Lai cik ļoti jūlija vidū man raustījās plakstiņš un pulsēja smadzenes no trim spiedzošiem, visu laiku ēst prasošiem un smiltis izbārstošiem bērniem, tagad, kad dienas līdz septembrim ir tik saulainas un skaitītas, man gribas satvert vasaru aiz astes un nokliegties – lūdzu, neaizej!
Es labošos, es nedusmošos uz bērniem, kas grib draiskoties līdz pusnaktij! Es nesūdzēšos par tiem zupas katliem, kas jāpievāra katru dienu! Es nebubināšu par gružiem, kas ik dienu jāslauka! Es baudīšu ūdens šļakatas ezerā un bērnu klaigas, tikai paliec, vasara, vēl brīdi!
Katru gadu +1
Bet viņa aiziet. Un man ir žēl. Ne jau tāpēc, ka man nepatiktu rudens. Ne jau tāpēc, ka bērniem nepatiktu skola. Ne jau tāpēc, ka zāle kļūs auksta un slapja.
Katru rudeni mani skolēni iet klasi augstāk un tuvojas tam brīdim, kad mamma nebūs vissvarīgākais cilvēks pasaulē. Ik gadu jāmeklē lielākas kedas vai kurpes, sarafāns vai svārki. Satraukumā veikts 1. septembra foto, lai neaizmirstas, lai paliek arhīvam. Rokās dālijas vai gladiolas – ko nu katru reizi tirgus sievas sarūpējušas. Atvadas no vecākiem un – čau! Uz skolu mammas tikai pirmajās klasēs iet līdz. Šogad sēdēšu un dzeršu kafiju, kamēr skolēni spurdz priekā no atkalsatikšanās ar draugiem.
Paradoksāli, bet dažos jūlija vakaros es vēlējos, lai mans mazais skolēns ir tik liels, ka var aizbraukt uz veikalu manā vietā. Bet tagad? Tagad es vēlos, lai viņš ir tik mazs, ka gribētu ielīst man klēpī.
Un arī tu izaudz?!
Šoreiz septembris vēl smeldzīgāks. Paņemšu klēpī mazo bērnu, kam gads tikai viens. Sabučošu. Paņemšu telefonu un, kamēr mazais vēl rātni sēž klēpī, uztaisīšu selfiju. Lai neaizmirstas. Baudīsim lēnos rudens rītus un nesteidzīgās brokastis, kamēr skolēni mācās. Pēcpusdienās iesim uz parku. Bet septembra tuvošanās man ir kā spilgts atgādinājums – arī šis mazulis drīz dosies savās dienas gaitās. Bērna kopšanas atvaļinājums nav mūžīgs.
Kā, nu kā lai bez sirdssāpēm palaiž mazu, siltu un maigu pusotrgadnieku uz bērnudārzu vai pie aukles? Nu kā?
Sirdsmieram – kleitas un kurpes
Es nezinu. Vienīgais mierinājums, ko esmu atradusi brīdim, kad mazais ies dārziņā, – es atkal varēšu uzvilkt mugurā ko smuku un nebaidīties to sasmērēt. Tīru kleitu ar putru nosmulēta T krekla vietā. Kurpes ar papēžiem, nevis kedas. Uzlikt skropstu tušu un neiztrūkties, ka kāds to gribēs izsmērēt.
Vai man tas palīdz? Vāji, ļoti vāji.
Un kādi ir tavi mierinājumi, kad palaid mazos dārziņā vai skolā?
