Saldi ēdieni ir daudzu mīļākie kārumi, tomēr pārmērīga cukura lietošana uzturā var nelabvēlīgi ietekmēt veselību, tostarp veicināt arī svara pieaugumu. Lai izvairītos no liekā cukura, kā alternatīva tiek piedāvāti dažādi saldinātāji, kas ēdieniem un dzērieniem piešķir tikpat saldu garšu.
Sertificēta uztura speciāliste Olga Ļubina skaidro, ar ko atšķiras dažādi saldinātāji un kuram no tiem dot priekšroku, ja kārojas saldumu.
Saldā daudzveidība
Mūsdienās saldinātāju klāsts ir ļoti plašs, bet tos visus vieno kopīgs mērķis – piešķirt produktam saldu garšu. Saldinātāji iedalās trīs grupās. Pirmā no tām ir vienkāršie cukuri – glikoze, fruktoze, saharoze. Šos ikdienā izplatītos saldinātājus satur, piemēram, medus, augļi, ogas un citi produkti. Olga Ļubina norāda: “Nereti dzirdu apgalvojumu, ka cukurs uzturā netiek lietots, bet gan aizstāts ar medu. Bet medus ir glikozes un fruktozes salikums, kas tieši tāpat kā visiem ierastais cukurbiešu cukurs ietekmē glikozes līmeni asinīs un satur kalorijas. Tādēļ, aizstājot cukurbiešu cukuru ar medu, jūs neizvairīsieties no vienkāršo cukuru uzņemšanas.”
Uztura speciāliste arī piebilst, ka 1 grams cukura sniedz organismam aptuveni 4 kilokalorijas.
Otrā saldinātāju grupa ir cukura aizstājēji – cukura spirti ksilīts, sorbīts, mannīts, izomalts, eritrīts jeb eritrols. Tās ir vielas, kas paaugstina cukura līmeni, bet dara to lēnāk nekā cukurbiešu cukurs un satur mazāk kaloriju - 1 grams cukura spirtu satur 2,4 kilokalorijas. Visplašāk sastopams ir ksilīts – to pievieno košļājamām gumijām, zobu pastām, konfektēm un citiem produktiem. Ksilītam piemīt pozitīva ietekme uz zobu veselību, jo tas pasargā no kariesa veidošanās, tam ir zems glikēmiskais indekss (produkti ar zemu glikēmisko indeksu ir ilglaicīgas enerģijas avoti), pēc garšas ksilīts ir saldāks nekā mannīts vai sorbīts, un tas nezaudē savu saldo garšu arī termiskas apstrādes procesā. Vēl viens cukura spirts, kas gūst aizvien lielāku popularitāti, ir eritrīts.
Tas satur tikai 0,2 kilokaloriju jeb nulles kaloriju vērtību.
Trešā saldvielu grupa ir mākslīgie saldinātāji. To pārstāvji ir aspartāms, saharīns, ciklamāts. Visplašāk izmantojams ir aspartāms – tieši to pievieno gan saldināto dzērienu, gan konfekšu ražošanā. Nereti tas sastopams arī tomātu biezeņu un skābēto kāpostu sastāvā. Lai gan aspartāms ir plaši pielietota pārtikas piedeva, ieteicams izvairīties no pārmērīgas tā lietošanas uzturā. Lai vieglāk orientētos produktu klāstā, Olga Ļubina iesaka pievērst uzmanību marķējumam uz iepakojuma. Aspartāma neatņemama sastāvdaļa ir aminoskābe – fenilalanīns. Norāde par to būs arī uz produkta marķējuma.
Indiāņu gardums – stēvija
Pēdējos gados ļoti populāra kļuvusi dabīgas izcelsmes saldviela – stēvija, ko jau gadsimtiem uzturā izmanto Dienvidamerikas iedzīvotāji. Šim augam ir saldas lapiņas, ko kaltējot un samaļot pulverī, var izmantot kulinārijā, lai piešķirtu ēdienam saldu garšu. Stēvija neietekmē cukura līmeni asinīs, nesatur kalorijas un nezaudē saldo garšu termiskās apstrādes laikā, tādēļ ir ļoti iecienīta diabēta pacientu vidū. Arī visiem, kuri seko līdzi savam svaram un vēlas izvairīties no cukura lietošanas,
Olga Ļubina iesaka izvēlēties tieši stēviju, kā arī eritrītu, jo tie abi, lai gan saldi garšo, nepiešķir ēdienam liekas kalorijas un ir draudzīgi organismam.
Raksts tapis sadarbībā ar Kustības Rimi Labākai dzīvei veselīgas ēšanas ekspertiem.
