Baltijas ceļš Ināras atmiņās

FOTO: Raivo Pugi/balticchaintour.com

1989. gada 23. augustā pulksten 19:00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Atzīmējot Baltijas ceļa 30. gadadienu, "Postimees Grupp" portāli Latvijā "Tvnet" un "Apollo", Lietuvā "15min" un Igaunijā "Postimees" aicina iesaistīties vēsturē pirmajā virtuālajā Baltijas ceļā un izdzīvot Lietuvas, Latvijas un Igaunijas vēsturi, kā arī dalīties atmiņās par pieredzēto. Šodien publicējam Ināras stāstu.

Cik ātri paiet laiks. Jau 30 gadi. Neticas. Manā atmiņā kā šodien...

Toreiz mūsu vēstnesis bija mazs radioaparāts. Darbā kolēģes viena otrai jautāja – vai dzirdēji, vai iesi?

Piedalīties Baltijas ceļā nebija steigā pieņemts lēmums. Jau iepriekš ar vīru un bērniem piedalījāmies dažādos pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Bijām izceļojuši Vāciju. Redzējām Berlīnes mūri. Sajutām, kā vācieši ilgojas pēc Vācijas apvienošanas. Zinājām, ka mēs noteikti iesim. Ilgas pēc brīvas LATVIJAS bija lielas.

Rīga, Juglas rajons. Bija neziņa, kā viss norisināsies. Piesardzības nolūkā es un vīrs abus bērnus aizvedām pie omītes. Zem manas sirds jau pukstēja mūsu trešā dzīvība. Pa ceļam vēl kaut kas bija darāms Juglas poliklīnikā. Turpat arī Brīvības ielas malā nostājāmies un gaidījām noteikto laiku. Sadevāmies rokās un pārgājām ielas vidū. Mašīnas no abām pusēm brauca neapstājoties. Visapkārt bija nepazīstami cilvēki. Mēs sasmaidījāmies un cieši turējāmies roku rokā. To sajūtu, ko jutām, nevar aprakstīt. Kopība. Ticība. Cerība.

Protams, bija arī bažas. Pretī stāvēja krievu karavīru mājas. Vienā no tām mēs dzīvojām. Mūs varēja kāds pazīt. 

Man ir prieks, ka visi mūsu četri bērni ir savas zemes patrioti. Savu laimi ir atraduši dzimtajā zemē LATVIJĀ.

Uz augšu