"Nedrīkst cilvēkus vienkārši samest cietumā un aizmirst par tiem. Ar viņiem ir plānveidīgi jāstrādā," saka Daugavpils Daugavgrīvas cietuma vadītājs Valērijs Tverdovs. TVNET projekta "Neredzamais cietumā" ietvaros Tverdovs stāsta par ieslodzīto resocializāciju brīvības atņemšanas vietās, izmaiņām drošības sistēmā un ieslodzīto uzraudzībā, kā arī sniedz savu vērtējumu tam, kāpēc Latvijas sabiedrība joprojām nav gatava atklāti runāt par tādu cietumnieku kategoriju kā uz mūžu notiesātie.

“Protams, kā jau jebkuram citam, arī man bērnībā nebija sapnis strādāt cietumā. Līdz 1991. gadam dienēju armijā, bet pēc tam pieņēmu lēmumu atgriezties Daugavpilī - mana ģimene ir no šejienes. Darba nebija, uzzināju par vakanci Grīvas cietumā, nolēmu pamēģināt. Piedāvāja uzrauga darbu. Pamēģināju, nodomāju: “Nu, nedaudz jau var pastrādāt”. Lūk, arī pamēģināju, - nostrādāti jau 27 gadi”.

Daugavgrīvas cietuma vadītājs Valērijs Tverdovs

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Cietuma vadītāja amatu Valērijs Tverdovs ieņem 16 gadus.

Šobrīd Daugavpils cietumā atrodas 53 ieslodzītie, kam piespriests mūža ieslodzījums. Kopumā Latvijā ir 62 šādi cilvēki.

Uz mūžu ieslodzītie tiek turēti trīs dažādās režīma pakāpēs – zemākajā, vidējā un augstākajā. Katrs līmenis paredz atšķirīgus uzturēšanas noteikumus. Katram uz mūžu ieslodzītajam tiek izstrādāts individuāls resocializācijas plāns, kurā tiek ņemt vērā visi iespējamie riski un katra konkrētā cietumnieka vajadzības.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Resocializācijas plāns

Valērijs skaidro – resocializācijas plāna veidošanā piedalās resocializācijas nodaļas vecākais inspektors, psihologs un sociālais darbinieks. Plāna izstrādē tiek ņemtas vērā ieslodzītā atkarības (ja tādas ir), pastrādāto noziegumu veids un daudzums, kā arī citi faktori.

“Ja noziegums veikts alkohola vai narkotiku reibumā – tas ir viens virziens. Ja veikti vairāki noziegumi pēc kārtas un ieslodzītais nekad nav strādājis – tas nozīmē, ka plānā tiks iekļauti ar nodarbinātību saistīti pasākumi.”

Ja ieslodzītajam nav izglītības, tad resocializācijas plānā tiek ierakstīts, ka šim cilvēkam nepieciešams iegūt vismaz pamata izglītību. Ja nav specialitātes – tad iegūt to. “Mēs novērtējam situāciju un pieņemam lēmumus par to, kas cilvēkam jādara, lai samazinātu jaunu noziegumu pastrādāšanas risku,” skaidro speciālists.

Tomēr tā nav bijis vienmēr. Tverdovs atceras, ka pirms 20 gadiem cietumā neviens nezināja, kā strādāt ar uz mūžu notiesātajiem, un par to pat nedomāja. Toreiz pastāvēja uzskats, ka cilvēku var vienkārši iemest kamerā un aizmirst par viņu.

Galerija: Daugavgrīvas cietums

Kā mainījies cietums?

Par cietuma vadītāju Valērijs kļuva 2003. gadā. Gadu vēlāk turp tika pārvesti pirmie uz mūžu notiesātie.

“Divtūkstošo gadu sākumā mūža ieslodzījumu piesprieda daudziem, notiesāto skaits strauji pieauga, un Jelgavas cietums nespēja viņus visus uzņemt finansiālu grūtību dēļ. Mēs izpētījām infrastruktūru un piekritām vienā iecirknī izvietot uz mūžu notiesātos par krietni mazāku naudu, nekā bija prasījis Jelgavas cietums”.

Dienu, kad atveda pirmos četrus uz mūžu notiesātos, Valērijs atceras labi – iela, uz kuras atrodas par “Balto gulbi” dēvētais cietums, tika slēgta, un visā tās garumā dežurēja policijas patruļas ar suņiem.

Ieslodzītos no mašīnas veda ārā pa vienam –– viņiem visiem bija rokudzelži un važas uz kājām, bet seju sedza melna maska.

Šādu ieslodzīto turēšanai cietumā bija pašas stingrākās prasības. Piemēram, papildu diennakts apsardzei gaitenī atradās arī dienesta suņi. Tomēr Tverdovs pauž viedokli, ka no šādām stingrām metodēm ne vienmēr ir labums.

“Gāja laiks, dzīve mainījās. Pienāca laiks, kad pirmie uz mūžu notiesātie ieslodzītie bija jāpārceļ uz vidējo pakāpi. Kaut ko pateica priekšā dzīve, bet arī mēs paši ierosinājām mainīt likumdošanu. Sākumā atteicāmies no dienesta suņiem, bet vēlāk arī no pastāvīgas rokudzelžu izmantošanas.”

Atrašanās vidējā režīma pakāpē nozīmē, ka dienas laikā ieslodzītie var neatrasties savā kamerā – viņiem ir iespēja iziet gaitenī, pārvietoties un kontaktēties savā starpā.

“Tad parādījās arī jautājums par komunikāciju ar darbiniekiem – tolaik mēs ar ieslodzītajiem komunicējām caur restēm, nedrīkstējām atrasties vienā telpā, nedrīkstējām atstāt uzraugu vienatnē ar kādu no viņiem. Toriez progresīvi domājošie mūsu darbinieki piedāvāja ideju par kombinētu slēdzeņu ieviešanu. Šobrīd uzraugs no rīta atslēdz mehāniskās slēdzenes, pats iziet, restes aizveras. Viņš nospiež pogu – atveras visas elektroniskās slēdzenes, ieslodzītie, kuri atrodas vidējā pakāpē, iznāk no kamerām. Ja šajā iecirknī kaut kas ir darāms, ieslodzītajiem tiek dots signāls un viņi atgriežas kamerās, bet uzraugs aizslēdz elektroniskās slēdzenes. Pārbauda, vai neviens nav palicis gaitenī un pastaigu pagalmiņā un vai visas durvis ir aizslēgtas arī ar mehāniskajām slēdzenēm. Šī sistēma tika ieviesta 2007. gadā un darbojas joprojām.”

Tie uz mūžu ieslodzītie, kuriem nebija disciplīnas pārkāpumu, pakāpeniski sāka pāriet uz vidējo pakāpi. Šobrīd šajā pakāpē atrodas aptuveni puse no šiem cietumniekiem.

“Nāvessoda moratorijs tika ieviests deviņdesmito gadu beigās, bet pēc tam tika noteikts, ka augstākais soda mērs ir mūža ieslodzījums. Pēc 20 gadiem ieslodzījumā notiesātajam ir tiesības lūgt prezidentam apžēlošanu, bet pēc 25 gadiem – tiesības pretendēt uz nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu.

Toreiz valdīja uzskats: “Nu, tie taču ir 20 gadi! Kad tas vēl būs!” Bet šeit es gribu minēt kādu salīdzinājumu. Iedomājieties - cilvēks brauc vilciena kupejā. Brauc dienu, brauc divas, brauc 20 gadus. Pēc 20 gadiem viņu izlaiž pilsētā. Jūs varat iedomāties viņa stāvokli?

Mēs sapratām, ka ar ieslodzītajiem nepieciešams kaut ko darīt. Ja mēs izlaidīsim sabiedrībā cilvēku, kurš 20 gadus bijis ieslēgts kamerā, tas nebūs godīgi pret sabiedrību. “Mēs savu esam padarījuši, tālāk tieciet galā paši!” - tā mēs nevarējam rīkoties. Šo 20 gadu laikā ar cilvēku ir jāstrādā.

Sākumā ar viņu [uz mūžu notiesāto] vajag stingri. Jā, viņš jātur “kupejā”. Pēc tam viņu vajag izlaist vagona gaitenī. Vēl pēc tam – tamburā. Pēc tam viņam jādod iespēja staigāt pa visu vilcienu. Lai viņš aiziet uz blakus vagonu. Pēc tam var pamēģināt izlaist viņu kādā stacijā, un tikai pēc tam, ja viņš ir gatavs, viņu var laist atpakaļ sabiedrībā.

Mūsu darbinieki pirmie sāka par to runāt, mēs vērsāmies Ieslodzījuma vietu pārvaldē ar ierosinājumu, ka nepieciešams kaut ko mainīt.

Pirmkārt, jābūt nodarbinātībai. Kad Daugavpils cietums vēl pastāvēja atsevišķi no Grīvas cietuma [gadiem ilgi Daugavpilī bija divi cietumi, bet 2008. gadā tos apvienoja], tajā bija ļoti ierobežotas nodarbinātības iespējas. Varēja mācīties skolā, arodskolā, bet iespējas strādāt nebija”.

Galerija: Uz mūžu notiesātā cietuma kamera vidējā cietuma pakāpē

Mēs sapratām, ka ar ieslodzītajiem nepieciešams kaut ko darīt. Ja mēs izlaidīsim sabiedrībā cilvēku, kurš 20 gadus bijis ieslēgts kamerā, tas nebūs godīgi pret sabiedrību. “Mēs savu esam padarījuši, tālāk tieciet galā paši!” - tā mēs nevarējam rīkoties. Šo 20 gadu laikā ar cilvēku ir jāstrādā.

Sākumā ar viņu [uz mūžu notiesāto] vajag stingri. Jā, viņš jātur “kupejā”. Pēc tam viņu vajag izlaist vagona gaitenī. Vēl pēc tam – tamburā. Pēc tam viņam jādod iespēja staigāt pa visu vilcienu. Lai viņš aiziet uz blakus vagonu. Pēc tam var pamēģināt izlaist viņu kādā stacijā, un tikai pēc tam, ja viņš ir gatavs, viņu var laist atpakaļ sabiedrībā.

Mūsu darbinieki pirmie sāka par to runāt, mēs vērsāmies Ieslodzījuma lietu pārvaldē ar ierosinājumu, ka nepieciešams kaut ko mainīt.

Pirmkārt, jābūt nodarbinātībai. Kad Daugavpils cietums vēl pastāvēja atsevišķi no Grīvas cietuma [gadiem ilgi Daugavpilī bija divi cietumi, bet 2008. gadā tos apvienoja], tajā bija ļoti ierobežotas nodarbinātības iespējas. Varēja mācīties skolā, arodskolā, bet iespējas strādāt nebija”.

Uz mūžu notiesātajam ir, ko zaudēt

“Kad bijām izlaiduši viņus vidējā pakāpē - “vagona gaitenī”, jautājām sev – varbūt ir nepieciešams viņus izlaist arī “vilcienā”?

2015. gadā komisija nolēma pārcelt pirmo notiesāto, kam piespriests mūža ieslodzījums, uz “brīvo” pakāpi, kur atrodas citi ieslodzītie ar mazāku ieslodzījuma termiņu. Šobrīd uz šo zonu pārcelti jau astoņi cilvēki.

Likums nosaka, ka par noteiktu rīcību un pārkāpumiem, viņus var pārcelt atpakaļ uz pakāpi uz mūžu notiesātajiem.

Četru gadu laikā neviens nav atgriezies. Pat nav bijis pamata kādu pārcelt atpakaļ”.

“Šo gadu laikā mēs esam pieņēmuši daudz sarežģītu lēmumu. Darbiniekiem bija grūti atteikties no kontaktēšanās ar ieslodzītajiem tikai caur restēm. Tomēr nav iespējams pieprasīt no ieslodzītajiem, lai viņi mainās, ja nemaināmies mēs paši. Tie taču arī ir cilvēki un viņi var atkal nonākt mūsu vidū. Mums ir jādara viss iespējamais, lai viņi kļūtu par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem”.

Katram ieslodzītajam ir savs norēķinu konts – tajā ir nauda, ar ko viņš ir tiesīgs rīkoties. Piemēram, iepirkties veikalā. Tomēr ir arī tā dēvētais atbrīvošanas fonds – tas ir neaizskarams. Uzrakstot iesniegumu, ieslodzītais var šajā fondā ieskaitīt jebkādu summu. Šo naudu nav iespējams tērēt, atrodoties ieslodzījumā. Vienīgais izņēmums ir medicīniskie izdevumi, kurus neapmaksā valsts.

“Piemēram, janvārī es saņēmu iesniegumu no viena uz mūžu notiesātā, kurš saņem pensiju, strādā un saņem algu. Iesniegumā viņš lūdz pārskaitīt 1500 eiro uz atbrīvošanas fondu. Pirmajā acu uzmetienā – nekā īpaša. Tomēr tad es atceros, ka viņš ir dzimis 1949.gadā... Un man rodas jautājums, kad viņam pienāks iespējamais nosacītās pirmstermiņa atbrīvošanas datums? Kad viņš teorētiski varēs šo summu izmantot? Tikai 2024.gadā”.

“Sabiedrība nav gatava”

Atbildot uz jautājumu, kādu reakciju varam sagaidīt no Latvijas sabiedrības brīdī, kad uz mūžu notiesātie sāks lūgt pirmstermiņa atbrīvošanu, Daugavgrīvas cietuma priekšnieks uzsver, ka šādus lūgumus vairāki ieslodzītie jau ir izteikuši.

“Gada sākumā mums bija tikšanās ar tiesnešiem, mēs apspriedām arī “mūžinieku” priekšlaicīgās atbrīvošanas jautājumu. Visi ļoti labi saprot, ka pēdējais vārds šajā jautājumā būs tiesnesim, nevis cietumam. Probācija, protams, izteiks savu viedokli, bet lēmumu pieņems tiesnesis. Es uzskatu, ka agri vai vēlu šāds brīdis pienāks. Līdz šim ir bijuši tikai atteikumi, nezinu, kā būs turpmāk, bet agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad vajadzēs pieņemt pozitīvu lēmumu. Tomēr sabiedrība to diemžēl nesaprot”.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

Tverdovs min piemēru: “Noticis skaļš noziegums. Komentētāji internetā: “Nošaut viņu”, “Iznīcināt, tas vispār nav cilvēks”. Pēc tam, kad cilvēks notiesāts, viņš nokļūst cietumā un raksta medijiem vēstules un sūdzas. Medijos raksta: “Redakcijai kļuvis zināms, ka ieslodzītais cietumā tiek pakļauts nežēlīgai attieksmei no administrācijas puses...” Jebkuru informāciju iespējams traktēt dažādi. Ieslodzītais teiks, ka tā ir spīdzināšana, bet mēs teiksim, ka tā ir noteiktu prasību izpilde. Piemēram, viņu trešo reizi pēc kārtas ievieto izolatorā. Palasiet komentārus pie šīm ziņām! “Lūk, cietuma darbinieki neļauj normāliem cilvēkiem dzīvot!”.

Uzskati mēdz būt diametrāli pretēji. Sākumā: “Viņu vajag nošaut”, bet pēc tam: “Kāpēc cietumā strādājošie nezvēri par viņu ņirgājas?”.

Cietuma mērķis – atgriezt cilvēku sabiedrībā

Valērijs Tverdovs pauž viedokli, ka cietumu un ieslodzījuma vietu pārvaldes darbu jāvērtē plašākā kontekstā. Psihologi un sociālie darbinieki ir tie speciālisti, kas strādā ar ieslodzītajiem, lai mainītu viņu uzskatus un dzīves uztveri, un lai palīdzētu viņiem atgriezties sabiedrībā kā normāliem cilvēkiem.

“Olaines cietumā tika atvērts Centrs atkarīgajiem. Mēs ar viņiem strādājam. Gadās, kad noziegums ir pastrādāts alkohola vai narkotiku reibumā, un tu jautā šim cietumniekam: “Vai tu to būtu darījis, ja būtu skaidrā?”. Daudzi atbild - nē,” stāsta cietuma priekšnieks.

Saskaņā ar Probācijas dienesta datiem, pirmajā gadā pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma jaunu noziegumu izdara katrs piektais notiesātais. Daugavgrīvas cietuma priekšnieks uzsver, ka cietuma galvenais mērķis ir strādāt ar ieslodzītajiem, lai, iznākot brīvībā, viņi varētu atkal pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā. “Jā, simtprocentīgu panākumu nebūs. Arī skolā taču visus māca vienādi, bet ne visi kļūst par teicamniekiem.

“Savulaik, tālākā pagātnē pilnīgi visi ieslodzītie bija nodarbināti. Jā, viņiem nebija laika rakstīt sūdzības, bet viņi arī nemainījās. Viņi vienkārši “atsēdēja savu termiņu” un iznāca brīvībā. Šodien mums kaut kas jādara, lai šo tendenci mainītu. Es negribu teikt, ka uz mūžu notiesāto apstākļi cietumos ir ideāli, ka tas ir “zelta krātiņš”. Es arī negribu teikt, ka jaunais Liepājas cietums acumirklī visu uzlabos. Tas daudz ko uzlabos, ļaus realizēt vairākas ieceres. Tieši tāpēc es gribu pavēstīt visai sabiedrībai, ka par ieslodzītajiem nevar tā vienkārši aizmirst, ar šiem cilvēkiem ir plānveidīgi jāstrādā”.

Kā vēstīts iepriekš, Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja Ilona Spure paudusi viedokli, ka aicinājumi nosodīt finansējuma piešķiršanu ieslodzīto resocializācijas projektiem ir uzskatāmi par nopietnu draudu iekšzemes drošības situācijai.

Savukārt Valērijs Tverdovs uzsver:

“Tas, ka mēs nodrošināsim labus apstākļus jaunā cietumā, nenozīmē, ka mēs atņemsim naudu pensionāriem vai viņus kaut kādā veidā pazemosim, jo pensionāriem ir jāmaksā par dzīvokli, bet ieslodzītajiem nekas nav jāmaksā.

Tas viss tiek darīts tāpēc, lai sabiedrība būtu droša, ka brīvībā iznācis cilvēks nav dusmīgs, nekrīt no vienas galējības otrā, lai tikai spētu sevi kaut kā nodrošināt. Cilvēkam, kas iznāk brīvībā, ir jābūt gatavam situācijai, ka grūtību gadījumā viņam ir jāmeklē cits virziens. Neņemt rokās nazi un nenogalināt, neiet zagt, bet kaut ko darīt. Sabiedrībai nevajadzētu atgrūst šos cilvēkus”.

Turpinājumu intervijai ar Daugavgrīvas cietuma priekšnieku un citus projekta “Neredzamais cietumā” materiālus lasiet jau nākamajā nedēļā.