Sestdien, 29. jūnijā, klausījos sarunu festivāla «Lampa» diskusiju par žurnālistiku karstajos punktos. Tās ietvaros Latvijas vadošie žurnālisti dalījās savos pieredzes stāstos par darbu Somālijā, Sīrijā, Irākā, Afganistānā, Ukrainā un citās konfliktu zonās. Diskusijas dalībnieki arī pieskārās galvenajiem žurnālistu drošības un labklājības priekšnoteikumiem. Portāls TVNET ir apkopojis galvenos no tiem.

Noteikums Nr. 1: saprast, ka ne vienmēr var atspoguļot visas karojošās puses

Ziņojot par kara zonām, pastāv viena ļoti liela dilemma. Žurnālists nevar būt divās frontes pusēs vienlaikus, norāda Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta ārzemju ziņu redaktors Toms Pastors. «Es Ukrainā mēģināju nokļūt arī ierakumu otrā pusē (kontrolēja Krievijas atbalstītie separātisti), taču ātri sapratu, ka tas ir praktiski neiespējami. No tās puses bija ļoti negatīva attieksme pret žurnālistiem. Vienā brīdī ir jāpieņem, ka mums ir jāmēģina saglabāt maksimāla objektivitāte, taču jāsaprot arī tas, kāda ir reālā situācija uz vietas,» saka Pastors.

Noteikums Nr. 2: palikt uzticīgam tai pusei, kura rūpējas par tavu drošību

Šajā kontekstā ir arī otra dilemma. «Lai nofilmētu kadrus, kuros žurnālists ir kopā ar karavīriem kaujas laukā, ir jāveido zināma uzticība. No vienas puses, tev ir jāparāda, ka tu esi ar viņiem, taču, no otras puses, tev ir arī jācenšas saglabāt savs neitrālais skatījums. Šāda situācija var arī ietekmēt to, cik tu esi brīvs tajā, ko pēc tam raksti,» saka Pastors. «Ukraiņu kolēģi daudz ir stāstījuši, ka brīvprātīgie tevi ņem līdzi un tu pamani kādu marodierisma gadījumu vai citas lietas, par kurām šie brīvprātīgie labprāt nerunātu.

Viņu secinājums ir tāds, ka ir jāuztaisa zināma pauze un stāsts ir jāpublicē vēlāk.

To nevajag darīt tajā vietā un tajā laikā, kad tevis paša drošība ir atkarīga no tā, ar kuriem cilvēkiem tu esi kopā konkrētajā brīdī,» turpina žurnālists.

Noteikums Nr. 3: būt gataviem darba apstākļiem, kuri nebūt nav ielikti kādos konkrētos rāmjos

Pieredzējušais karsto punktu žurnālists Atis Klimovičs norāda, ka karstajos punktos ir grūti iedomāties situāciju, ka viss būs garantēts un nodrošināts. Šeit ir runa gan par žurnālista akreditāciju, gan par operatora akreditāciju, gan zināšanām par vietām, kur katrs sižeta veidošanā iesaistītais darbinieks var atrasties. Klimovičs saka, ka viņš pagaidām filmējot filmu par Latvijas sieviešu basketbola izlasi un tur viņam un komandai pienākoties pat tādas ekstras kā internets, kafija un siltas pusdienas.

«Karstajos punktos neviens īpaši negaida, kad kāds atbrauks. Var, protams, būt gadījumi, kad žurnālisti tiek nēsāti uz rokām, taču kas tāds notiek patiešām ļoti reti. Piemēram, šobrīd nav iespējams iedomāties, ka varētu aizbraukt uz Afganistānu un brīvi tur ceļot. Ja tiktu izvēlēti pārdroši maršruti, tad, visticamāk, žurnālists nokļūtu gūstā un Latvijas diplomātiem būtu jācenšas to atbrīvot,» pauž Klimovičs.

FOTO: AFP/SCANPIX

Noteikums Nr. 4: ne vienmēr atklāt to, ka esi žurnālists

Žurnālists, režisors un producents Sandijs Semjonovs diskusijā stāstīja par savu darbu Sīrijā. Šajā valstī viņš esot teicis, ka Asada valdībai esot paticis fakts, ka viņš esot atbraucis kā filmas režisors, nevis žurnālists. «Žurnālistus viņi redz nelabprāt un negrib, lai valsts atspoguļojums būtu objektīvs un pilnvērtīgs,» apgalvo Semjonovs.

Vēl dramatiskāk Semjonovs stāsta par viņa un Ata Klimoviča pieredzi Ēģiptē 2012. gada revolūcijas ietvaros. Tajā laikā žurnālistus Ēģiptē piekāva un ieslodzīja. «Mubaraka režīms uzskatīja, ka tieši žurnālistiskās Ēģiptes notikumu atainošanas dēļ viņam rodas problēmas Rietumos. Tātad – pret žurnālistiem vajag vērsties.

Mēs izdomājām tādu stāstu, ka es esmu rakstnieks, Atis ir mākslas vēsturnieks un operators ir inženieris.

Turklāt operatoram viņa kamera bija jānodod jau lidostā,» stāsta Semjonovs.

Noteikums Nr. 5: iespēju robežās nodrošināties ar nepieciešamo ekipējumu un iziet vajadzīgos izdzīvošanas kursus

Sandijs Semjonovs arī norāda, ka žurnālisti vismaz Rietumos pirms došanās uz kara zonām iziet speciālus kursus, kuros ir ietverta apmācība par rīcību visdažādākajās kara situācijās (piemēram, ko darīt, ja pēkšņi sākas apšaude). Tāpat žurnālistiem parasti tiek dotas līdzi ķiveres un bruņuvestes, kā arī aptieciņa pirmās medicīniskās palīdzības sniegšanai. Latvijā gan situācija žurnālistu apmācībā un ekipēšanā ilgstoši ir bijusi salīdzinoši bēdīga, un Semjonovs esot bijis spiests bez šīm ekstrām iztikt. Viņš īpaši norāda, ka Irākas invāzijas priekšvakarā 2003. gadā viņš ir speciāli no Latvijas armijas izlūdzies gāzmaskas, jo tika izteikti brīdinājumi, ka Sadams Huseins lietos ķīmiskos ieročus. Lai ilustrētu ekipējuma nozīmi, Semjonovs arī stāsta, ka, piemēram, Afganistānā regulāri zemē tiek ieraktas mīnas un tām ik pa brīdim gadās braukt pāri.

«Tad, kad notiek sprādziens, neviens nezina, kā tā šķemba aizies, un ir gadījumi, kad karavīri ir izglābušies tāpēc, ka šķemba iestrēgst bruņuvestes pašā sānā,»

pauž Semjonovs.

Toms Pastors gan norāda, ka mūsdienās situācija ir uzlabojusies un viņš pats arī esot izgājis sagatavošanās kursus. «Mūs mācīja izbijis britu speciālo uzdevumu vienības komandieris, un nav tik traki... kaut kas arī mums jau sāk parādīties,» norāda Pastors. Semjonovs arī piemetināja, ka daudz ko iemāca arī pati dzīve. «Ja tu pavadi kopā daudz laika ar karavīriem, tad viņi izstāsta elementāras pamatlietas,» saka žurnālists. Pie šīm pamatlietām piederot gan nepieciešamība momentāni atrast aizsegu apšaudes laikā, gan momentāni noteikt tā ciemata iedzīvotāju reakciju, kurā žurnālists ierodas.

FOTO: AFP/SCANPIX

Noteikums Nr. 6: nodrošināties ar kvalitatīvu vietējo tulku un/vai gidu, kā arī kvalitatīvu apsardzi

Ja netiek ceļots uz tuvējām valstīm (piemēram, Ukrainu), lieti noder arī kāds vietējais cilvēks, kurš žurnālistu pavada. «Tulks ir principā galvenā atslēga, un mums ir bijuši pat gadījumi, kad tulks mums ar Ati izglābj dzīvību. Vienlaikus ir bijuši arī gadījumi, kad tiek mēģināts izkrāpt naudu un ievilkt kādos jocīgos pasākumos,» saka Semjonovs.

Savukārt Atis Klimovičs norāda, ka viņam savulaik Irākā ir palīdzējis talibu tulks. Viņš Bagdādes viesnīcas recepcijā esot pateicis, ka Klimovičs esot žurnālists no Turcijas. Tas esot bijis svarīgi tāpēc, ka tajā laikā Rietumu žurnālistiem pastāvējis liels nolaupīšanas risks. Tāda pati informācija tikusi arī nodota apsardzei pie kāda sporta centra.

Par apsardzi runājot, Semjonovs stāsta, ka Somālijā ir bijuši gadījumi, kad apsardze žurnālistus vienkārši pārdod gūstā.

«Viņi tevi sargā, sargā, un tad kādā astotajā dienā izrādās, ka apsardze ir nomainījusies un tu tiec aizvests uz kaut kādām alām, kur par tevi vienkārši pieprasa izpirkuma maksu.

Tas nebija nekas neparasts. Mums pašiem beigās ieteica konkrētu kompāniju tāpēc, ka tā strādā ar ANO. Ja tu strādā ar ANO, tev ir ļoti svarīga reputācija. Ja žurnālisti tiek pārdoti, tad viņi šo līgumu ar ANO vairs nedabūs,» apgalvo Semjonovs.

Noteikums Nr. 7: sievietēm žurnālistēm rēķināties ar izvarošanas iespējamību

LTV žurnāliste Ina Strazdiņa norāda, ka, neskatoties uz to, ka sievietēm karsto punktu žurnālistikā var būt lielas priekšrocības (piemēram, ir iespējams piekļūt dažādām sieviešu grupām), sieviete ir spiesta rēķināties ar tādām situācijām kā Ēģiptes revolūcijas laikā, kad sievietes žurnālistes vienkārši izvaroja. «Pret to mēs neesam pasargātas, un tā ir mūsu vājā puse, ar ko ir jārēķinās,» saka Strazdiņa.

Tomēr tajā pašā laikā Sandijs Semjonovs piebilst, ka viņš un Atis Klimovičs ir saskārušies ar gadījumiem, kad karsto punktu žurnālistes sievietes strādā ne sliktāk par vīriešiem. «Mēs satikām dāmu no Francijas, kura brauc par karstajiem punktiem, un viņa bija tik jaudīga, ka neviens čalis netika līdzi. Viņa bija dāma ar temperamentu un pieredzi, un mēs tur ar Ati varējām tikai ūdeni pienest,» norāda Semjonovs.