Vai Molotova – Ribentropa pakts ir iespējams arī mūsdienās? (25)

«Pasaule kabatā» Baltijas ceļa speciālizlaidums
Foto: TVNET
Toms Rātfelders
CopyLinkedIn Draugiem X

Raidījuma «Pasaule kabatā» speciālizlaidumā, kurš ir veltīts Baltijas ceļa 30. gadadienai, TVNET studijā viesojās Austrumeiropas Politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs un Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks Ainārs Lerhis. Diskusijas laikā tika apspriesti jautājumi par Baltijas ceļu un miermīlīgu protestu efektivitāti pasaulē, kā arī Molotova-Ribentropa pakta aktualitāti mūsdienās.

Lerhis norāda, ka parasti, lasot vēstures grāmatas, mēs domājam, ka vēsturē ir noticis tik daudz sliktu lietu un tik daudz traģisku notikumu, ka mūsdienās jau nekas tāds vairs nenotiks. Tomēr vēstures attīstība ir tāda, ka diemžēl pie zināmas apstākļu sakritības starptautisko tiesību pārkāpumi var notikt arī mūsdienās.

Lerhis arī norāda, ka valstis tāpat turpina slēgt līgumus par visdažādākajām lietām (piemēram, par tehnoloģisko sadarbību).

Eksperts norāda, ka ir iespēja, ka arī šiem līgumiem ir kādi slepenie pielikumi par jautājumiem, kurus abas valstis plašākai sabiedrībai publiskot nevēlas.

Tajā pašā laikā Lerhis arī vērš uzmanību uz to, ka starptautisko tiesību normas pasaulē kopš 1939. gada tomēr ir diezgan mainījušās. Turklāt tās ir mainījušās tieši plaknē, kura nosaka kādas valsts nelikumīgas darbības pret kādu citu. «Jau 1989. gadā, kad norisinājās Baltijas ceļš, Molotova-Ribentropa pakts tika no dažādiem aspektiem analizēts,» norāda Lerhis.

Ekspertam tika arī uzdots jautājums par situāciju Ukrainā un Minskas II vienošanos. Viņam tika jautāts, vai gadījumā šī vienošanās de facto nesadala Ukrainu Rietumu un Krievijas ietekmes sfērās un pat ļoti neatgādina Molotova – Ribentropa paktā iekļautās valstu dalīšanas tradīcijas? Lerhis norādīja, ka situāciju Donbasā drīzāk varētu raksturot kā iesaldētu, kuru nākotnē tiek cerēts atrisināt ar diplomātiskiem līdzekļiem un, iespējams, arī ar militāriem līdzekļiem. Otrais variants gan būtu grūts, jo, neskatoties uz to, ka Ukraina veido un attīsta savu armiju, Krievijas spēks vēl arvien ir daudz lielāks. Šeit esot arī jautājums par to, cik liela esot tolerance pret kādas valsts vardarbīgu rīcību pret citu valsti no apkārtējo valstu puses. «Ir skaidrs, ka neviens nevēlas plaša apmēra karadarbības izcelšanos, kaut kādai kodolvalstij vēršoties pret citu kodolvalsti,» apgalvo Lerhis.

Komentējot jautājumu par miermīlīgu protesta akciju efektivitāti pasaulē, Lerhis norāda, ka ir ļoti daudz atkarīgs no režīma reakcijas. Valdības var vai nu pieņemt, vai arī nepieņemt lēmumus šādus protestus apspiest.

Baltijas ceļa saistībā lielu lomu nospēlēja ASV pieņemtā okupācijas neatzīšanas politika un nostāja, ka ASV uz notikumiem Baltijas valstīs skatīsies citādāk nekā uz notikumiem Gruzijā, Ukrainā un citās toreizējās PSRS teritorijās.

«Padomju Savienība bija spiesta ar to rēķināties,» norāda Lerhis. Vienlaikus Lerhis norāda, ka PSRS vadība pēc Baltijas ceļa akcijas noturēšanas esot sapratusi, ka Baltijas valstis no Maskavas kontroles aizies tik un tā. «Šādu aiziešanu varēja apturēt ar militāru spēku, taču PSRS to nevarēja atļauties, jo tai tajā brīdī bija svarīgi uzlabot attiecības ar Rietumvalstīm saistībā ar valsts slikto ekonomisko stāvokli,» saka eksperts.

Lerhis arī piekrīt, ka miermīlīgu protesta akciju veidošanā un panākumos ļoti lielu lomu spēlē līderis. «Ir svarīgi, kā līderis spēj sabiedrībai pamatot šāda pretestības veida nepieciešamību un arī veikt dažādus koordinācijas darbus,» saka Lerhis. Viņaprāt, ir jāpastāv zināmai decentralizācijai un jāizveido mehānismi, kuri ļautu darboties situācijās, kad tiek pārtraukti sakari un līderis nav spējīgs tiešā veidā dot norādījumus.

 

Lai ielūkotos pilnajā diskusijā par Baltijas ceļu un miermīlīgu protestu efektivitāti pasaulē, kā arī Molotova-Ribentropa pakta aktualitāti mūsdienās, skaties raidījuma ierakstu raksta sākumā.

Komentāri (25)CopyLinkedIn Draugiem X
Aktuālais šodien
Svarīgākais
Uz augšu