Ilze Bērziņa ir pensionēta vēstures skolotāja no Jūrmalas. Sieviete ar ģimeni dzīvo priežu ieskautajā Pumpuru mikrorajonā. 20. gadsimta nogalē Ilze, kas tobrīd bija Majoru pamatskolas direktore, iestājās Latvijas Tautas frontē (LTF) un kļuva par LTF Jūrmalas nodaļas deputāti. Arī viņa bija viena no apmēram 2 miljoniem cilvēku, kas 1989. gada 23. augustā piedalījās Baltijas ceļā - akcijā, ar ko Baltijas valstu tautas parādīja stipro vēlmi atgūt savu neatkarību. Šis ir Ilzes stāsts.

Ilzes Bērziņas Baltijas ceļa monologs:

Kas es esmu?

Pēc būtības es esmu skolotāja, pedagoģe. Bet šobrīd otro gadu jau esmu pensionāre. Strādāju Majoru pamatskolā no 1986. gada. Tieši kā skolas direktore. Jo pirms tam strādāju Rīgā, bet mani uzaicināja Jūrmalā, nu, tā kā man bija trīs bērni un vēl maza meitiņa, tad es sāku strādāt šeit, tuvāk savām mājām.

Kas ir Baltijas ceļš?

Baltijas ceļš ir kaut kas vienreizējs, es domāju. Tas bija kaut kas fantastisks, ko ļoti grūti šodien, man liekas, aptvert un arī mūsdienu cilvēkiem saprast, tāpēc ka tajā laikā tā situācija bija diezgan nedroša. Un mēs bijām Latvijas Tautas frontes deputāti. Es pati biju deputāte toreiz Jūrmalā. Un mēs devāmies uz Baltijas ceļu. Tas bija diezgan sarežģīti. Daži pat varbūt baidījās, lai gan mūsu skolā bija daudz Tautas frontes biedru. Bet mēs nolēmām doties pat ar visām ģimenēm.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Ko darīju toreiz?

1989. gada 23. augusts. Pirms tam mums bija notikusi Jūrmalas Tautas frontes sanāksme, kurā mums bija uzdots konkrēts uzdevums: kur jādodas mūsu grupai no Majoru skolas. Un šajā dienā mēs vispirms devāmies uz skolu, jo mums bija sarunātas mašīnas (toreiz jau nebija privātās mašīnas daudziem), un mēs sarunājām, kā varēsim braukt. Es braucu kopā ar savu dzīvesbiedru Ivaru un abiem dēliem – Mārtiņu un Kasparu vienā mašīnā.

Un tad mums bija uzdevums doties uz Bauskas šoseju. Tur, kur Jūrmalas apvedceļš, Bauskas šoseja. Diemžēl es neatceros precīzu kilometru, kur mums bija jādodas, bet bija arī uzdevums: vajadzēja nostāties tā, lai nebūtu pārtraukuma. Tātad mēs braucām ar mašīnu tur, kur visi jūrmalnieki stājās, un tad mēs meklējām vietiņu, kur varam nolikt mašīnu. Mašīnu nolikām [ceļa] otrajā pusē, tas bija septiņos vakarā, ja es nemaldos. Nu un tad mēs stājāmies Baltijas ceļā.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mums arī [bija] uzdevums: ja līdzi bija karogi, tie varēja būt dažādi, aicināja pat likt melno lenti klāt, lai parādītu šo notikumu (Molotova-Ribentropa paktu, kura gadadienā notika Baltijas ceļš – red.), kas diemžēl iekļāva mūs pēc tam PSRS sastāvā.

Un tad mēs nostājāmies, visi sadevāmies rokās: bērni, vīrs, tālāk mani kolēģi ar savām ģimenēm, un arī pār mūsu galvām lidoja helikopters, kas filmēja visu to. Nu un tad mēs tur visi saucām un tā.

Es tagad sāku domāt, cik mēs ilgi nostāvējām, bet mēs nostāvējām diezgan ilgi.

Kāda ir tās dienas visspilgtākā atmiņa?

Tā diena tiešām bija kaut kas fantastisks. Vispār tās sajūtas, ka mēs stāvam tai ceļā un ka kaut kur tālumā ir Lietuva un Igaunija, un ka mēs visi esam sadevušies rokās. Un galvenais, ka esam saņēmušies: mēs varam, mēs spējam, mēs gribam parādīt to, ka gribam būt brīvi, ka mēs gribam savu valsti, laikam tas bija pats galvenais. Tiešām fantastiska iekšējā sajūta, ka ir iespējams. Varbūt izdosies. Protams, tajā laikā vēl domāt, ka mēs varēsim to izcīnīt, bija grūti, bet doma bija, ka mēs spēsim to izdarīt.

Tas, ko es [vislabāk] atceros, ir otrā diena, kad man zvanīja no Zviedrijas mūsu draugi un teica: “Ilze, vai jūs tur esat dzīvi? Vai jums nekas nav noticis? Vai nav bijusi kaut kāda šaušana?” Jo viņi neko par to nezināja. Es saku: “Nē, mēs spējām, mēs stāvējām, mēs visi esam dzīvi.”

Tā ka man palicis prātā, ka pārējā pasaule tomēr uztraucās. Nu vismaz mūsu draugi Zviedrijā. Tie bija mūsu sadraudzības skolas kolēģi, ar kuriem es vēl tagad sazinos. Tā ka pasaule uzzināja vienkārši no telefona zvaniem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kāda Baltijas ceļam ir nozīme man personīgi?

Nu, es domāju, ka man personīgi tiešam tā ir liela nozīme, tāpēc ka principā es jau visus tos gadus dzīvoju vienā pasaulē. Pēc tam sākās šī cīņa, kura [bija] faktiski no 1987. gada. Tad tas milzīgais mītiņš toreiz, kad dibināja Tautas fronti Mežaparkā. Un tad viss tas pacēlums. Man liekas, ka nekad tagad nav bijušas tādas sajūtas kā toreiz. Nekad. Kad viss sākās: šis Baltijas ceļš un cīņa par brīvību.

Mums jau arī kolektīvā bija dažādi cilvēki. Starp citu, man ļoti patika tas, ka arī mūsu kolektīvā krievu tautības cilvēki Tautas frontes laikā vispār netika šķiroti, un gāja visi kopā.

Visi gāja Tautas frontē. Tie, kas bija progresīvi domājoši, kas bija sekojuši visiem tiem notikumiem līdzi.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Mēs bijām ļoti daudz uzzinājuši tajā laikā par iepriekšējiem vēstures notikumiem. Mums daudz bija grāmatu skolā, daudz literatūras nāca, sevišķi no Neatkarības kustības (LNNK – Latvijas Nacionālās Neatkarības Kustība – red.). Mums bija pat vēstures grāmatas, kuras Neatkarības kustība izdeva. Tādas mazas vēstures grāmatiņas, tādas brošūriņas, viņas ir skolā.

Un tieši pēc Baltijas ceļa mums bija pasakains pirmais septembris, jo mēs aizgājām uz skolu un arī izlikām sarkanbaltsarkano karogu, un bērni arī nāca ar nozīmītēm. Toreiz bija ļoti skaistas tādas nozīmītes – karodziņi. Bērni bija uzlikuši un daudzi domāja: “Nu kā tagad skolā būs?” Un man pašai bija tā nozīmīte. Mums tā bija tāda ļoti priecīga satikšanās skolā. Un vecāki visi bija. Tieši pēc Baltijas ceļa tas pirmais septembris bija ļoti skaists.

Kāda ir Baltijas ceļa praktiskā nozīme mūsdienās?

Mūsdienās Baltijas ceļam praktiski, es domāju, tomēr ir ļoti liela nozīme, jo tas parādīja šo Baltijas tautu vienotību cīņā par brīvību. Un, manuprāt, šobrīd pats svarīgākais ir, lai mūsdienu jaunatne vispār to [izjūt]. Nu, grūti, protams, to ir izjust. Grūti to ir izjust, un to neviens nevar izdarīt.

Bet es domāju, ka jauniešiem tomēr būtu ļoti svarīgi [saprast], ka tas parādīja šo vienotību, kura būtu jāturpina, jo arī šobrīd ir nepieciešama lielāka sadarbība starp Baltijas valstīm.

Jo tikai tā mēs varam arī Eiropas Savienībā darboties aktīvāk kopā. Es domāju, daudz ko vairāk varētu izdarīt dažādās politiskās dzīves jomās: naftas vadi un visādas pārējās lietas. Manuprāt, šobrīd jauniešiem būtu vairāk par to jāuzzina. Nu un mūsu uzdevums ir tāpēc runāt un stāstīt.