Pusotrs metrs frontes līnijas. Atceras Sarmīte Ēlerte

FOTO: LETA, arhīva foto

1989. gadā Sarmīte Ēlerte vadīja Latvijas Tautas frontes Informācijas centru - struktūru, kuras pārraudzībā bija sakari ar medijiem kā Latvijā, tā visā pasaulē. Baltijas ceļš bija nopietns pārbaudījums arī informācijas aprites jomā - laikmetā pirms mobilā tālruņa un interneta. Mūsu saruna ir par šīs akcijas nozīmi pasaules mērogā, par pilsoniskās sabiedrības veidošanos un cenzūras fiasko.

Meklējot informāciju par to, kad un kā radās Baltijas ceļa ideja, visbiežāk tiek piesaukta visu trīs Baltijas tautas kustību konference Pērnavā 1989. gada maijā.

Baltijas ceļš nebija nejauša ideja. Tā bija doma, kas brieda un kurai tika meklēta vislabākā izpausme. Šai akcijai bija divi mērķi. Pirmais - izdarīt spiedienu uz Kremli. PSRS Augstākās padomes deputāti no Baltijas republikām rosināja izskatīt jautājumu par Molotova-Rībentropa paktu ar visiem tā slepenajiem protokoliem un pieņemt lēmumu, ka pakts ir nelikumīgs no parakstīšanas brīža. Otrs, ne mazāk svarīgais - atrast veidu, kā pasaulei parādīt, ka tie nav nekādi mazi ekstrēmistu pulciņi, kas vēlas Baltijas valstu neatkarību un brīvību, bet gan trīs tautas.

Baltijas ceļš bija iespējams tikai tāpēc, ka trīs toreizējo republiku neatkarības kustības Rahvarinne, Sajūdis un Tautas fronte 1989. gada maijā izveidoja Baltijas Asambleju - tā koordinēja visu trīs republiku tautas kustības. Tad arī sākās atbilstošās protesta formas meklējumi.

Vēl viens ļoti nozīmīgs faktors bija atrast vizuāli izteiksmīgu un ļoti ietekmīgu veidu, kā parādīt to visai pasaulei.

Latvijas Tautas frontes Informācijas centrs ik dienu sūtīja ziņas pasaules lielajām informācijas aģentūrām. Tobrīd pie mums nepārtraukti brauca žurnālisti un filmēšanas grupas no visas pasaules. Var droši apgalvot, ka izdevās atrast vislabāko formu. Sava izteiksmīguma dēļ Baltijas ceļš nākamajā dienā bija visas pasaules medijos.

Jāpatur prātā, ka tas notika laikmetā pirms mobilā tālruņa un interneta. Cik viegli vai grūti bija informēt pasauli par šeit notiekošo?

Mums Tautas frontē bija divi saziņas līdzekļi ar ārvalstu presi - brīnišķīga graboša mašīna teletaips un faksa aparāts, manuprāt, viens no pirmajiem Latvijā. Vēl viena svarīga lieta bija starptautiskie telefona sakari.

Ja nemaldos, Latvijas PSR tolaik bija septiņas ārzemju telefona līnijas - tas nozīmē, ka vienlaicīgi varēja notikt septiņas sarunas ar ārvalstīm.

Visi ārvalstu telefona sakari padomju laikā notika no zvanu centra Pērses ielā, namā, kurā tagad atrodas Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra. Tur bija pareizās meitenes - tad, kad mums vajadzēja sakarus ar ārzemēm, mēs zvanījām viņām un teicām: "Te no Tautas frontes, mums vajag sarunu ar Ameriku (Kanādu, Vāciju utt.)." Un nekavējoties dabūjām savienojumu. Šādas "šūniņas" jeb atbalsta grupiņas bija teju it visās vietās visā Latvijā.

Viena lieta bija informēt ārvalstu medijus, pavisam cita - aicināt vietējos cilvēkus piedalīties akcijā. Kā tas tika īstenots?

Tautas frontē bija apmēram 200 000 biedru un ļoti daudz simpatizētāju. Visā Latvijā bija simtiem LTF nodaļu. Vēl viens būtisks informācijas avots, neapšaubāmi, bija avīze "Atmoda". Ļoti svarīgs, protams, bija radio. Manuprāt, tas bija vissvarīgākais - visi toreiz staigāja ar radioaparātiem, lieliem un maziem, kāds nu kuram bija.

Tas bija tipiskais 1989. gada personāžs - cilvēks, kurš pārvietojas ar tranzistoru uztvērēju pie auss.

Mums bija ļoti laba sadarbība ar Radio ziņu dienestu, tad bija "Labvakar" televīzijā, avīze "Atmoda", "Padomju Jaunatne", "Literatūra un Māksla", "Skolotāju Avīze", gandrīz visas rajonu avīzes. Tautas frontes paziņojumus, starp citu, toreiz publicēja pat krievu "Sovetskaja molodež", kas bija progresīva avīze. Es teiktu, toreiz bija sajūta, ka cenzūra ir pacēlusi rokas.

Jūsuprāt, tas bija brīdis, kad padomju cilvēks beidzot sāka ticēt medijiem?

Tas sākās jau agrāk. Cilvēki jau bija iemācījušies atšifrēt tekstus, lasīt starp rindām pat cenzūras ierobežotus tekstus.

Vēl viens informēšanas veids, kas šodien šķiet visai eksotisks, - Rīgas Jaunatnes teātrī aktieri pirms izrādēm lasīja publikai Tautas frontes paziņojumus.

Par citiem teātriem es īsti nezinu, iespējams, bija arī citur. Var teikt, ka informācija bija visur.

Patiesībā lielākais brīnums bija tas, ka padomju sabiedrība, kurā katrs cilvēks bija par sevi, jo tu īsti nezini, kam var uzticēties, izrādījās ārkārtīgi organizēta - tā jau bija pilsoniska sabiedrība. Cilvēki spēja vienoties par kādu mērķi un neatlaidīgi iet uz priekšu, lai šo mērķi sasniegtu. Man šķiet, tas bija iespējams tikai tādēļ, ka brīvības un neatkarības ideja bija izdzīvojusi cauri padomju laikiem - ar vecākiem un vecvecākiem nodota ģimenē. Un tie, kuriem acis atvērās tikai tobrīd, vienkārši pavilkās līdzi. Vēl viens būtisks organizēšanās faktors padomju laikā bija pašdarbība - amatieru teātri, deju kolektīvi, kori. Es domāju, ka tie arī bija tas kodols - aktīvie cilvēki, kas cits citu pazina un uzticējās, un zināja, kā to dabūt gatavu.

Latvijā Baltijas ceļš gāja no Igaunijas robežas cauri Rīgai un tālāk uz Bausku un Lietuvas robežu. Katrā no rajoniem, kuram tas gāja cauri, protams, bija Tautas frontes nodaļa, un katra nodaļa atbildēja par to, lai tās rajonā Baltijas ceļā būtu pietiekami cilvēku. Pārējo Latvijas rajonu iedzīvotāji zināja, uz kuru vietu tiem jābrauc.

Cēsu nodaļa, piemēram, bija aprēķinājusi, ka viens cilvēks ar izplestām rokām aizņem tieši pusotru metru.

Attiecīgi bija skaidrs, cik cilvēki vajadzīgi vienā kilometrā. Cēsu rajona avīzē tika publicēta informācija, kur jāierodas katrai, piemēram, ceļu daļai vai remonta brigādei. Interesanti, ka aicinājumu piedalīties Baltijas ceļā parakstīja ne tikai Tautas frontes vietējā nodaļa, bet arī Cēsu rajona komunistiskās partijas komiteja. Kompartijas sekretārs Cēsīs bija Druvis Skulte, un tur Tautas frontei bija milzīgs atbalsts. Vēlāk viņš kļuva par Augstākās padomes deputātu no Tautas frontes.

Latvijā par Baltijas ceļa norisi un koordināciju atbildēja Sandra Kalniete, kura sazinājās ar LTF nodaļām un organizēja visu procesu. Tomēr jāatzīmē, ka tolaik ārkārtīgi augstā līmenī bija cilvēku pašorganizācija.

Vai varat atsaukt atmiņā savas tālaika sajūtas?

Tā sajūta bija kā zaldātiem frontē - tagad ir mūsu kauja, man ir jābūt savā vietā, tas ir svarīgi, jo es aizņemu pusotru metru un katrs pusotrs metrs ir svarīgs [smejas]. Es domāju, to, ko mēs esam paveikuši, mēs sapratām tikai pēc tam, kad redzējām fotogrāfijas un kinokadrus no helikoptera un visu pārējo atspoguļojumu. Man līdz pēdējam brīdim sanāca būt LTF mītnē Vecrīgā. Es ļoti vēlējos stāvēt Baltijas ceļā kaut kur laukos. Mēs, tie, kuri vēl bija Vecpilsētas ielas mājā, salēcām kaut kādā busiņā un braucām ārā no pilsētas Vidzemes virzienā.

Tā bija pirmā reize mūžā, kad es redzēju sastrēgumu - Padomju Latvijā nebija pietiekami daudz mašīnu, lai sastrēgumi veidotos ikdienā.

Mēs tikām līdz Berģiem un sapratām, ka tālāk netiksim - tur arī palikām un nostājāmies.

Vai pastāvēja arī bažas par iespējamo pretdarbību?

Protams, bija pretdarbība Interfrontes izskatā, kas balstījās uz Vissavienības pakļautības uzņēmumiem, padomju armijas virsniekiem. Pēc Baltijas ceļa, 25. augustā, tika pieņemts PSKP CK [Padomju Savienības Komunistiskās partijas Centrālkomitejas - red.] paziņojums, ka Baltijas ekstrēmisti ir noveduši savas nācijas līdz bezdibeņa malai. Tas patiesi bija ļoti nopietni.

Kāpēc tauta kļuva tik drosmīga - mēs vienkārši ļoti daudz ko nezinājām.

Mēs nezinājām, cik daudzskaitlīga bija padomju armija Latvijā, cik daudz šeit bija ieroču. Mēs īsti neapzinājāmies to reālo pretspēku, kurš te atradās.

Atcerēsimies, ka pirms tam Armēnijā cilvēki jau bija šķaidīti ar sapieru lāpstiņām un Gruzijā šauti. Tomēr mūs izglāba tas, ka Baltija jau toreiz bija īpašā statusā. Džordžs Bušs vecākais savās atmiņās rakstīja, ka toreiz norādījis Gorbačovam, ka ASV nebūs pieņemams, ja no PSRS puses Baltijā tiks lietots militārs spēks. Mums tomēr bija cits statuss. Tas bija nozīmīgs faktors, kāpēc šeit "situācijas stabilizēšanai" netika iesaistīta armija.

Var teikt, ka Baltijas ceļš bija zināms lūzuma punkts arī Rietumu politiķu nostājā attiecībā uz Baltijas valstīm.

To nevarēja neredzēt. Viens no iemesliem, kāpēc Rietumi kavējās ar atbalstu, bija tas, ka viņiem bija bail, ka Padomju Savienība ar savu kodolarsenālu brūkot izraisīs pasaules mēroga katastrofu. Tāpēc sākotnēji viņi pret baltiešu prasībām pēc neatkarības izturējās visai rezervēti.

Protams, Padomju Savienība bija novesta līdz kliņķim - gan ekonomiski, gan politiski. Tomēr es domāju, ja baltieši nebūtu izrāvušies, tad tā būtu kaut kā turpinājusi klunkurēt tālāk. Mēs laikam bijām galvenais iemesls, kāpēc PSRS sabruka.

Un neviens mums to neatkarību nedāvināja - ja nebūtu tās milzīgās enerģijas un gribas, tā nebūtu notikusi.

Uz augšu