Velnišķīgais darījums, kuram daudzi neticēja

FOTO: AFP/SCANPIX

Tikko nosvinējām Baltijas ceļa gadskārtu. Tas bija un paliek protests pret divu diktatoru ambīcijām sadalīt savā starpā Eiropas valstis. Šogad paiet 80 gadu, kopš nacistu fīrers un boļševiku „tēvs un vadonis“ sacirta gabalos Poliju un novilka robežu starp savstarpējās ietekmes sfērām. Vēlāk šo slepeno vienošanos nosauca par Molotova-Ribentropa paktu, kas būtiski ietekmēja mūsu ģimeņu un valstu brīvību.

Kā viss sākās?

Tas notika 1939. gada 23. augustā. Apmēram nedēļu pēc Ādolfa Hitlera izraisītā kara sākšanās un vāciešu iesoļošanas Polijā. Tobrīd Staļins Kremlī svinīgi pieņēma Vācijas ārlietu ministru Joakimu Ribentropu. Pēc pāris stundu ilgām sarunām partneri vienojās par to, kā sadalīt Eiropu sev vajadzīgā veidā. Pēc tam līgums Maskavā tika arī parakstīts un nosvinēts, jo abas puses draudzīgi paēda kopīgas svētku vakariņas. To laikā Josifs Staļins pamanījās uzsaukt tostu par godu Ādolfam Hitleram, kas esot „tik ļoti mīlēts no vācu tautas puses“.

Protams, ka lieliskais darījums tuvināja diktatorus. Jau 8. septembrī Berlīnes radio ziņoja par vācu armijas grandiozajiem panākumiem frontē. Krievijas ārlietu ministrs Molotovs uz šiem faktiem reaģēja kā īsts draugs – nosūtot Vācijas vēstniecībai Maskavā savus apsveikumus, kas skanēja apmēram šādi: „Saņēmu informāciju par to, ka vācu karaspēks jau iesoļojis Varšavā. Tāpēc lūdzu pieņemt no manas puses apsveikumu un nosūtīt sirsnīgus sveicienus Vācijas valdībai.“ Šā apsveikuma teksts norāda, ka Molotova-Ribentropa pakts nebija tikai abu valdību vienošanās par Eiropas sadalīšanu savā starpā. Tas bija arī draudzības līgums, kas paredzēja savstarpējās laipnības un neuzbrukšanas līgumu. Slepenajos dokumenta pielikumos, kas 28. septembri tika papildināti ar vācu-krievu demarkācijas un draudzības paktu, tika pārzīmētas Eiropas valstu robežas. Padomju Savienība šā līguma un vienošanās ietvaros ieguva savā kontrolē Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju un Polijas austrumu daļu. Vācijai tika piešķirta centrālā un rietumu reģionu zona Polijas teritorijā.

Zibenskarš

Pirmajā septembrī Vācija sāka savu zibenskaru pret Poliju. Divas nedēļas vēlāk jeb agrā 17. septembra rītā Molotovs izsauca pie sevis Polijas vēstnieku Maskavā un nolasīja notu. Notas teksts bija saskaņots ar Berlīni. Tajā bija šāds vēstījums: „Poļu-vācu karš atmasko Polijas valsts bankrotu. Varšava vairs neeksistē kā Polijas galvaspilsēta. Polijas valdība ir atlaista no savu pienākumu izpildīšanas, jo neizrāda nekādas dzīvības zīmes. Tas nozīmē, ka Polijas valsts un tās valdība ir pārstājušas eksistēt. Tāpēc visas vienošanās, kas līdz šim bija noslēgtas starp Padomju Savienību un Polijas valsti, ir zaudējušas derīgumu un nozīmi.“ Ar šo Padomju Savienība iedūra kaimiņvalstij Polijai simbolisko „dunci mugurā“. Pēc tam Sarkanā Armija iebruka Polijā ar 1,5 miljoniem kājnieku, 6000 tankiem un 1800 kara lidmašīnām. Kaujas nebija ilgas, un jau pāris dienas vēlāk Vērmahta vācu virsnieki un Sarkanās Armijas vadītāji svinēja veiksmīgas Polijas iekarošanas beigas ar kopīgu armijas parādi Brestļitovskā. Pilsētiņā, kas tagad atradās uz vācu-krievu sadalītās Polijas jaunās robežas starp Vāciju un Padomju Savienību.

1939. gada decembri Hitlers nosūtīja sirsnīgus apsveikumus Staļinam, kas tobrīd svinēja savu 61. dzimšanas dienu Maskavā. Apsveikuma teksts bija šāds: „Mūsu draudzība ir apzīmogota ar asinīm, tāpēc tai ir visi priekšnosacījumi būt ilglaicīgai.“ Taču pareģojums nepiepildījās.

Jau 1941. gada jūnijā Hitlers uzbruka Padomju Savienībai, un ar to draudzības pakts bija pārstājis eksistēt.

Kā draudzējās Hitlers ar Staļinu?

Viņi draudzējās 22 mēnešus. Sadarbība abu diktatorus starpā bija ļoti intensīva. Pirmām kārtām ekonomikas jomā. Staļins piešķīra Vācijai izejvielas – naftu, dzelzsrūdu un graudus. Savukārt Vācija piegādāja krieviem kara tehniku un iekārtas. Tātad Hitlera-Staļina draudzības laikā tika okupētas Polija, Norvēģija, Dānija, Beļģija, Nīderlande un Francija. Tika veikti nopietni mēģinājumi pakļaut sev arī Lielbritāniju. Staļins pa to laiku strauji okupēja Austrumu Poliju, iesoļoja bez problēmām Baltijas valstīs un jutās pārsteigts par somu pretošanos. Karēliju viņš iekaroja ātri un viegli, un tā ir Krievijas sastāvdaļa joprojām.

Nebija grūti iekarot Rumānijas provinci Besarābiju, kuru mēs šodien pazīstam kā Moldāviju, un rumāņu Ziemeļbukovinu, kas tika iekļauta PSRS sastāvā un šodien pieder Ukrainai. Rezultātā miljoniem cilvēku nonāca diktatoru terora sistēmā, mira ieslodzījumā un Sibīrijas gulagā.

Vācieši pa to laiku bija sagatavojušies ebreju masveida iznīcināšanai.

Kas notika propagandas jomā? Daudz kas. Piemēram, Padomju Savienībā pārtrauca propagandu un aģitāciju medijos pret Vāciju un nacismu. Visiem Kominternes (komunistiskās internacionāles) dalībniekiem ārzemēs bija jāpieskaņojas šai kopējai līnijai un nostādnei. Tagad Vācija vairs nebija ienaidnieks. Tagad naidnieks bija „reakcionārā Lielbritānija“, kas vēl nebija iekarota. Tā tika raksturota kā galvenais ienaidnieks un kara izraisītājs. Turpretī Vācija (pēkšņi!) krievu medijos bija kļuvusi par ļaunās Lielbritānijas manipulāciju upuri.

Šis pagrieziens Kremļa un Staļina nostāja bija liktenīgs daudziem vācu antifašistiem, kas, bēgot no Vācijas, bija ieradušies Maskavā. Viņi, kā jaunā Kremļa drauga – šajā gadījumā nacistiskās Vācijas pretinieki, tika sagūstīti, nošauti un gāja bojā 1937.-1938. gada terora laikā Padomju Savienībā. Kāds slepens dokuments liecina, ka 1940. gadā NKVD ar varu nogādāja desmitiem vācu komunistu-antifašistu uz Vāciju, nododot tos Gestapo vai SS rokās. Pēc tam šie ļaudis tika ieslodzīti koncentrācijas nometnēs un gāja bojā.

Kā šo paktu un tā slepenos dokumentus vērtē Krievijā?

Ilgu laiku Padomju Savienības vadība kategoriski noliedza šādu dokumentu eksistenci. Tieši tāpat tika noliegts, ka Padomju Savienības represīvie dienesti šajā laikā nogalinājuši 20 000 poļu tā saucamajā Katiņas slaktiņā. Patiesība beidzot tika atzīta un publiskota tikai Gorbačova laikā. 1989. gada komunistu kongress beidzot atzina kā Molotova-Ribentropa pakts ir bijis, ka ir eksistējuši šīs vienošanās pielikuma dokumenti, kas paredzēja Eiropas sadalīšanu Vācijas un PSRS starpā. Visbeidzot 1990. gadā demokrātiskās Krievijas pirmais prezidents Boriss Jeļcins atvainojās poļiem un Baltijas valstu tautām par nodarīto padomju okupācijas laikā. Taču pēc tam krievu avotos notika vēstures revidēšana un 1939. gads vairs netika iekļauts kara periodā. Tā vietā no jauna tika runāts par tā saucamo Lielo Tēvijas karu, kas tika datēts ar 1941. - 1945. gadu. Šādā veidā bija iespējams aizburt projām divus gadus – 1939. un 1940. kas bija nepatīkams laiks, jo liecināja, ka Padomju Savienība aktīvi draudzējas ar savu nākamo ienaidnieku – Hitlera Vāciju. Traģiski, ka šī pieeja nepieļāva uzlūkot Staļinu kā Hitlera faktisko sabiedroto, kas viņš faktiski arī bija divus gadus pirms kara sākuma.

Vladimira Putina attieksme pret Molotova-Ribentropa vienošanos

2009. gadā Krievijas prezidents nosauca nacistu paktu ar Staļinu par „amorālu“, bet jau piecus gadus vēlāk, 2014. gadā, viņš mainīja savu nostāju. Pēkšņi tas vairs nemaz nebija slikts. „Visi saka, ka tas esot bijis slikti. Taču – kas tur slikts, ja Padomju Savienība tobrīd nevēlējās karot?“ – skaidroja Putins jaunajiem vēsturniekiem Molotova-Ribentropa paktu, kad jaunieši viņu apmeklēja Kremlī. Šis izteikums tika publiskots pusgadu pēc Krimas aneksijas un invāzijas Austrumu Ukrainā. Šāds izteikums bija lielā mērā impēriskās domāšanas paraugs, kas liecināja, ka Krievijas prezidents joprojām ir saglabājis savu ideju par PSRS atjaunošanas nepieciešamību un uzskata šādu iespējamību par pavisam normālu un pieļaujamu lietu. Tātad kaimiņvalstu aneksija ir pieļaujama, ja ar „kādu“ var par to vienoties.

Interesanti, ka pēdējo gadu laikā Vladimirs Putins aizvien noteiktāk nostājās Molotova-Ribentropa pakta aizstāvības pozīcijās. Piemēram, 2015. gada sarunās ar Angelu Merkeli viņš skaļi un publiski pauda viedokli, ka šis pakts esot bijis vienīgā iespēja Padomju Savienības aizsardzībai pret draudošo Lielbritānijas un Francijas vēlmi izrēķināties ar Hitleru. Vēl viņam liekas, ka rietumvalstis tobrīd esot kūdījušas Vāciju pret Padomju Savienību un šāda atbildes reakcija esot bijis normāls un attaisnojams solis.

Šajos apgalvojumos ir tikai daļa taisnības. Pirms kara Padomju Savienībai neizdevās noslēgt līgumu ar Rietumvalstīm, jo tās baidījās no komunisma ideju eksporta savā virzienā. Uzskatot, ka boļševiku idejas ir bīstamākas par nacionālsociālismu. Protams, Rietumi vēlējās, lai divas nehumānas diktatūras izrēķinās viena ar otru un atstāj pārējo pasauli mierā. Taču diezin vai Staļins patiešām neparedzēja Vācijas uzbrukumu. Viņam bija vajadzīgi gadi, lai savestu kārtībā armiju, kuras vadītājus čeka bija izsūtījusi un nogalinājusi. Savukārt Hitleram bija vajadzīgs līgums ar Staļinu, lai izvairītos no otrās frontes atklāšanas kara sākumā. Respektīvi, lai Polijas aneksija norisinātos netraucēti.

Tā vai citādi, taču Molotova-Ribentropa pakts bija nelietība pret cilvēci. Krievija tikmēr ieņem pozīciju, ka šāds fakts bija (agrāk PSRS to noliedza), taču tas nebija slikts un neko ļaunu nevienam neizdarīja. Vēl vairāk, Krievijas kultūras ministrs Vladimirs Medinskis uzsver, ka Molotova-Ribentropa pakts esot bijis liels padomju diplomātijas sasniegums. Tas nozīmē, ka Putina vadībā tiek mēģināts pārlikt vēstures akcentus. Krāsojot melnu par baltu.

Propaganda un Molotova-Ribentropa pakta šodienas interpretācija

Pirms gada Krievijas Ārlietu ministrija skarbi vērsās pret ziņu aģentūras AP ziņojumu, kurā Padomju Savienība un nacistiskā Vācija tika dēvētas par „agrākajiem sabiedrotajiem“, kas esot savā starpā sadalījuši Poliju un atļāvušas Staļinam iekarot Baltijas valstis. Krievijas Ārlietu ministrija šo formulējumu nosauca „par uzskatāmu piemēru, kā tiek mēģināts pārrakstīt vēsturi“, jo „Padomju Savienībai nekad neesot bijusi alianse ar Hitlera Vāciju“. Direktīvas par to, kā jādomā, vienmēr bijušas totalitāru valstu stiprākais ierocis pret saviem iedzīvotājiem. Izskatās, ka Krievijas propagandas sistēma arī šodien aktīvi izmanto šos - no Staļina mantotos paņēmienus pret saviem iedzīvotājiem.

Taču pa šo līniju var iet arī tālāk. Var sodīt, ja kāds domā nepareizi. Tāpēc Krievijā šodien nedrīkst pat apgalvot, ka Padomju Savienība okupēja Poliju, sadarbojoties ar nacistisko Vāciju. Pirms trim gadiem par šādu publisku izteikumu kāds vīrs Permā tika sodīts ar 200 000 rubļu naudas sodu (atbilstoši Putina 2014. gada likumam), un nav nejauši, ka lielākā Krievijas sabiedrības daļa vispār izvairās šodien par šo tēmu runāt skaļi un atklāti.

Kā Krievijas iedzīvotāji šo līgumu vērtē šodien? To mēs nezinām. Pagaidām ir zināms (Levada centra pētījums), ka katrs trešais krievs vispār nezina par šāda līguma eksistenci un 1/5 daļa krievu netic, ka šādā veidā divi diktatori savā starpā sadalīja Eiropu savas ietekmes zonās. Tikai 17% izturas pret šā pakta eksistenci ar nosodījumu.

Vai tas nozīmē, ka jau atkal ir modē sadalīt ietekmes zonas slepenu līgumu ceļā, izmantojot lielvalstu savstarpējos darījumus? Ceru, ka ne. Ceru, ka šie laiki ir garām un nekad vairs neatgriezīsies.

Uz augšu