Tas bija tipiskais 1989. gada personāžs - cilvēks, kurš pārvietojas ar tranzistoru uztvērēju pie auss.
Mums bija ļoti laba sadarbība ar Radio ziņu dienestu, tad bija "Labvakar" televīzijā, avīze "Atmoda", "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla", "Skolotāju Avīze", gandrīz visas rajonu avīzes. Tautas frontes paziņojumus, starp citu, toreiz publicēja pat krievu "Sovetskaja molodež", kas bija progresīva avīze. Es teiktu, toreiz bija sajūta, ka cenzūra ir pacēlusi rokas.
Jūsuprāt, tas bija brīdis, kad padomju cilvēks beidzot sāka ticēt medijiem?
Tas sākās jau agrāk. Cilvēki jau bija iemācījušies atšifrēt tekstus, lasīt starp rindām pat cenzūras ierobežotus tekstus.
Vēl viens informēšanas veids, kas šodien šķiet visai eksotisks, - Rīgas Jaunatnes teātrī aktieri pirms izrādēm lasīja publikai Tautas frontes paziņojumus.
Par citiem teātriem es īsti nezinu, iespējams, bija arī citur. Var teikt, ka informācija bija visur.
Patiesībā lielākais brīnums bija tas, ka padomju sabiedrība, kurā katrs cilvēks bija par sevi, jo tu īsti nezini, kam var uzticēties, izrādījās ārkārtīgi organizēta - tā jau bija pilsoniska sabiedrība. Cilvēki spēja vienoties par kādu mērķi un neatlaidīgi iet uz priekšu, lai šo mērķi sasniegtu. Man šķiet, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka brīvības un neatkarības ideja bija izdzīvojusi cauri padomju laikiem - ar vecākiem un vecvecākiem nodota ģimenē. Un tie, kuriem acis atvērās tikai tobrīd, vienkārši pavilkās līdzi. Vēl viens būtisks organizēšanās faktors padomju laikā bija pašdarbība - amatieru teātri, deju kolektīvi, kori. Es domāju, ka tie arī bija tas kodols - aktīvie cilvēki, kas cits citu pazina un uzticējās, un zināja, kā to dabūt gatavu.