Drāma saistībā ar nolaupīto tankkuģi «Stena Impero» turpinās. Pagājušajā nedēļā spēlē iesaistījās Tuvo Austrumu valsts Omāna, kura ir pazīstama ar savu mediācijas politiku. Vai nebrīvē esošā Latvijas jūrnieka liktenis nu ir atkarīgs no tās panākumiem?

Kas ir noticis?

Jau otro nedēļu pasaules ziņu virsrakstus neatstāj notikums, kurš izraisījis milzīgu starptautisku ažiotāžu un licis izvērst spekulācijas par iespējamu karu starp ASV un Irānu. Runa šajā gadījumā ir par divu britu tankkuģu sagrābšanu, kura notika piektdien, 19. jūlijā.

Vienu no tankkuģiem - «Mesdar» Irāna atbrīvoja tās pašas dienas vakarā, taču otrs tankkuģis «Stena Impero» vēl arvien atrodas Teherānā esošās valdības gūstā. Mums īpaši būtiski ir tas, ka uz «Stena Impero» klāja atrodas arī Latvijas pilsonis, kurš, pamatojoties uz VAS «Latvijas jūras administrācija» sniegto informāciju, ir kapteiņa vecākais palīgs.

Loģiski, ka Lielbritānija un vairums Rietumvalstu šādā situācijā ir pieprasījušas, lai sagūstītie jūrnieki tiktu atbrīvoti. Tomēr šīs prasības pagaidām nav sasniegušas dzirdīgas ausis, jo Irāna jau kopš 2018. gada 8. maija ir ierauta bīstamā spēlē, kuras ietvaros tās pašreizējā valdība nedrīkst izskatīties vāja ārējo ienaidnieku priekšā.

Lieta tāda, ka šajā datumā ASV prezidents Donalds Tramps paziņoja par savu izstāšanos no «Irānas kodolvienošanās», jeb Kopīgā visaptverošā rīcības plāna (JCPOA). Plāna ietvaros Irāna piekrita savas kodolprogrammas ierobežošanas pasākumiem apmaiņā pret tai tik ļoti nepieciešamo piekļuvi globālajai ekonomikai. Tomēr ASV aiziešana no plāna un Vašingtonas jaunās sankcijas nostādīja Irānas režīmu muļķa lomā un sagrāva valsts iedzīvotāju sapni par labāku dzīvi.

FOTO: Ekrānuzņēmums no video

Irānas valdība vāja nedrīkst izskatīties tāpēc, ka minētā kodolvienošanās tika pozicionēta kā tās galvenais sasniegums un tās sagrūšana nozīmētu praktisku līdz šim īstenotās ārpolitikas izgāšanos. Šo situāciju savukārt var izmantot Irānas režīma ietvaros esošie elementi, kuri pret sadarbību ar ASV un Rietumiem ir daudz kritiskāki. Šī izmantošana varētu izpausties arī kā nākšana pie varas.

Līdz ar to Irāna pagaidām ir spiesta ar ieroču žvadzināšanu rādīt, ka tā kontrolē situāciju, un vienlaicīgi mēģināt runāt ar JCPOA palikušajiem spēlētājiem, lai saglabātu vēl knapi elpojošo vienošanos.

Tas ir krasā pretrunā Trampa galvenajam mērķim – panākt, lai Irāna atkal sēžas pie sarunu galda un piekrīt jauniem sadarbības noteikumiem. Šajā kontekstā būtu arī jāatceras, ka Lielbritānija iepriekš Gibraltāra jūras šaurumā sagrāba Irānas kuģi «Grace 1». Līdz ar to Irānai papildus iepriekš minētajam bija arī pamatots iemesls atbildēt ar vienlīdzīgu darbību.

Spēlē iesaistās Omāna

Piektdien, 26. jūlijā, Irānas mediji ziņoja, ka vidutāja lomu konfliktā starp Irānu un Lielbritāniju varētu uzņemties viena no mazāk zināmajām un mierīgākajām Tuvo Austrumu valstīm – Omāna. Tās ārlietu ministrs Jusufs bin Alavi pagājušajā nedēļas nogalē uzturējās vizītē Teherānā un tikās ar Irānas ārlietu ministru Džavadu Zarifu, kā arī ar citām augsta ranga Irānas amatpersonām.

Omānas ārlietu ministrs Jusufs bin Alavi ar Irānas prezidentu Hasanu Rohani

FOTO: Reuters / Scanpix

Pēc savas vizītes Alavi gan paziņoja, ka Omāna nekādas mediācijas darbības neveic, tomēr viņš tik un tā atzina, ka Omāna kontaktējas ar visām konfrontācijā iesaistītajām pusēm, lai nodrošinātu drošu kuģošanu Hormuza šaurumā.

Jāsaprot, ka šāda kontakta uzturēšanas politika ir ļoti izdevīga Rietumvalstīm un Latvijai, jo minētā valsts var potenciāli kalpot kā komunikācijas starpnieks starp politiskajiem pretiniekiem.

Omāna var palīdzēt savest kopā cilvēkus konfrontējošās pusēs, kuriem ir līdzīgi uzskati par notiekošo politisko situāciju. Tāpat Omāna nepieciešamības gadījumā var veicināt savstarpēju ziņu apmaiņu, kuras nebūtu vēlēšanās nodot caur oficiālajiem diplomātiskajiem kanāliem.

Par Omānas spējām šajā sfērā liecina tās iepriekšējie panākumi. Piemēram, tā sākotnēji palīdzēja ar komunikācijas starpniecību sanākt kopā ASV un Irānas pārstāvjiem tās vadītās slepenās ievadsarunās, kuras vēlāk rezultējās JCPOA noslēgšanā.

Papildus tam, pilnībā nevar izslēgt scenāriju, ka mediācija tomēr notiek neoficiālā līmenī un Omāna vēlas to paturēt noslēpumā, lai izvairītos no liekiem sabiedrības jautājumiem tik jūtīgā situācijā. Politologs Hasans A. Barari savā rakstā «The Jordan Times» norāda, ka Omānas ārlietu ministrs nebūtu devies uz Irānu bez iepriekšējas koordinācijas ar galveno Irānas pretinieci - Amerikas Savienotajām Valstīm. 

Omānas pieredze mediācijas jomā ir ne mazāk iespaidīga un ir bieži tikusi saistīta tieši ar Irānas un tās sabiedroto sagūstīto Rietumvalstu pilsoņu atbrīvošanu.

Piemēram, 2007. gadā tika panākta 15 Lielbritānijas jūrnieku atbrīvošana, kuri līdzīgi kā pašlaik – tika sagūstīti Persijas līcī. Tāpat ar Omānas palīdzību ir panākta arī trīs Irānā aizturētu amerikāņu jauniešu brīvība, kuri tika apvainoti spiegošanā. Visbeidzot, nāk prātā arī franču jūrnieka Aleina Goma stāsts. Minētais vīrietis bija devies izbraukumā ar laivu, taču netālu no Jemenas teritorijas viņa kuģa bojājumu dēļ bija spiests piestāt Hodeidas ostā. To savukārt kontrolēja Irānas atbalstītie huti nemiernieki. Līdz ar to burātājs nonāca gūstā. Omānas iesaistes dēļ viņš jau pēc četriem mēnešiem varēja ieelpot brīvības gaisu.

Kas īsti ir Omāna?

Ņemot vērā, ka Omāna bieži neparādās ziņu virsrakstos, daudziem radīsies pamatots jautājums - kur īsti tā atrodas?

Paskatoties kartē, redzam, ka tā atrodas tieši pie bēdīgi slavenā Hormuza šauruma un Persijas jūras līča. Tomēr tās dienvidu krastus apskalo arī Arābijas jūras ūdeņi. Principā tā ir maza Arābijas pussalas valsts, kura tajā atrodas vistālāk uz austrumiem. Tā ziemeļos robežojas ar Apvienotajiem Arābu Emirātiem (AAE), rietumos ar Saūda Arābiju, bet dienvidrietumos ar Jemenu.

Tāpat daudziem radīsies jautājums – kāpēc no visām valstīm tieši Omāna ir tā, kura var uzņemties mediāciju starp Rietumiem un Irānu? Atbilde slēpjas tās pieņemtajā ārpolitikas kursā, kuru raksturo centieni uzturēt labas attiecības ar daudzām pusēm vienlaikus. Šīs politikas ietvaros Omāna Irānas un Rietumu konfrontācijā tiek redzēta kā salīdzinoši neatkarīgs spēlētājs.

Piemēram, Omāna ir piekritusi gan ļaut ASV flotei piekļūt tās ostām, gan arī 2016. gadā parakstījusi līgumu par jūras spēku bāzes izveidi 110 miljonu dolāru vērtībā ar Lielbritāniju. Ir paredzēts, ka pēc tās pabeigšanas minētā bāze varēs atbalstīt pastāvīgus Londonas militāros spēkus. Omāna 2010. gadā arī atjaunoja ar ASV noslēgto militārās infrastruktūras piekļuves līgumu. Tās ietvaros Vašingtona drīkst savām vajadzībām izmantot Omānā jau esošās militārās bāzes.

Tomēr vienlaikus Omāna veic pastāvīgas kopīgas flotes mācības ar Irānu un ir ar šo valsti pat noslēgusi Saprašanās memorandu par militārās sadarbības palielināšanu, vēsta ģeopolitiskās izlūkošanas platforma «Stratfor».

Tāpat Omāna ilgstoši arī bija vienīgā no Līča Sadarbības padomes (GCC) valstīm, kura nesarāva diplomātiskās attiecības ar Irānas atbalstīto Bašara Al Asada režīmu un 2015. gadā nepārcēla savu vēstniecību no Jemenas galvaspilsētas Sānas uz dienvidos esošo Adēnu pēc tam, kad to ieņēma Irānas atbalstītie huti kaujinieki.

Daudzi man nepiekritīs, taču Omāna ir arī potenciāli visefektīvākais mediātors Irānas un Rietumu attiecībās. Vēl uz šo godu pretendē Japāna, Irāka, Šveice un Vācija, taču trīs no šiem spēlētājiem vispār nav Tuvo Austrumu valstis. Tas ir būtiski, jo ģeogrāfiskais tuvums, un kopīga vēsture atvieglina izpratni par iesaistīto pušu interesēm.

Par Irāku runājot, tās iekšienē pastāv spilgta konfrontācija starp ASV un Irānas ietekmes sfērām. Līdz ar to, šādā nemiera situācijā nav iespējams sludināt mieru. Irākai atšķirībā no Omānas arī nav tās iepriekš izveidotā reputācija, kā krīžu atrisinātājai.

Visbeidzot, nevienai no šīm valstīm tās teritorijā neatrodas vieta, kura veido Hormuza šauruma šaurāko punktu. Līdz ar to, Omāna visspilgtāk izjūt Irānas un ASV konfrontācijas sekas.

Vai ar Omānas palīdzību varētu atbrīvot Latvijas jūrnieku?

Domāju, ka šis jautājums ir mums visaktuālākais.

Lieta tāda, ka Omānas loma arī aprobežotos ar iepriekš minētajām funkcijām - savest kopā iesaistītās puses, veicināt informācijas apmaiņu un, iespējams, arī mediācijas ietvaros ieteikt labāko risinājumu, kurš varētu apmierināt tās abas.

Omānai tomēr ir pārāk maza ārpolitiska ietekme, lai piespiestu kādu darīt tā, kā tā saka. Gluži pretēji – Maskata pati drīzāk ir atkarīga gan no Rietumu (un Saūda Arābijas) sniegtajām drošības garantijām, gan arī Irānas labvēlības neradīt problēmas tai svarīgajā Hormuza šaurumā. Labākais, ko Omāna šajās spīlēs var darīt, ir censties novērst pārāk lielu gravitēšanu vienas vai otras puses virzienā.

Omānas sultāns Kabūss bin Saīds al Saīds

FOTO: Reuters / Scanpix

Līdz ar to Omāna nenoliedzami būtu palīdzošs faktors, taču tankkuģu krīzes atrisināšanā lielāko lomu spēlēs tieši Lielbritānijas un Irānas diplomātu spēja atrast risinājumu, kurš atbrīvotu abu valstu aizturētos kuģus tādā veidā, lai neviena no tām neizskatītos vāja. Tas nebūs vienkāršs process, jo jūrnieku atlaišana pati par sevi nozīmē ķīlnieku labprātīgu atbrīvošanu un līdz ar to – ietekmes sviras zaudējumu pār pretinieku. Gan Irānai, gan Lielbritānijai vajadzēs labu iemeslu, lai savām sabiedrībām šo lēmumu pārdotu.

Vienlaikus Lielbritānija 29. jūlijā jau ir paspējusi noraidīt arī iespēju ar aizturētajiem kuģiem vienkārši apmainīties. Ārlietu ministrs Dominiks Rābs šo lēmumu ir pamatojis ar to, ka šis kuģis tiek turēts aizdomās par starptautisko tiesību normu pārkāpumu (ES sankciju pret Sīriju apiešanu) un tāpēc tā atbrīvošana nav iespējama. Rāba lēmums šķiet samērā loģisks, jo, ja viņš piekristu šim piedāvājumam, tad signalizētu Irānai, ka ir vienkārši nepieciešams sagrābt zem britu karoga esošu īpašumu, lai valsts mainītu savas ārpolitiskās nostājas. Tas arī nozīmētu izskatīšanos vājam gan politiķu, gan sabiedrības aprindās, un signalizētu pārējai pasaulei, ka Lielbritānija līdz galam nav gatava cīnīties par starptautisko tiesību normu ievērošanu.

Spēju atrast risinājumu varētu ietekmēt arī procesi, kuru norisi abas puses nevēlas. Šajā gadījumā runāju par iespējamu tālāku militāru eskalāciju, kuras rezultāts sliktākajā scenārijā var būt arī karš. Nekad nevar pilnībā izslēgt variantu, ka var notikt kas neparedzēts un viena vai otra puse izjūt vēlēšanos iet vēl tālāk.

Nedrīkstam arī aizmirst, ka Irāna ir devusi kārtējo 60 dienu termiņu, lai starptautiskā sabiedrība (galvenokārt ES) nodrošinātu tai piekļuvi JCPOA iekļautajiem ekonomiskajiem ieguvumiem.

Pretējā gadījumā tā ir draudējusi turpināt atteikties no vienošanās punktu ievērošanas. Nevar izslēgt, ka, paejot šim termiņam un nesekojot nekādam taustāmam rezultātam, Irānas valdība tās reputācijas saglabāšanas nolūkos būs spiesta jau atkal izdarīt ko skaļu. Situācijas nomierināšanai nebūt arī nepalīdzētu ASV iecere izveidot operāciju «Sentinel», kas paredz izmantot militārās spējas Arābijas pussalas apkaimē esošo ASV kuģu aizsardzībai. Par līdzīgu, taču nedaudz atšķirīgu ieceri, kurā tiktu iekļauti Eiropas spēki, ir paziņojusi arī Lielbritānija.

Irānas militārās mācības Persijas jūras līcī

FOTO: Reuters / Scanpix

Lai kā atrisinātos lielvaru spēles, Latvijas jūrnieka stāsts jau atkal pierāda, ka vislielākie cietēji vienmēr ir vienkāršie iedzīvotāji. Mēs ziņās varam lasīt par kariem, valstīm un spilgtām personībām, taču aiz politiskiem saukļiem un karavīru formām slēpjas cilvēki, kuriem ir tādas pašas vēlmes kā mums – dzīvot laimīgu un piepildītu dzīvi. Iespējams, ka kādreiz cilvēce izdomās pārvaldes formu, kura cilvēkiem neliks justies atsvešinātiem no politikas. Iespējams, ka tajā brīdī sapratīsim, ka politisko spēļu egoisms nekad nepārspēs tos ieguvumus, kurus varam iegūt no savstarpējas sadarbības. Tomēr līdz šai dienai turpināsim cerēt, ka šo spēļu mutulī nenonāksim.