Juris Kaža ir latviešu žurnālists. Trimdā dzimis un audzis, viņš pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās sāka apmeklēt Latviju, ziņojot dažādiem ārzemju laikrakstiem par Atmodas norisi. Žurnālista acu priekšā risinājās vēsture – Kažam bija unikāla un vienreizēja iespēja iemūžināt Baltijas ceļu, lidojot helikopterā virs “dzīvās ķēdes”. Šis ir Jura Kažas stāsts.

Jura Kažas Baltijas ceļa monologs: 

Kas ir Baltijas ceļš?

Baltijas ceļš bija visu trīs Baltijas valstu, vai tobrīd vēl padomju republiku, Tautas fronšu un citu organizāciju pasākums, lai demonstrētu visai pasaulei, ka šīs valstis grib panākt savu neatkarību no padomju sistēmas, no Padomju Savienības. Atdalīties, atjaunot neatkarību. Un tādēļ viņi veidoja lielu, garu sastāšanos, sadošanos rokās vairāku simtu kilometru garumā gar šosejām, gar ielām, gar ceļiem no Tallinas līdz pat Lietuvas un Polijas robežai.

Ko es toreiz darīju?

Es biju atbraucis, es zināju, ka kaut kas tāds notiks. Es biju pa pusei sarunājis ar Zviedrijas televīziju un, iespējams, ar kādām citām televīzijām. Un tad es atbraucu šeit jau vairākas dienas agrāk, lai varētu orientēties situācijā.

Te arī [bija] kaut kāda konference, kur piedalījās, man liekas, pat amerikāņu kongresmeņi. Un te bija samērā liela aktivitāte. Un es tā skraidīju uz vienu lietu, uz otru lietu. Biju pat Interfrontes sapulcē, kur es uzzināju, ka Veltai Puriņai nav iedota kamera, lai filmētu. Tad es aizbraucu tur ar savu [kameru], man bija tāda maza amatieru “astotniece” (runa, visticamāk, ir par Super 8 kameru – red.).

Un tur bija tādi samērā nepatīkami kadri, iespējams, daļai no varas, jo tur bija tāda šausmīga, pļerkšķoša mūzika, kas spēlēja fonā, un tur plivinājās visi tie padomju karogi. Un es noķēru to brīdi, kad viens cilvēks, kas acīmredzot bija, kā mēdz teikt, aizrāvies ar alkoholu, tur gāja lēnām uz to karogu uz tās pļerkšķošās mūzikas fona. Un to parādīja vakarā Panorāmā laikam.

Latvijas Televīzijai (LTV) bija interesanti kadri, kur viņi bija visā Brīvības vai toreizējā, citā nosaukumā - Ļeņina ielas garumā braukuši. Nu protams, var redzēt, ka tur stāv ļoti daudz cilvēku, daudz kas tur notiek, bet to iespaidu, kā to filmēt no gaisa… Tādu iespaidu nevarēja dabūt savādāk, kā filmējot no gaisa.

Un man bija tā izdevība, kas arī beidzās ar visu to traģikomēdiju ar helikopteru, ka man bija izdevība to nofilmēt no augšas, jo mani LTV helikopterā ielaida. Protams, lai kā žurnālists parādītu pasaulei, ko tas nozīmē, ka tiešām tas ir liels cilvēku skaits, kas ir jāfilmē no gaisa.

Bet tad es vienkārši to darīju, tāpēc ka citādāk tu nevari to stāstu parādīt. Es domāju, ka jebkurš, kas ir vizuālā žurnālistikā kaut ko darījis, saprot, ka tikai vajag bildes. Tu nevari stāstīt, ka milzīgs bars gāja šādi vai tādi, tev viņš ir jāparāda.

Un man daļēji tas izdevās. Tikai vēlāk, kad mēs no LTV centāmies pārraidīt to safilmēto materiālu uz Zviedriju un citur, tur bija visādas klapatas un nepatikšanas. Bet laikam ārzemju televīzijas paņēma to pašu, tās pašas bildes, ko no tā helikoptera bija safilmējusi LTV un ielikusi laikam Eirovīzijā, vai nu kā tas tīkls darbojas viņiem.

Un tad es pēc tam aizbraucu atpakaļ uz Zviedriju. Un uzzināju no bijušajiem kolēģiem Vācijā, ka es te uz pieciem gadiem patriekts [esmu]. Izraidīja, norāja par to, ka es esmu lidinājies virs aizliegtiem objektiem: dabas parkiem, vai kur mēs lidojām, Siguldas virzienā laikam.

Kāda bija tās dienas spilgtākā atmiņa?

Tā spilgtākā atmiņa tiešām bija visu to pasākumu no augšas redzēt. Visu to lielo cilvēku virkni, rindu, sadevušos rokās.

Un tur varēja redzēt, ka tur bija simtiem mašīnas nobrauktas ceļa malā, ka cilvēki bija braukuši no dažādām vietām. Mēs jau lidojām pāri daļēji apdzīvotām vietām, nu tādiem lauku ceļiem. Un tur visur cilvēki stāvēja, visi bija sadevušies rokās.

Sabraukušas mašīnas, autobusi. Plivinājās dažnedažādi karogi, transparenti. Tur arī kaimiņu valstu karogi, Lietuvas un Igaunijas, cik nu varēja redzēt no augšas. Jo mēs jau lidojām 100 – 200 metru augstumā.

Tas bija tāds pacilājošs brīdis. Tad es sapratu, ka tā lieta ir nopietna. Ka tomēr pasaule sapratīs, ka visas šīs trīs tautas negrib turpināt to, kas līdz šim bijis, kas bija padomju okupācija, kas bija totalitāra sistēma, kas bija ekonomiska sistēma, kurā valdīja visādas nejēdzības, deficīti un nabadzība. Un ka tas viss kaut kad agrāk vai vēlāk beigsies.

Kādas bija sajūtas un emocijas, lidojot helikopterā?

Viena lieta, ko iemācās žurnālistikā, ir ne īpaši aizrauties ar savām emocijām, jo tā misija ir stāstu dabūt. Uzdevums ir dabūt to stāstu, nevis kaut kā ārkārtīgi just līdzi. Nu iekšēji varbūt.

Iekšā man likās – “wow”! Skatoties, ka tiešām tas ir izdevies. Tas ir izdevies, un redzēsim, kā tas ies tālāk. Un man jau tad diemžēl bija mazliet nelāgas nojautas, ka tas viss – priecīgā dziedāšana, rokās došanās un uzdziedāt augstu laimi Latvijai, ka tas nebeigsies tik vienkārši un tas nebeigsies tik labi. Un tā arī bija.

Man tolaik tīri labi pazīstams cilvēks, kas arī bija vēl iegriezies Stokholmā deviņdesmitā gada decembrī, Andris Slapiņš. Nu, viņu nošāva. Viss tas, kas te notika Rīgā. Tepat pārsimts metru [attālumā] no mūsu atrašanās vietas. Visas tās represijas, kas notika Lietuvā. Tas viss, par laimi, nebija tik traki, cik tas varēja būt, un tas beidzās tomēr ar neatkarības atgūšanu. Bet tāda nojauta bija, ka pārākā optimisma par visu to nevarēja [būt] jau Baltijas ceļa laikā.

Kāda Baltijas ceļam ir nozīme man personīgi?

Tas bija tāds brīdis, kad es sapratu, ka visas šīs trīs tautas bija šajā punktā ļoti vienotas un parādīja visai pasaulei, ka mēs gribam pazust no Padomju Savienības. Mēs gribam kaut ko citu. Protams, tā vienotība - latvieši, lietuvieši, igauņi, visi lieli draugi - tā kaut kā nav turpinājusies.

Es nesaku, ka mēs esam kaut kādā veidā pretrunā viens ar otru, bet vienkārši tas izčākstēja. Nu tur ir igauņi, tur ir lietuvieši, mēs, viņu ziņas skatoties, nezinām, kas tur notiek.

Kaut kā pamanījām, ka Lietuvā pēkšņi parādās jauns prezidents, atbrauc pie mūsu prezidenta, Igaunijā tur šis tas notiek. Man tieši tā baltiešu solidaritāte likās svarīga, jo viņas nebija pirms sešdesmit-septiņdesmit gadiem, kad mēs zaudējām savu neatkarību. Mēs nebijām Baltijas Antantē, mēs nebijām apvienoti, mums nebija militārā un politiskā sadarbība. Baltijas ceļā likās, ka mums viņa ir. Tagad mums formāli arī visas trīs Baltijas valstis kaut ko dara un mēs visas esam, protams, NATO. Mūsu karavīri sadarbojas NATO pasākumos dažādos un tā, bet tas, ka mēs visi - trīs valodas, gandrīz viena tauta - tāda sajūta nav uzradusies. Bet varbūt uzrodas tikai ārkārtējos brīžos, kā Baltijas ceļš. Tas noteikti paliks viens no spilgtākajiem manas žurnālista karjeras notikumiem.

Kāda praktiska nozīme Baltijas ceļam ir mūsdienās?

Nu protams, tā ir vairāk nostalģija tiem, kas to atceras. Tas ir kā manai paaudzei Otrais pasaules karš, kas beidzās vairākus gadus pirms es piedzimu. Vai kā Pirmais pasaules karš, kuram bija milzīga nozīme gan Latvijas vēsturē, gan personīgi manas mātes piedzīvojumos un tā. Tā ir tāda nozīmīga vēsture. Bet viņa neseko mums...

Viss, kas ir bijis pagātnē, kuru cilvēks nav personīgi piedzīvojis, tam, protams, ir cita nozīme nekā tam, ko kāds ir piedzīvojis, vai tam, ko kāds ir piedzīvojis caur saviem tuviniekiem.

Tādā ziņā ir nozīme, manuprāt, atcerēties to baltiešu solidaritāti un vienmēr par to mazliet domāt. Ka mums tiešām savstarpēji vairāk ir jāstāv plecu pie pleca, kā mēs to darījām tad.

Vai Baltijas ceļš ir simbols?

Viņš ir simbols, viņš ir nozīmīgs simbols. Viņš ir simbols, kuru nevajadzētu aizmirst, viņu vajag pacelt. Arī mācot neseno vēsturi jauniešiem un skolēniem, vajag, [lai viņi] saprot, kāpēc lietas ir tādas, kādas viņas ir. Ka cilvēki var runāt par to, ka viņu kaut kāds radinieks sadomājies un nedēļas laikā vienkārši aizbraucis uz Ameriku paciemoties. Ka viņiem kāds cits radinieks studē Vācijā.

Ka visa brīvība, visi šie pozitīvie Latvijas neatkarības aspekti - tas viss ir šo un citu notikumu virknes augļi. Ka tieši cēloņsakarīgi mēs esam nonākuši [līdz neatkarībai], kur viens ļoti nozīmīgs solis bija Baltijas ceļš.

Mēs nevaram uzrakstīt mūsu neatkarības atgūšanas procesa vēsturi bez tā, ka mēs neieliekam samērā lielu vietu vai samērā garas, vairākas rindkopas par Baltijas ceļu.