinieku.

“Tātad ar mandarīna kauliņu bērns ir aizrijies?” vēsa balss mani uzrunāja.

“Nē, ar plastmasas maisiņu!”

“Cik gadu ir bērnam?”

“Astoņi mēneši!”

Ar iespiestu klausuli starp ausi un plecu es kliedzu. Es turēju mazo un mēģināju viņai palīdzēt, bet nespēju neko padarīt. Es viņu cēlu te augšā, te lejā, te situ pa muguriņu un cerēju, ka ātrie nenokavēs.

Es nepalīdzēju

Es nezinu, kā, bet viņa sāka klepot. Es nedomāju, ka mani mēģinājumi atbrīvot elpceļus bija kaut kā palīdzējuši – plāns plastmasas gabaliņš nav ciets gurķa gabals, kas izleks no elpvadiem, saņemdams triecienu. Es izķeksēju no bērna mutes trūkstošo plastmasas maisiņa stūri un sāku trīcēt.

Viņa raudāja. Elpoja! Pārējais nebija svarīgi.

Pēc laika atbrauca ātrā palīdzība. Lai arī bērns jau izskatījās labi, brigāde uzstāja uz hospitalizāciju – ja bērns ir bijis bez elpas, ir jāveic pārbaudes. Slimnīcā mēs pavadījām trīs dienas dažādos izmeklējumos, mazā pabija pat pilnajā narkozē. Nākamos trīs gadsimtus es pavadīšu sevis šaustīšanā.

Maisiņš nevaig. Tiešām, tiešām

Lai šis stāsts kalpo kā atgādinājums jums un galvenokārt man pašai sev – nedosim bērniem tiem nepiemērotas lietas! Mēs nevaram paredzēt, kad mazā mutīte un zobi spēs tās sadalīt reizinātājos, vai būsim tiem klāt un – vai mūsu spēkos būs tiem palīdzēt.

Un atgādinājumam – kā rīkoties, ja bērns ir aizrijies? Skaties video!

Uz augšu