Projekta “Neredzamais cietumā” ietvaros TVNET stāsta par cietuma dzīvi un tā iemītniekiem. Sods nav atriebība, bet pēdējā iespēja noziedzniekam atgriezties sabiedrībā. Tādēļ projekta mērķis ir meklēt atbildes uz jautājumiem, kā novērst par smagiem noziegumiem notiesāto personu kriminālās rīcības recidīvus. Sarunās ar pašu notiesāto, psihiatru un kriminologu līdzdalību projekts kritiski atklāj notiesāto psiholoģiju, motivāciju un noziedzīgā nodarījuma iemeslus. Piedāvājam pilnu sarunas atšifrējumu ar uz mūžu notiesāto Mārtiņu Areli.

Sveiki vēlreiz, Mārtiņ.

Labdien.

Paldies, ka piekritāt šai sarunai. Sāksim varbūt ar to, cikos jūs mostaties no rīta?

Nu, mēs mostamies dienas iekšējās kārtības noteikumos, ka celšanās 6:30. Tad notiek tur rīta sakopšanās utt. Pēc tam brokastis, pēc tam rīta pārbaude, skaitliskā pārbaude, pēc tam staigā. Medicīnas daļa, un pēc tam mums attaisa durvis vaļā. Re. Un visu dienu varam staigāt. Nu tur atkal sanāk: tad ir pusdienas, tad atkal taisa ciet, taisa vaļā. Un dienas laikā notiek visādi pasākumi iekšējās kārtības. Tad i uz darbu ejam, šeit strādājam labiekārtošanas darbos. Vai tur, piemēram, kāds atnāk: i kapelāni nāk, i sociālie darbinieki nāk.

Jūs arī kaut kur strādājat?

Nu šeit uz doto brīdi labiekārtošanas darbos strādāju. Staigājam zāli pļaujam, vācam. Tur i uz doto brīdi mums visādi ābeļdārzi, tur ejam kopt un iekārtojam.

Jums ir arī liels parks, skatījāmies, kad gājām cauri...

Nu jā, tur paši staigājam kopā. Tur i puķes stādījām, tur ar režīma daļu staigājām. Arī tas būtībā atkarīgs no katra ieslodzītā. Ne jau katrs ieslodzītais uz turieni iet un strādā. Tā i katra paša brīva izvēle. Vai tu gribi vai negribi iet. Ja tu gribi, tad tev arī piedāvā kaut kādas plašākas un lielākas iespējas.

Bet par darbu runājot, katram laikam ir sava motivācija, kāpēc viņš, šeit atrodoties, iet strādāt. Kas jums liek iet strādāt?

Nu, ja paņem manu agrāko dzīvi, es visu savu dzīvi esmu strādājis. Man darbs nav svešs, un es no darba nekad neesmu atteicies. Es domāju, tas arī ir kaut kāda motivācija tam, ka darbs tāpat arī pilnveido un kaut ko māca.

Teicāt, ka diendienā notiek dažādi pasākumi, arī izņemot darbu. Vai piedalāties kādos no tiem?

Es būtībā piedalos katrā pasākumā to, ko piedāvā administrācija.

Tāds esat aktīvs?

Cenšos, jā.

Bet atkal tur ir ne visos pasākumos... Piemēram, ir pasākumi, kad tie paši kristieši brauc, ir kas brauc konkrēti šeit pie mums uz korpusu, bet ir, kas brauc, piemēram, uz lielo kapelu. Nu tur uz doto brīdi mūs neved kopā ar citiem notiesātiem.

Lai klausītāji, skatītāji un visi pārējie, kas skatīsies šo interviju, saprot: jūs esat ļoti ticīgs cilvēks?

Nu es neteiktu, ka esmu ļoti ticīgs. Bet es cenšos iet to ticības ceļu, bet es zinu to, ka man ir vēl daudz kas jāiemācās, jāpilnveido, lai es varētu teikt, ka esmu vot strogijs kristietis.

Par kristietību, par kristiešiem intervijas laikā, protams, vēl parunāsim. Bet bišķiņ vēlāk. Vēl gribētu pieturēties pie tās cietuma ikdienas, kas te notiek. Arī viens no tādiem jautājumiem, kas interesē daudzus, ir ļoti vienkāršs: kā te baro. Vai jums ir kādi mīļākie vai, tieši otrādi, nīstākie ēdieni cietumā?

Nu, ja ņem te cietumā, nu es neteiktu, ka man [ir] kaut kādi mīļākie ēdieni. Protams, salīdzinot ļoti daudz atšķiras tas, ka it kā katrā cietumā ir jābūt vienam standarta ēdienam, bet tai pašā laikā mēs redzam, ka ļoti atšķiras. Piemēram, es ļoti daudzus gadus nosēdēju otrajā Daugavpils cietumā, un, protams, pārtikas ziņā ļoti atšķiras, salīdzinot ar šejieni. Šeit ir daudzas reizes kvalitatīvāks, labāka tā pārtika. Tāpēc ka šeit tuvumā ir virtuve. Nu šeit pat nav virtuves (neskaidri runā). Protams, tas pats vajag tur kaut kādas dobavkas piebērt, vai tur varbūt kādreiz kaut kādu sāli vai garšvielu. Protams, tas ir vajadzīgs. Bet par pašu ēdienu es nevaru teikt, ka var sūdzēties.

Kas šodien bija pusdienās?

Rīsu zupa un dārzeņu ragū.

Ak tomēr rīsu zupa, smaržoja pēc kāpostu zupas.

Kāposti bija tāpēc, ka ragū bija. Dārzeņu sautējums ar kāpostiem kopā.

Garšoja?

Es neapēdu, uz interviju nācu, gatavojos.

Visiem ir skaidrs, ka cietums nav ne sapnis, ne pasaka. Tomēr, ja šeit atrodies tādu ilgāku laiku, saproti, ka dzīve ir, tā turpinās, un pierod. Visā šajā noteikti ir kaut kādi labākie un sliktākie mirkļi. Kādi ir jūsu labākie mirkļi šeit? Ar ko tie ir saistīti?

Labākie mirkļi, visticamākais, ir pats pozitīvais. Tas, kas... Nu, ka tu vari, piemēram... Es atsaukšos varbūt uz to, ka, piemēram, atbrauc tie paši kristieši vai kas, ka tu vari ar viņiem tikties vai kontaktēties. Nu, piemēram, kaut kādi pasākumi vai kas, uz kuriem tu vari aiziet un izrauties no tās ikdienas rutīnas, tāpēc ka sanāk visu laiku viens un tas pats. Ja salīdzina otru cietumu ar šito cietumu, tad šeit, protams, ir daudz lielākas iespējas. Tu vari visu dienu atrasties ārā svaigā gaisā, nodarboties ar kaut kādām fiziskām aktivitātēm, futbolu spēlēt, vēl kaut ko spēlēt, a otrā cietumā tas bija ierobežots.

Kādi ir grūtāki brīži, atrodoties šeit?

Grūtākie? Visdrīzākais tas, ka esi viens. Lai arī apkārt ir daudz cilvēku, bet tajā pašā laikā tu esi viens. Sevišķi, ja tev nav ģimenes vai tuvinieku. Tas, visdrīzāk, ir grūtākais.

Nedaudz no ikdienas. Vai sanāk arī kādi izklaides pasākumi šeit? Kino vai kaut kas tamlīdzīgs?

Nē. Nu kino, tā mums nav. Nu ikdienas jau, piemēram, kaut kādas izlaides vai kas, es saku, vot, uz volejbolu staigājam, futbolu staigājam. Ikdienā tas, ko tu pats, paši uztaisām. Bet būtībā uz svētku dienām... Psiholoģe bija uz Jāņiem atnākusi, tur bija pasākums ar citu sociālo darbinieci no Daugavpils otrā cietuma, pēc tam gājām ar zemāko pakāpi uz futbolu, uz lielo laukumu, spēlējām vairākas stundas. Tad būtībā administrācija uz svētkiem veido visādus pasākumus. Nu atkal tas ir atkarīgs no tevis paša. Ja tu vēlies – tu ej, ja tu nevēlies, tad tu neej.

Pastāstiet kādu lietu, kas man par jums ir jāzina. Kāds jūs esat, jūsu paša vārdiem?

Nu es esmu visus šos gadus ļoti daudz strādājis ar psihologu, varu pateikt vienu [lietu], ka man sevi personīgi raksturot ir ļoti grūti, tāpēc ka, ja cilvēks sāk raksturot pats sevi, viņš visdrīzāk voshvaļajetsa un grib pateikt par sevi vislabāko. Es būtībā nevaru pateikt, ka es esmu ļoti labs vai kāds. Man ir ļoti daudz mīnusu, ko es gribu mainīt savā dzīvē un pilnveidot. Man grūti raksturot pašam sevi.

Par to, ko vēlaties mainīt, tam būs veltīts arī tas temats ar kristiešiem saistīts un tā, bet tagad pāriesim uz nākamo bloku, kas ir saistīts ar vēsturi, proti, ar jūsu pieredzi ieslodzījuma vietās. Un kas mani interesētu pirmkārt, cik reizes jūs kopumā esat sēdējis cietumā?

Tā ir pirmā reize.

Tā ir pirmā reize? Un, cik es saprotu, šurp jūs pārveda?

Nu, izmeklēšanas laikā es sēdēju Valmieras cietumā. No Valmieras cietuma, kad stājās spēkā prigovors, mani pārveda uz Jelgavas cietumu. Es Jelgavas cietumā nosēdēju no janvāra līdz novembrim. Novembrī mani pārveda uz Daugavpils cietumu. Nu un tad 2012. gadā es dabūju vidējo pakāpi, un, tā kā atvēra piekto korpusu, man deva iespēju atbraukt uz šejieni.

Cik kopumā gadus jūs jau esat ieslodzījumā?

Kopš 2004.gada maija mēneša.

Vai varat tagad pateikt, par ko jūs esat šeit?

Spriedumā esmu notiesāts par slepkavību un par izvarošanu.

Noziegumam mums vēl ir veltīts atsevišķs bloks. Pirms pārejam pie nākamā, tomēr gribētos arī zināt jūsu vēsturi no mirkļa, kad ieradāties tieši šeit, Daugavgrīvas cietumā, līdz šodienai. Kā jūs raksturotu šo laiku savā dzīvē? Kas ir noticis? Pilnīgi brīvā formā.

Tas ir kopš es vispār nonācu ieslodzījumā jeb ieslodzījuma laiks viss?

Nē, kopš jūs esat šeit, tieši šajā cietumā.

Nu kopš es šitajā cietumā... Man tas izmeklēšanas laiks vispār ļoti īss bija. Man sanāca, 2004. gadā mani arestēja, 2005. gadā mani notiesāja, un es atrados jau Jelgavas cietumā specblokā.

Bet es biju vairāk domājis to laiku, kas ir pavadīts šeit Daugavgrīvas cietumā.

Daugavgrīvas cietumā – jā, daudz laika pavadīts.

Nu jā, un, protams, tā kā ir pavadīts daudz laika, notikušas ir visādas lietas, kā jūs raksturotu savu dzīvi šeit? Kas ir mainījies, salīdzinot, piemēram, ar to, kad jūs ieradāties šeit? Kas ir kļuvis labāks?

Pašā cietumā vai manā dzīvē?

Gan cietumā, gan jūsu dzīvē.

Nu, ja, piemēram, paņem pašu cietumu, kad es atbraucu 2005. gadā, ļoti daudzas izmaiņas ir bijušas. Tas ir tas pats i pirmajā cietumā Daugavpils. Tāpēc ka būtībā tur bija kaut kādā ziņā pat apstākļi ne paši labākie, tur gadu laikā apstākļi mainījušies, administrācija mainījusies, paši cilvēki mainījušies. Ja atkal pieskarties kaut kādai kristīgai tēmai, ļoti ilgs laiks bija, piemēram, Daugavpilī nevarēja izveidot, lai būtu kapela. Lai mūža ieslodzītos vestu uz kapelu. Tur nāca kapelāns Vitālijs, mēs arī i runājām, un tur kopīgas lūgšanas bija. Un administrācija nāca pretī un izveidoja mums 2006. gadā, ja nemaldos, pirmo kapelu. Un mēs bijām divi cilvēki, kas gāja uz kapelas iesvētīšanu kopā ar administrāciju. Pēc tām izveidoja vidējo pakāpi Daugavpils cietumā. Tie bija pirmie darbi, kad sākās labiekārtošanas darbi, kad tur mums bija vienības priekšnieks Gunārs, kurš izstaigāja visas kameras, piedāvāja, kas vēlas iet, nu būtībā daudzi atteicās. Tur pieteicās divi vai trīs cilvēki tikai. Nu tanī starpā arī es pieteicos. Sāku staigāt uz tiem labiekārtošanas darbiem.

Un tu vienkārši redzi pakāpeniski, kā mainās administrācija. Ja tu, piemēram, pret administrāciju normāli izturies, administrācija mainīsies pret tevi. Tāpēc ka, nu... Ja vēl atgriezties atpakaļ, kad es atbraucu 2005. gadā uz Daugavpils cietumu, es uzskatu, ka es biju briesmīgs cilvēks. Es lamājos un agresīvs biju, visur ar visu neapmierināts biju. Saskaros tur ar vairākiem ieslodzītiem, kas teica: vo, ja tu gribi kaut ko panākt, raksti sūdzības un tu visu panāksi. Es tā kā uzskatīju sevi par ieslodzīto, es domāju, ka tā vajag darīt. Sāku rakstīt sūdzības un vienkārši redzēju, ka administrācijas attieksme pret mani ir ļauna, negatīva. Pēc tam parunāju ar kapelānu, un kapelāns teica: vienkārši pamēģini to starpību, pamēģini nerakstīt sūdzības, un tu redzēsi, kā cilvēku attieksme mainīsies. Protams, bija grūti pārkāpt kaut kādiem saviem principiem, saviem šitiem te uzskatiem utt. Bet vienkārši nolēmu paklausīt kapelānu, beidzu rakstīt sūdzības. Un vienkārši es ieraudzīju administrācijas attieksmi... Kā administrācijas attieksme mainās. Daudzās vietās pretim nāk, daudz plašākas iespējas dod, kaut kādas plašākas atļaujas kaut kur dod utt. I uz priekšu tālāk kaut kur iet nekā tie, kas raksta sūdzības. Pati attieksme mūs pilnveido un kaut kur uz priekšu ved. Nu un tā tas gadu gaitā ir gājis uz priekšu.

Tas ir tas, kas attiecas uz dzīvi tagad, pie kā esat nonācis. Bet vēl viens svarīgs apstāklis visā, pirms šeit nonācāt, ir pati dzīve, vai ne? Pirms apcietinājuma. Un par to mēs arī vēlamies parunāt, sākot ar tādu vārdu savienojumu kā “normāla dzīve”. Ko jūs ar to saprotat?

Uzskatu, ka normālu dzīvi es varu uzskatīt uz doto brīdi... Brīvībā, es uzskatu, man normālas dzīves nebija. Ja sāk no pašas bērnības, mēs ģimenē skaitāmies četri bērni, visus vecāki pametuši. Man ir vecākā māsa, jaunākais pusbrālis, jaunākā pusmāsa, vecāki visus pameta. Tēvs dzīvo kaut kur Krievijā, un māte ir hroniska alkoholiķe. Bērnībā dzīvojām pie vecāsmātes. Protams, skolā ņirgājās, smējās: a jums nav vecāku. Mēs ar vecāko māsu dzīvojām pie vecāsmātes. Protams, tas bija sāpīgi, tas nepatika. Lai, piemēram, kaut kā izceltos, sākas kaut kādi mazi noziegumi utt. Un, tā kā vecāmāte bija gados, viņa no sākuma sekoja tam līdzi, un pēc tam viņa vairs nevarēja tam izsekot. Viņa uz skolu nebraukāja, noziegumi sākās arvien lielāki un lielāki. Protams, ka par to mani neviens netiesāja. Bija pēc tam noziegums, kas man bija iedots nosacīts, man ta liekas, gads vai pusotrs toreiz.

Tas jau bija, kad jūs sasniedzāt pilngadību?

Nē, nē, es skolā vēl mācījos. Tā pie mums atnāca dzīvot onkulis, kurš tanī laikā ļoti daudz dzēra. Un vienkārši tu, redzot visu laiku pastāvīgi to dzīvesveidu, tanī laikā bija vēl kolhozi. Nu es braukāju viņam visu laiku līdzi, viņam vajadzēja sienu vākt, to darīt... Un vienkārši tu, redzot visu laiku to dzīvesveidu, tu saproti, ka tas ir pareizi: o viņi tur iedzer, viņi tur uzpīpē. Un 14 gadu vecumā man ar onkuli sanāca konflikts. Viņš gribēja man iesist, un es viņam iesitu atpakaļ. Vienkārši saprotot to, ka viņš alkohola reibumā nezin ko var izdarīt, es vienkārši sapratu, ka man tur dzīve vairs nebūs, un es 14 gadu vecumā aizgāju no mājas. Un sāku būtībā dzīvot tādu dzīvesveidu, kādu biju redzējis: manā dzīvē ienāca alkohols, manā dzīvē ienāca nikotīns, un tas grēks visu laiku auga, auga, auga plašumā.

Kamēr mēs neesam aizgājuši tālāk par tiem pusaudžu gadiem, vēl nedaudz par bērnību. Sākumu jau izstāstījāt, bet vai jūs varētu pastāstīt, kāda ir jūsu pirmā atmiņa vai pirmās atmiņas no bērnības?

Pašas pirmās atmiņas, tad, kad bija atbraucis... Arī tas, nu... Tas ļaunums jau būtībā sākās no mazām dienām. Pašas pirmās atmiņas no bērnības ir tas, ka bija atbraucis pusbrālis ar savu tēvu pie mums, viņi dzīvoja Valkā, tas bija pie Igaunijas robežas. Bija atbraukuši pie mums, mēs spēlējām dārzā futbolu. Iekrita dīķī bumba, es tai bumbai gāju pakaļ, gandrīz tur noslīku. Un pēc tam pie mājas mums bija fotografēšanās. Un es jau būtībā bērnībā biju ļauns, man tāda sajūta bija. Es visu laiku to jaunāko pusbrāli centos priķesņaķ, tur viņam pāri izdarīt, tur viņu iebukņīt, tur viņam iesist un tā tālāk. Būtībā tādas... Visu laiku negatīvs kaut kas, visu laiku kaut kādas negatīvas atmiņas. Ļoti maz kaut kā pozitīva.

Es, piemēram, uzskatu, ka vispozitīvākās atmiņas, kas man ir no bērnības, man bija septiņi gadi, kad man nomira vecaistēvs. Un tad, kad nomira vecaistēvs, būtībā viss tur sākās ar to, tāpēc ka vecāmāte vairs nevarēja mums nevienam līdzi sekot un... (raud).

Mēs varam atstāt šo tēmu.

Nē, viss normāli. Protams, tu neesi ilgus gadus par to runājis, un, protams, tas sāpēja.

Parunāsim varbūt par skolas gadiem. Vispirms, kāda jums ir izglītība?

Nu, skolā līdz trešajai klasei es biju teicamnieks. Bet, kad sākās visi sīkie noziegumi, arī mācības aizgāja uz leju. Trešajā klasē es paliku uz otru gadu. Un vsjo. Pēc tam arvien sliktāk un sliktāk. Es sāku proguļivaķ skolu. Pabeidzu es deviņas klases tikai. Atrodoties šeit, jau Daugavpils cietumā, es esmu pabeidzis, man tagad vidējā izglītība ir, es pabeidzu 10., 11. un 12. klasi. Nu tagad trešajā datumā iešu pēc apliecības par 12. klases beigšanu. Tāpat es esmu trīs profesijas pabeidzis šeit.

Kādas?

Šuvējs, palīgšuvējs un pavārs.

Ir sanācis arī pastrādāt?

Par šuvēju mēs būtībā strādājām tur visu laiku, tāpēc ka četri gadi bija apmācība. Nu tā būtībā es strādājis neesmu. Tikai tik, cik skolā. A par pavāru. Nu būtībā man patīk gatavot utt. Kamerā visu laiku salātus taisām, vēl kaut ko tur taisām.

Par tiem deviņiem gadiem, ko esat mācījies skolā pirms apcietinājuma, kādas jums bija attiecības ar vienaudžiem, ar citiem bērniem?

Ne īpaši labas. Es saku, būtībā problēma bija tas, ka ļoti daudzi smējās un ņirgājās par to, ka nu... Tev vecāku nav, ka tu esi viens, tur tāds un tāds. Nu un tu vienkārši centies izpausties un tu centies sevi pierādīt.

Neskatoties uz to, vai jums bija arī kāds draugs?

Jā, bija.

Kā tā draudzība izvērtās tālāk?

Nu, skola beidzās un arī draudzība pazuda. Katrs aizgāja uz savu dzīves ceļu. Es zinu, piemēram, ka abi divi, viņiem ir normāla dzīve, normāls dzīvesveids. Tāpēc, ka viņiem bija vecāki, viņiem bija normāla ģimene, kas deva visdrīzākais to piepildījumu, tas, kas nepietiek, tā pati mīlestība, tā pati pieņemšana utt.

Vai skolas gados jums sanāca lasīt grāmatas, un, ja jā, tad varbūt ir kaut kāda mīļākā?

Nē.

Ne īpaši?

Nē, nu es īpaši nelasīju. Es pa deviņiem gadiem tikai vienu dzejoli no galvas iemācījos.

Kas tas bija par dzejoli?

“Liepas satumst, lapās apklust vēji.” Dziesmai. Tāpēc, ka es viņu izlasīju, viņa man patika kā dziesma, tāpēc es viņu iemācījos no galvas.

Vēl aizvien [atceraties]?

Jā.

Baigi interesanti. Ja man šobrīd būtu tāda iespēja parunāt ar jūsu skolotājiem, kā viņi jūs raksturotu?

Ja mēs, piemēram, atgriežamies atpakaļ, varbūt pārlēksim pie nozieguma, tas, kas ir ņemtas intervijas no manas bijušās dzīves vietas, no kaut kādiem cilvēkiem, kas mani pazina, nu es tur tagad nesen lasīju, pārlasīju pirms sūtīšanas advokātam, es biju nedaudz pārsteigts par cilvēku atsaucību, tas, ka ļoti daudzi cilvēki atsaucās ļoti pozitīvi par manīm, kaut vai... Es kaut kā sevi varbūt tanī laikā to neredzēju, nepamanīju. Es domāju, ka arī no skolotāju puses, iespējams, būtu tas, ka atsauktos pozitīvi. Varbūt, ka bija manī kaut kas labs, vienkārši es tanī laikā to neredzēju.

Un kā jūs raksturotu tie skolotāji, kas ir bijuši jau ieslodzījumā, kad jūs mācījāties?

Kā skolotājus raksturotu?

Nē, kā skolotāji raksturotu jūs?

Uz doto brīdi gan jau dēļ izdarītā nozieguma viņi visdrīzāk būtu šokā. Kā tā var būt un kā tā ir noticis?

Pusaudžu gadi. Kāda bija jūsu mīļākā mūzika?

Nu, manā laikā bija “Ruki vverh”, “Modern Talking”. Uz doto brīdi vēl joprojām man patīk, “Modern Talking” varu paklausīties. Tanī laikā bija tāda grupa “Kelly Family”, ļoti interesanta mūzika viņiem bija.

O, “Kelly Family” arī es atceros. Vēl kasetēs, man vēl aizvien stāv [kaut kur mājās], ja es pameklētu.

Man ļoti patika tas, ka pirmām kārtām tas, ka viņi bija visa ģimene tur. Viņi viens par otru tur pastāvēja, tur vienam grūti, tad viens otru atbalsta. Un visdrīzākais tas mani vairāk piesaistīja, vairāk man patika tā kā grupa, kā dziedātāji, tas, ko viņi dziedāja.

Bet kā bija ar ballītēm tajā laikā? Skolas gados?

Da skolas gados es tur pārāk bieži nebraukāju. Tur, piemēram, kad lielāks biju, tur šitās te estrādēs kaut kādas balles. Tur ar tiem kopā, ar ko tusējies, ar tiem kopā visu laiku braukāju uz viņām.

Skaidrs, ka tur, kur ir ballīte, tur parasti ir alkohols. Un jūs jau īstenībā pateicāt, ka sākāt to lietot. Kāda bija tā kompānija, ar ko jūs balējāties kopā, un alkohola kultūra tajā kompānijā?

Alkohola manā... Es uzskatu, starplaikā no 14 līdz 24 gadiem [alkohola] bija ļoti daudz. Man tādi paši draugi. Tajā laikā es viņus uzskatīju par draugiem. Tādi paši arī draugi bija, kas visu laiku ķerstījās. Nauda bija, mēs visu laiku braucām, dzērām. Naudas nebija – mēs gājām, strādājām, nopelnījām – atkal dzērām. Nu tāds dzīvesveids man bija.

Nopelnījāt? Tad par to darbu. Vai atceraties pirmo darbu un vai atceraties, cik nopelnījāt?

Nē, cik nopelnīju, es neatceros. Pirmais darbs, kur sāku strādāt, bija gaterī. Ar to arī viss sākās. Tur pēc tam gateri, meži visādi utt. Tas būtībā bija mans osnovnojs darbs, kur es strādāju pa mežiem un pa gateriem. Bija arī tur cilvēki, bieži atnāca paprasīja tur palīgā. Aizbrauc tur kaut ko palīdz, tur kaut ko nopelni.

Cik jums bija gadi, kad bija pirmais darbs?

Oficiāli sāku no 14-15 gadiem strādāt. Nu neteiksim, ka es sāku strādāt oficiāli, jo es oficiāli nestrādāju. Es brīvībā nostrādājis oficiāli esmu gadu un trīs mēnešus. Tad būtībā es visur strādāju neoficiāli.

Vai atceraties savu pirmo meiteni?

Jā.

Kāda viņa bija?

Viņa? Simpātiska, laba. Uz doto brīdi dzīvo Vācijā. Mums ir kopēja meita, bet es ar viņām nekontaktējos.

Vai atceraties sajūtas un emocijas, viņu pirmo reizi ieraugot?

Es neatceros, tāpēc ka pirmo reizi mēs tur aizbraucām, bijām piedzērušies.

Un pēc tam?

Pēc tam arī braucām piedzērušies. Un pēc tam tas viss izvērtās un izveidojās attiecības.

Zinu, ka ļoti privāts jautājums, ja vēlaties, varat arī neatbildēt, bet cik jūs nodzīvojāt kopā?

Tur ļoti interesants stāsts ir. Mēs nodzīvojām, kopā bijām gadu, pusotru. Pēc tam sanāca tā, ka aizbraucu projām, un tur sanāca tāda interesanta situāciju, es visu neatceros, bet pats galvenais ir tas, ka nonācu smagā avārijā. Es gulēju slimnīcā, 24 stundas biju bezsamaņā. Nu, visi ārsti teica, ka būtībā tas nav dzīvotājs. Slimnīcā bija divas kristietes, nu un pēc tam visu to stāstu izstāstīja, kā tur bija viss noticis. Viņas paprasīja ķirurgam, lai atļauj ienākt pie manis palātā par manīm lūgties. A ķirurgs esot pateicis: nav jēgas, viņš nebūs dzīvotājs. Kāda jums jēga tur iet un lūgties? Nu viņas beigās to ķirurgu esot pierunājušas. Viņas atnākušas pie manis, pie manis lūdzās, es pēc 24 stundām pamodos. Un ārsti bija šokā, viņi saka: nevar būt! Man bija paralizēta visa labā puse, nekustējās. Un tās kristietes bieži nāca pie manīm, par mani lūdzās un man tur palīdzēja, un kaut kur, neatceros, cik ilgs laiks pagāja, sāka kustēties labā puse, tur un tā tālāk funkcionēt. Visi ārsti bija pārsteigti, nu kā tas var būt? Un tās kristietes bieži pie manis nāca, ar mani runāja. Un pēc ilgāka laika, izejot ārā no slimnīcas, es izlēmu, ka man vajag aizbraukt, to kristieti atrast un viņai pateikties. Aizbraucu uz turieni, un viņa mani ieveda... Tā bija pirmā mana saskare ar Dievu. Par Dievu es vispār uzzināju 22 gados. Ka ir tāds Dievs, ka ir tāds Jēzus Kristus utt. Kaut arī tas daudzus ir šokējis: 22 gadi, pirmo reizi par Dievu izdzirdēja. Un sāku braukāt uz draudzi. It kā viss bija normāli, viss bija labi. A sanāca tā, ka tur vairākas situācijas tādas... Kas man draudzē patika, izejot ārā no draudzes, cilvēks mainās. Cilvēks ir pavisam cits pēc rakstura. Un it kā iekšēji pretstats rodas, un sāka tas nepatikt. A vienkārši, lai es meklētu palīdzību draudzē, (neskaidri runā) es aizbraucu pie veciem draugiem. A vecie draugi kā jau vecie draugi, nu kā es domāju, ka viņi mani draugi. Viņi mani ieveda turpat tanī pašā vecajā purvā, kur es biju. Un atbraucām atkal uz to pašu vietu, kur es agrāk dzīvoju. Un tur sanāca... Es ar to meiteni laikam biju dzīvojis gadu-pusotru, pēc tam mēs kaut kur divi gadi nebijām tikušies, es aizbraucu uz turieni, a viņa jau dzīvoja ar citu puisi, teiksim tā. Nu, viņa ar mani tur parunāja. Dēļ manis viņa pameta to puisi. It kā viss bija normāli, a viņai bija vecākais brālis. Mēs ar viņu kopā sākām strādāt. Nu atkal par nopelnīto naudu mēs sākām dzerstīties utt. Viņa palika stāvoklī. Un, tā kā viņa negribēja tādu dzīvesveidu, tā kā visu laiku alkohols un tā tālāk, viņa paprasīja naudu, lai uztaisītu abortu. Es atteicos. Un pateicu: nē, naudu es nedošu abortam. Viņa prasīja brālim, brālis pateica: kāds aborts? Aizmirsti par abortu. Man ir trīs bērni, es tāpat dzeru, viss ir normāli, viss būs kārtībā. Un mēs ar viņu sastrīdējāmies. Vot. Es tur sāku vēl vairāk dzert, vēl vairāk dzert. Un man vispār uže, cik es saprotu, aizbrauca kukuška. A pēc avārijas es arī ļoti spēcīgas zāles lietoju, un kopā ar alkoholu tas vispār tur... Nelabi. Nu un atbraucu tajā laikā pie vecāsmātes, tas viss tur... laika gaitā arī notika tas noziegums. Ja es būtu aizbraucis atpakaļ uz draudzi, visdrīzākais, ka noziegums nebūtu noticis.

Par noziegumu jau pēc brītiņa parunāsim, bet vēl man ir palikuši daži jautājumi par to avāriju un par draudzi. Pēdējais sadaļā par to meiteni, kas ir Vācijā, sanāk, ka jūs izšķīrāties pirms avārijas vai tieši pēc, kad bija tas pārtraukums?

Nē, tas bija... Pārtraukums bija pirms avārijas. Nu pēc avārijas [arī], tanī starpā. Jau pēc tam mēs ar viņu vēl tikāmies.

Skaidrs. Gatavojoties intervijai, man jebkurā gadījumā vajag pārbaudīt šo informāciju, jo es to atradu tikai vienā avotā un neesmu pārliecināts, vai tā bija. Vai esat dienējis armijā?

Jā.

Cik tajā laikā bija: gads vai divi gadi?

Gads.

Un kā vispār bija dienestā?

Dienestā bija tāpat kā brīvībā. Man nekas nemainījās tur. Alkohols un tā tālāk.

Kādas jums bija attiecības ar dienesta biedriem?

Normālas. Mēs gājām pēc šņabja pakaļ, un attiecības bija normālas.

Tā ka tur pa lielam bija tās pašas ballītes, kas arī ārpus dienesta?

Jā. Vot tur jau ir tas, ka, ja es nebūtu pēc avārijas atgriezies atpakaļ pie vecajiem draugiem, tas ir iespējams, ka es nebūtu šeit. Ja es nebūtu bijis šeit, iespējams, es nekad nebūtu savu dzīvi mainījis. Lai cik tas paradoksāli būtu. Ļoti daudzi cilvēki ir pateikuši, ka man būtībā mūža ieslodzījumu nevarēja iedot. Bet, ja man nebūtu bijis iedots šitas sroks, es nekad nebūtu izmainījis savu dzīvi. Es nebūtu nekad sasniedzis to, ko uz doto brīdi esmu sasniedzis. Es saprotu, ka tās, ka daudziem cilvēkiem varbūt tās būs otgovorkas. Tā, kā tas notiek: da jā, tu esi nonācis cietumā. Dievs un tā tālāk! Jā, šeit es ieraudzīju to, ka... Kad man iedeva mūža ieslodzījumu, es sapratu: vsjo, tas ir tupiks. A ko tālāk? Uzmest vienkārši cilpu kaklā un viss?

Un tajā laikā, ja es nemaldos...

Es atrados Valmieras cietumā.

Jā, un arī vienā no iepriekšējām intervijām jūs teicāt, ka domājāt par pašnāvību.

Jā.

Vai jums bija arī mēģinājumi?

Nē, mēģinājumu man nebija, bija tikai domas. Valmieras cietumā tur bija dežurants, kurš ar mani bieži tur runāja. Pēc tam viņš pa vakariem atļāva tur, tas, kas mums balandu dala, un tas, kas ir uborščiks, tas, kas kopj, viņi nāca pie manīm vakarā ar dežuranta un administrācijas atļauju ar mani runāt. Un būtībā tas varbūt bija tas pervij tolčok, kas pamudināja savā dzīvē kaut ko mainīt. Protams, ļoti grūti atteikties no tā, kas ir sēts 23-24 gadus. Kaut kāds naids, dusmas, agresija un tā tālāk. No tā grūti ir atteikties.

Atkal runājot par agresiju. Vai armijā bija tas, ko krievi sauc par ģedovščinu?

Nē, mums rotā nebija. Es zinu, ka citās bija. Es pat Daugavpils otrā cietumā, kad sēdēju, es saskāros tur ar dežurantiem, ar kuriem es pat kopā esmu dienējis. Un tad viņi stāstīja tur par savām rotām. Tanīs rotās, kur viņi bija, nu tanī manā laikā, kad es dienēju, nu tur viņi bija ļoti agresīvi. Tur i uņižaļi, tur i tā tālāk. Mums rotā nebija. Nu, protams tur bija tas, kas ir vecākais, viņš tur, piemēram, hočet vozvišatsa un tā tālāk. Bet tādas kā, piemēram, ģedovščinas – nē, mums nebija.

Pēdējais jautājums par armiju. Nu jūs jau pastāstījāt, ka arī tur tās ballītes turpinājās, vai varat aprakstīt tās ballītes? Nu kas bija, izņemot to alkoholu? Piemēram, likāt mūziku, aicinājāt meitenes.

Da nē, tur tā nebija. Tur, piemēram, klubā bija kaut kādi pasākumi. Tad tur vietējās meitenes nāca. A tur armijā es biju iepazinies ar vienu, tur viņa... Mums bija tas, kur mēs dzīvojām, a blakus bija policijas iecirknis, bet aiz tā policijas iecirkņa bija kafejnīca. Un tur viena meitene strādāja, es pie viņas postojanno gāju, tad mēs ar viņu pāris reizes tikāmies. Un tad, kad klubā bija kaut kādi pasākumi, viņa postojanno nāca pie mums.

Pēc armijas sazinājāties?

Nē.

Vēl par to atveseļošanos pēc avārijas. Avārija, ja es pareizi saprotu, notika pēc armijas?

Jā.

Un tā atveseļošanās ilga aptuveni cik?

Pāris mēneši kaut kur, divus, varbūt trīs mēnešus.

Kā tas bija?

Tas smagi bija. No sākuma bija tad, kad sāka funkcionēt boļeje meņeje labā puse, tur man bija izsists viss labais gūžas kauls. Un, protams, bija pēc tam grūta pārvietošanās. Nu pa drusciņai sāku staigāt, pēc tam vroģe viss normāli. Protams, posļedtsvija no tā visa palika, jo man i kājas trauma bija. Man šiten, atrodoties cietumā, divas reizes operāciju taisīja. I galvas traumas ir palikušas. Nu tagad man būtībā vairs nav tā, kā agrāk bija, tāpēc ka... Kad iesēdos cietumā, man neviens te tādas zāles ņe obespečival. Drausmīgas galvassāpes bija, man bieži reiba galva, es tur bezsamaņā kritu, bivalo takoje. Tagad, paldies Dievam, es par veselību nesūdzos.

Nu lūk, par Dievu runājot. Tā pirmā saskarsme, tu jau par to pateici, ka jau pēc atveseļošanās, iznākot no slimnīcas, tevi ieveda draudzē tās divas kristietes. Un, cik es saprotu, viņas arī ir tās, kas tev palīdzēja sasniegt Dievu, šie divi konkrētie cilvēki?

Atrodoties brīvībā, jā, tie bija pirmie soļi, kas deva kut kādu... Pirmos, teiksim tā... Pirmie soļi, kas mani tuvināja ar iepazīšanos pie Dieva.

Tad atkal tu stāstīji par veco draugu kompāniju, ka tas principā pārvilka krustu tai ticībai [pāri]. Un pēc tam, secīgi, ja skatāmies, tu atgriezies pie tās ticības jau ieslodzījumā.

Jā.

Ieslodzījumā vietā, kas bija tas cilvēks, ja tas bija cilvēks, kas pavēra tev šo ticību Dievam?

Pirmais, es teicu, ka bija tie, kas bija Valmieras cietumā. Sāka ar mani runāt. Protams, tie bija, teiksim tā, pirmie soļi, ka viņi [teica]: “Da labi, tev tur iedots tas mūža ieslodzījums, bet tas ir veids, kā tu vari mainīt savu dzīvi.” Un tu jau sāc pakāpeniski par to aizdomāties. Bet, protams, tajā pašā laikā tas vecais es, viņš jau uzvar, tāpēc, ka tas jaunais vēl uzvaru nav guvis, tam vecajam ir priekšroka. Ļoti grūti salauzt, piemēram, kaut kādus vecos stereotipus. Kad es atbraucu uz Jelgavas cietumu, es satikos ar kapelānu Jāni Tautvaitu. Es ļoti bieži ar viņu runāju. Beigās sanāca tā, ka viņam paprasīju, es saku: “Gribu atrast vecās draudzes adresi” - nu tur, kur es biju. Viņš pazina mācītāju, kurš bija draudzes mācītājs. Tas bija Rufus Adžiboje Lielvārdes draudzē. Viņš atrada adresi, es viņam arī uzrakstīju. Un es viņam paskaidroju arī to, ka tanī laikā uzskatīju un joprojām uzskatu tā, ka kaut kādā ziņā tie cilvēki man ir bijuši un ir tuvāki nekā, piemēram, pati ģimene. Jo es uzskatu, ka man ģimenes nav bijis. Uzrakstīju uz draudzi, viņam izskaidroju to situāciju, ka “es uzskatu, ka esmu jūs pievīlis. Jūs bijāt tie, kas man kaut kādā ziņā deva i pajumti, i kaut kādu jaunu skatījumu dzīvē.” Bet es uzskatu, ka tas tos cilvēkus pievīla. Mani pārsteidza mācītāja atbilde, viņš teica: “Viss ir normāli, mēs esam par to dzirdējuši, mēs tevi nenosodām, mēs tevi pieņemam un iespēju robežās tev arī rakstīsim utt.” Raksta viņi, protams, reti, bet tanī pašā laikā viņi raksta. Viņi palīdz, atbalsta, un katra vēstule ir kā kaut kāds stiprinājums. Viņi bija Daugavpils nodaļā atbraukuši uz pasākumu, es neatceros kurā gadā. Tad viņi ilgi gatavojās, beigās viņi atbrauca, un tas personīgi man arī bija liels pārsteigums un liels stiprinājums, lai turpinātu visticamākais to iesākto ceļu.

Ja šeit par kapelāniem runā, es no savas puses uzskatu, ka man ir labas attiecības ar kapelāniem. A kā, piemēram, kapelāni uz to skatās, es nezinu. Nu, ja, piemēram, paņem, vairāk es esmu strādājis ar kapelānu Vitāliju Kroiteru, pēc tam kapelāns Raivis Martinsons uzradās. Šitajā ieslodzījumā šai cietumā ar Sergeju ļoti bieži tiekamies. Pēdējā laikā es esmu visvairāk ticies un kontaktējies ar Raivi. Es, piemēram, uzskatu, ka kā kapelāns Raivis ir ļoti labs. Viņa liels atbalsts tas, ka viņš deva arī man iespēju un pamudināja apmeklēt lielo kapelu. Tagad šiten te pierakstījās, šiten te varbūt būs iespēja staigāt, jautājums risinās. Tas pats, piemēram, i Raivis visādus pasākumus organizē, viņa sieva braukā bieži uz pasākumiem.

Gatavojoties intervijai, uzzināju, ka esat kontaktējies arī ar ārvalstu kristiešu draudzēm. Un, ja pareizi atceros, tad uz cietumu ir bijušas delegācijas.

Jā.

No Vācijas, ja es nemaldos, ja?

No Vācijas ir braukuši, no Somijas braukā nu pastāvīgi. Un reizēm arī no Krievijas un Ukrainas braukā. A pārsvarā no Vācijas un Somijas.

Nu tā ka sanāk bieži diezgan ar viņiem parunāties?

Nu bet atkal, kā jau es teicu. Ja, piemēram, salīdzinātu ārzemju un latviešu kristiešus, tad ārzemēs ir daudzreiz atsaucīgāki kristieši nekā Latvijā.

Kas ir tā latviešu kristiešu problēma?

Visdrīzāk paši ieslodzītie ir ļoti daudz sabojājuši ar kristiešiem attiecības. Es runāju ar tiem pašiem kapelāniem, kapelāni saka: nāk cilvēki pie viņiem uz kapelu, it kā viss normāli. Viņš iziet brīvībā, nepaiet ilgs laiks, viņš ir atpakaļ ieslodzījumā. Tas viss, kas bija cilvēkā ielikts, teiksim tā, iesēts, tas viss vienā momentā čik, un viņa nav. Un tādi cilvēki, piemēram, ienākot draudzē... Un cilvēkiem uzreiz rodas negatīvais: a kāda jēga mums bija kaut ko cilvēkam dot? Kāda jēga mums bija cilvēkam palīdzēt? Un paši cilvēki sabojā šitās te attiecības. Un ļoti daudz, piemēram, kristieši negrib ieslodzītiem uzticēties. Kā mēs ar jums jau runājām, ka katrai draudzei un katrai konfesijai ir iespēja uzzināt saistībā par katru ieslodzīto, kas uzraksta uz draudzi, tāpēc ka ir katrā ieslodzījuma vietā kapelāni. Kaut kur ir vasaras svētku draudzes kapelāni, tur ir luterāņi, tur ir septītās dienas adventisti un citu konfesiju kapelāni, kur ir iespēja uzzināt par katru ieslodzīto. Ir tā: piemēram, mēs uzrakstām uz draudzi, nu jebkurš cilvēks: “Ai nē, viņš no ieslodzījuma, mēs viņam neatbildēsim.” Un tas būtībā ļoti daudzus cilvēkus arī atgrūž no vēlmes mainīt savā dzīvē kaut ko. Es arī pats esmu ar to saskāries. Personīgi es esmu runājis ar kapelānu Vitāliju Kroteru, saskāros ar to, ka rakstīju konkrēti uz Rīgas adventistu pirmo draudzi. Rakstīju varbūt reizes trīsdesmit. Ne uz vienu nesaņēmu atbildi. Protams, bija sāpīgi, protams bija obidno. Es saprotu arī tos cilvēkus, es pieņemu arī viņu kaut kādu viedokli, bet obidno bija tas, ka vispār ne uz vienu vēstuli neatbildēja. A es jau tanī laikā kaut kā vairāk vai mazāk stāvēju uz tā ticības pamata. A tie cilvēki, kas tikko sāk, kuriem neatbild, viņi: “Ai, nu viņš man neatbildēja, man tas nav vajadzīgs, es negribu.”

Cik gadus jau esat ticīgs cilvēks?

Nu sāku meklēt no 2006. gada. Bet vairāk un dziļāk, visdrīzākais, es sāku meklēt no 2010.gada.

Nu tad gandrīz desmit gadi. Pat vairāk, ja skaita no tā 2006.gada.

Sākās jau viss man tanī Daugavpils cietumā. Sēdējām kopā ar tādu [Laimoni Daģi]. Gan jau varēsiet varbūt kaut ko interviju lasīs. Par viņu arī daudzas intervijas ir dotas. Tur vispār, mēs tur i par ticības jautājumiem esam strīdējušies līdz tam, ka mēs esam sakāvušies dēļ ticības. Bet tanī pašā laikā mēs esam atraduši arī kopējo, mēs varam pēc tam kopā nākt, mēs varam kopā pēc tam Dieva priekšā nokrist ceļos un lūgties un Dievam lūgt piedošanu, un mēs varam sēdēt tālāk.

Nu lūk, tas ir viens no citiem kristiešiem šeit cietumā, par kuriem jūs ieminējāties. Vai šeit Daugavgrīvas cietumā ir tāda tiešām kristiešu kopiena varbūt? Ieslodzīto grupa, kas ir ticīga un varbūt jūs kopā?

Redziet, būtībā atrast jau var. Bet atkal ir razdeļenije, ka katrs to segu grib vilkt uz savu pusi. Nav, piemēram, tās elementārās kristietības. Nav tā kopējā. Mēs Gulbī, tanī cietumā, sēdējām trijatā: es sēdēju, Aldis sēdēja un ar mums Konstantīns sēdēja. Konstantīns ar Aldi ir pareizticīgie. Es pēc konfesijas esmu septītās dienas adventists. Mēs nemeklējam atšķirīgo, mēs nemeklējam to, kas mūs nošķir. Tāpēc, ka viņiem varbūt ir citi uzskati, nu šitas te, kā pareizi tas skaitās, nu teiksim kaut kādi likumi. Viņiem ir citi, mums ir citi. Mēs nemeklējam atšķirīgo, mēs meklējam kopīgo. Un, atrodot kopīgo, mēs varam normāli sēdēt. Mēs varam kopā i palūgt, mēs varam i garīgo mūziku klausīties, i garīga satura filmas skatīties, kaut vai, ja to ir filmējis adventists vai pareizticīgais. Atrast šito te kopīgo. Ja pat ieslodzītie atrastu šito te kopīgo. Nebūtu šīs te nošķiršanas. Jo kas nošķir cietumā? Šitās te, teiksim, kā pareizi viņas saucas, cietuma kastas. Tas ir lielais, tas ir pravijs, un tā tālāk. Tas arī nošķir. Kamēr būs šitas te, tikmēr nebūs nekā kopīga.

Tagad, Mārtiņ, esam nonākuši līdz mūsu intervijas, es pieļauju, smagākai daļai, proti, tas noziegums, par ko jūs esat šeit. Arī tēma, ko mēs nevaram neizrunāt. Bet es negribu tagad iegrožot kaut kā tavu stāstījumu, tāpēc pastāsti savu versiju par gadījumu, kad nonāci ieslodzījumā šeit un par ko. Tātad secīgi, kad pamodies no rīta, un līdz aizgāji gulēt tajā liktenīgajā dienā.

Būtībā kaut kādā ziņā viss sākās no tā, ka dzīvē nebija nekādas jēgas. Es sastrīdējos, piemēram, ar to meiteni, ar kuru mums ir kopīgs bērns. Uz doto brīdi dzīvo Vācijā, kā es jau teicu. Nu bija tā, es strādāju tanī laikā pie viena saimnieka. Es dzīvoju pie vecāsmātes, strādāju tur pie saimnieka. Katru reizi braucu uz turieni – braucu atpakaļ, braucu uz turieni – braucu atpakaļ, alkohols, alkohols un tā tālāk. No rīta vienkārši piecēlos un kārtējo reizi aizgāju uz darbu. Pa ceļam mani paņēma mašīna, aizveda līdz turienei, ieraudzīju pa ceļu, ka gāja tur tā meitene. Kas notika? Kas tur? Nu, visdrīzākais, es to vēl joprojām nevaru pateikt un nevaru izskaidrot. Tiesā es būtībā atzinu i zādzību, i nogalināšanu, nu un būtībā izvarošanu es neatzinu, un, visdrīzākais, es viņu nevaru atzīt tāpēc, ka būtībā nav neviena pierādījuma tam, un man bija tanī laikā sakarā ar to, ka es lietoju zāles un lietoju alkoholu, man bija veselības problēmas, nu tomēr nevarēju izdarīt. Aizejot atpakaļ pie tās... Meiteni es nogalināju, paņēmu no viņas telefonu, aizgāju pie saimnieka, es pie tā saimnieka noslēpu to telefonu, pateicu, ka man ir slikti. Viņš mani aizveda pie vietējā feldšera, tur feldšeris pārbaudīja asinsspiedienu, tas bija paaugstināts, un viņš mani aizveda atpakaļ uz mājām.

Tā bija pavisam nejauša meitene?

Nē, nu es viņu biju redzējis tur. Ne jau tas, ka... Nejauši bija tas, ka tajā momentā viņa visdrīzākais gāja. A tas, ka nu viņa bija pazīstama, tas bija, visticamākais, cits fakts. Viņš mani aizveda uz māju, un viss. Es tur tā kā otmoroženijs staigāju pa māju, uz darbu es vispār nebraukāju tajā laikā vairs. Man vecāmāte prasīja, kāpēc es neeju, kāpēc, es: “Ai ai ai.” Un viss. Pēc nedēļas atbrauca policija pie manīm.

Par aizturēšanu mazliet vēlāk. Zinu, tas ir grūts jautājums. Tomēr tajā nozieguma izdarīšanas brīdī, ko jūs sajutāt?

Visdrīzākais kaut kādu agresiju, negatīvismu.

Tas bija sprādziens?

Nu kaut kādas dusmas. Pret ko, es pat nevaru paskaidrot.

Vai atceraties, kas notika pirms nogalināšanas? Proti, iepriekšējā dienā strīds ar kādu...

Nē, strīda nekāda nebija. Es saku, es vot strādāju pie tā saimnieka, es no viņa braucu tur, ieeju veikalā, paņemu alkoholu, braucu uz māju. Un tā katru dienu. Visi tie strīdi – nē. It kā viss normāli bija.

Ja jums būtu tagad iespēja piezvanīt pašam sev pirms nozieguma izdarīšanas, ko jūs būtu pateicis sev toreiz?

Ko es būtu pateicis, es nezinu. Vienkārši zinot, kāds es cilvēks biju tanī laikā, un kāds es, visticamākais, esmu tagad, tagadējais cilvēks to cilvēku nesaprastu, un viņš viņu neuzklausītu.

Tas ir, jūsu jaunākā versija neuzklausītu jūs vecāku?

Nē. Tāpēc, ka es esmu saskāries arī ar tāda tipa ieslodzītiem cietumā tad, kad es biju raksturā, kad tu sāc runāt par kaut kādam izmaiņām, par kaut kādu saprašanu, vot pie kā var novest jebkurš noziegums. Vot, ka noziegums tevi var novest ieslodzījumā un tā tālāk: “Da labi, ko tu man stāsti? Mani neviens nenoķers.” Mēs esam daudzās situācijās akli, mēs esam daudzās situācijās akli tas, ka mēs nespējam redzēt uz priekšu, nespējam ieklausīties saprāta balsī.

Kā jums visvairāk pietrūkst, atrodoties nebrīvē?

Kā jau es teicu no sākuma, ģimenes. Tā paša tuva cilvēka, ar ko būt kopā, ar ko, visticamākais, arī ģimeni veidot. Es saprotu, ka visticamāk, ka ja pat paņemt arī kaut kur bērnību, ka ģimenes pats pamats un saprašana, kas ir ģimene, nav bijusi. Tikai šo gadu laikā es esmu, piemēram... Jūs prasījāt, vai es esmu bērnībā lasījis grāmatas, es viņas nelasīju. A šo gadu laikā es esmu visdrīzākais izlasījis tik daudz, cik es bērnībā neesmu nesis uz skolu. Un tas tiešām ir devis kaut kādu ieskatu, kas ir ģimene, kas ir, kā viņa ir jāveido un kādai jābūt vispār ģimenei, un kas ir ģimenes pamats.

Vai ir kaut kādas grāmatas, kas ir visvairāk iespiedušās atmiņā, kuras jūs izlasījāt ieslodzījuma laikā?

Nu, visvairāk man ir, kas ir uzrunājusi, tur, piemēram, ir tādas Elēnas Vaitas grāmatas “Lielā cīņa”, “Sentēvi”, “Patriarhi”, kas būtībā dod ieskatu gan vēsturē, gan mūsdienās, gan ģimenē un tā tālāk. Kā jāveido attiecības ne tikai ģimenē, bet arī ar apkārtējiem cilvēkiem.

Es no mūsu sarunas saprotu, ka tiešām ģimene ir faktiski jūsu sapnis. Ja jūs izietu brīvībā, vai jūs mēģinātu nodibināt attiecības un izveidot ģimeni?

Nē, nu protams, ja būtu tāda sieviete, kas vēlētos veidot attiecības, veidot ģimeni, kāpēc ne?

Izņemot ģimeni, vai ir vēl kāda lieta, ko jūs kā pirmo izdarītu, iznākot brīvībā? Tas var būt pilnīgi jebkas.

Nu visdrīzākais, izejot uzreiz brīvībā, šiten bija tāda interesanta situācija. Mēs te skaitāmies šiten daži uz mūžu ieslodzītie, a pārējie, kuriem mazs sroks ir. Nu ir, kuriem tur ir uz 10 gadiem, a ir, kuri tagad viens augustā ies projām, viens oktobrī ies projām. Un bieži runājot ar viņiem, viņi saka: “Vo, ja tevi tagad izlaistu, teiktu – Mārtiņ, ej uz brīvību!” Es saku: “Būtībā es nekā līdzi nepaņemtu, es paņemtu divas lietas līdzi.” Es paņemtu bībeli līdzi, un paņemtu blociņu tur, kur man ir uzrakstīti kaut kādi telefonu numuri. Es izietu brīvībā, es 90% dodu, ja es piezvanītu kapelānam, kapelāns jebkurš atbrauktu man pakaļ. Pats pirmais, ko es, izejot brīvībā, gan jau izdarītu – censtos, visticamākais, doņesķi līdz kristiešiem to, ka tiešām ieslodzījumā ir cilvēki, kas viņos nuždajutsa. Ka iemācīties nespriest pēc viena notiesātā, jo katrs cilvēks ir individuāls. Uz doto brīdi mēs šeit esam 18 cilvēki. 17, vakar viens aizgāja. 17 cilvēki, un katrs no viņiem ir individuāls. Katram ir kaut kādi savi trūkumi, katram ir savi plusi. Un tas pats arī šeit. Tas, ka, piemēram, atnāk kapelāns, un pie viņa nāk, piemēram, kaut kādi 5-6 cilvēki. Katrs cilvēks nāk savu interešu vadīts. Es 2006. gadā sāku sarakstīties ar vienu mācītāju. Tas bija septītās dienas adventistu mācītājs Alfrēds.

Es viņam sāku rakstīt, es viņam saku: “O, atsūti man tur marku, atsūti man tur konvertu.” Viņš man vispār neatbildēja nekā. Pagāja kaut kur divi vai trīs gadi. Viņš man sūtīja mācību materiālus, es sāku mācīties. Sāku vairāk iedziļināties Bībelē. Kaut kur pēc divarpus vai trim gadiem viņš man nosūtīja pirmo marku un konvertu. Pēc tam viņš man atsūtīja vēl palīdzību, tādu materiālu. Es viņam pēc tam uzrakstīju, es saku: “A kāpēc tu man agrāk nepalīdzēji?” Viņš saka: “Es pārbaudīju tavu vēlmi un tavu interesi. Ja tu, piemēram, būtu vairāk ieinteresēts materiālajā,” viņš saka, “es tev būtu mēnesi parakstījis, es tev nekā nesūtītu, tu būtu sen atmetis ar roku un tev nebūtu interese man tālāk rakstīt.” Šeit ir tas pats. Ļoti bieži sanāk tā. Cilvēks raksta: “A, atsūti man tur kaut ko.” Viņi sūta. Viņi vienreiz atsūta, otrreiz atsūta, a trešo reizi, ja tev paprasīs, tu jau atteikt nevari. Viņi sāk: “Vo, Bībelē uzrakstīts – ja jums prasa, jums ir jādod.” Ļoti daudzi spekulē ar šito. Man iemācīja šitais te mācītājs, ka pirmais, pats pirmais vajagot būt šim garīgajam pamatam. Un tad man viens cilvēks iedeva vienu sievieti, es ar viņu uz doto brīdi sarakstos varbūt kaut kur septiņi gadi. Viņai nekad nebiju nekā prasījis. Tāpēc, ka viņa ir, pirmkārt, otrās grupas invalīde, viņai šogad palika piecdesmit deviņi gadi, viņai tur ir savas grūtības un savas problēmas, bet ne tas ir mūsu sarunas pamats. Vot. Un es viņai nekad nebiju nekā prasījis. Un te, hop, atnāk vienības priekšnieks un saka: “Tev ir atsūtīti 20 eiro.” Es saku: “Kas atsūtīja?” Viņš parādīja papīru, kas atsūtīja. Es biju vispār šokā. Es viņai pēc tam uzrakstīju, es viņai paprasīju. Viņa saka: “Mani vienkārši pamudināja Dievs, ka tev vajag atsūtīt.” Viņa vienkārši aizgāja uz pastu, pastā pateica, viņa zināja manu vārdu un uzvārdu, viņa zināja manu personas kodu. Viņa saka: “Gribu aizsūtīt uz turieni un turieni.” A tur pasta nodaļās ir visi šitie bankas rekvizīti. Un viņa atsūtīja. Un vienkārši es ieraudzīju to, ja mēs tiešām esam tendēti uz kaut kādam garīgajām vērtībām, uz to, ja mēs savu drīvi gribam mainīt, tātad cilvēks jau būs ieinteresēts, viņš redzēs pats, ka tev kaut ko vajag. Tātad viņš dos. Pavērs tādus apstākļus, lai cilvēkam palīdzētu. A ja mēs sākam, piemēram, jau cilvēkam – dod, dod, dod, mēs nevaram pēc tam viņam atteikt. Pateikt: “Ai ne, vsjo, es tev vairāk nedošu.”

Šīs attiecības ar citiem kristiešiem, piedošanu un došanu, īstenībā šie jautājumi visi ir ļoti saistīti ar mūsu nākamo jautājumu bloku – resocializāciju, un to mēs vēl izrunāsim. Bet man ir palikuši aptuveni vēl trīs jautājumi par noziegumu, kurus vajag vienkārši noslēgt. Jūs pateicāt, ka jūs aizturēja, cik ātri tas notika pēc nozieguma izdarīšanas?

Mani aizturēja pēc nedēļas.

Kā tas notika?

Viņi vienkārši atbrauca pie manis uz māju, mani izveda ārā, nekā nepaskaidrojot, neko, aizveda uz nozieguma vietu. Nu, tur viņi sāka draudēt. A ja kinologi un tā tālāk. Nu un, protams, zinot to, ko es izdarīju, es noziegumā atzinos. Un vsjo. Viņi mani uzreiz pārveda uz Madonas KPZ. Tur es neatceros, cik es ilgi nosēdēju, mani pārveda uz Valmieras izmeklēšanas cietumu.

Vai jūs pretojāties aizturēšanas brīdī?

Nē. Tāpēc, ka būtībā es jau zināju, kāpēc viņi atbrauca.

Jūs gaidījāt?

Nu, ne gluži gaidīju, nu es vienkārši zināju, ka es redzēju, ka viņi brauc... Aizmukt jau varēja. Tanī pašā laikā smisl - vai jēga no tā mukt?

No tā izriet viens papildu jautājums. Tajā laikā, tajā nedēļā pirms aizturēšanas, kādas jums bija sajūtas, emocijas? Vai jūs uztraucāties, vai jums bija bail?

Nē, es domāju un uzskatu, ka, varbūt banāli skanēs, bet es tajā laikā, visticamākais, vispār otļeķevšijs biju, es nesapratu, kas notiek. Jo... Grūti paskaidrot.

Kā es jau teicu, tas ir ļoti sarežģīts, bet vajadzīgs jautājums. Kā jums pašam šķiet: vai tas sods ir pelnīts vai nav?

Nu, ja ņemt, piemēram, to, ka ir atņemta jauna cilvēka dzīvība, neskatoties varbūt pat ne uz ko citu, kaut kādā ziņā iespējams, ka jā. Es varu teikt, ka nē, bet tanī pašā laikā kaut kur dziļi tur ir pretstats uzskatīt, ka jā. Tāpēc ka, nu, ja ņemti pēc kaut kādiem, piemēram, bībeliskā principa, bībelē jau uzrakstīts – nenogalināt, a tu, piemēram, esi nogalinājis, atņēmis cilvēkam dzīvību. Vai spravedļivo vai nespravedļivo, es, piemēram, uzskatu, jā, varbūt ir taisnīgi, bet tajā pašā laikā tur atkal... Lēmumu jau nepieņemam mēs. Lēmumu pieņem kaut kādu tiesa, prokurors, advokāts utt. Ja viņi, piemēram, uzskatīja, ka varbūt man jāatrodas šeit, varbūt tā arī ir.

Ja šo interviju skatīsies vai skatās kāds cilvēks, iespējams, arī kāds jauns cilvēks, kam padomā ir izdarīt muļķības savā dzīvē, ko jūs vēlētos šim jaunajam cilvēkam pateikt?

Es varu vienīgi pateikt to pašu, to ko es esmu teicis šeit, un cenšos pateikt cilvēkiem, ka mēs ļoti bieži vēlamies apmierināt kaut kādas savas vēlmes vai iegribas. Neskatoties uz to, uz kādu noziegumu mēs, iespējams, ejam. Bet vai tas nesīs kaut kādu labumu man, manam tuvākajam un tam cilvēkam, kam es gribu to izdarīt? Ļoti daudziem es esmu runājies un saskāries ar to šeit ieslodzījumā, ka jebkurš cilvēks, kas ir izdarījis noziegumu, necieš jau, visticamāk, tas cilvēks, kas izdarīja noziegumu. Cieš viņa ģimene, viņa tuvinieki, vissāpīgāk mēs izdarām viņiem. Vai mana ģimene un mani tuvinieki ir vainīgi tam, ko es gribu šobrīd izdarīt? Vai ir vērts sāpināt savus tuviniekus? Vai ir vērts vienkārši atteikties no kaut kādām savam iegribām, bet būt kopā ar ģimeni? Tāpēc, ka tas ar ģimeni mūs izdala un tas veido bedri mūsu attiecībās. Tāpēc ka, atrodoties šeit, ģimenei vajag par tevi rūpēties, ģimenei vajag tevi apgādāt, un nav vairs tās attiecības. Labāk izveidot attiecības, atrodoties brīvībā, kopā esot ar ģimeni. Atteikties no kaut kādiem saviem varbūt noziedzīgiem nodarījumiem un veltīt labāk laiku, esot kopā ar ģimeni. Tāpēc ka pats svarīgākais un vērtīgākais, kas mums ir, – tā ir ģimene. A ja, piemēram, mums nav ģimenes, tas ir... Es varu pateikt pēc sevis, tas ir ļoti grūti.

Esam beidzot nonākuši pie mūsu piektā jautājumu bloka, kas ir resocializācija. Tagad ir tā, ka cietums nav tikai vieta, kur cilvēku iemet un aizmirst par viņu. Tomēr grib, lai nonākot brīvībā, viņš iekļaujas tajā sabiedrībā. Mans pirmais jautājums būtu: kā jūs redzat dzīvi aiz restēm? Proti, kā jūs uzzināt par to, kas notiek tur ārpusē? Un vai tas vispār jūs interesē?

Nu protams, ka tas interesē. Lai arī, piemēram, cik liels būtu tas sroks vai nebūtu, kaut kādā ziņā mēs interesējamies, kas notiek brīvībā. Pirmām kārtām tas ir telefons... Fui, televizors! Mēs skatāmies, kas notiek brīvībā. Tā pati administrācija nes kaut kādu informāciju. Tas pats kontakts gan ar administrāciju, gan ar ārpasaules cilvēkiem. Atkal tie paši kristieši brauc un stāsta, kas notiek brīvībā. Cietumā, kā tur būtu vai nebūtu, ir pieejama arī kaut kāda literatūra. Bet arī viss ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņam tas interesē un viņam ir vēlme to izzināt un iekļauties tanī kaut kādā brīvības programmā. Tāpēc, ka atkal es esmu saskāries ar tiem pašiem cilvēkiem: viņš iziet, viņš pēc mēneša, pēc diviem ir atpakaļ. Značit viņam nav bijusi vēlme nekā mainīt, viņam nav bijusi vēlme iekļauties.

Vai ir vēl kaut kāda lieta, kas šobrīd pastāv tur ārpusē, kas jums ļoti ir interesanta, bet ko neesat ne taustījis, ne redzējis?

Da būtībā ļoti daudz lietas tādas.

Piemēram, kas visvairāk?

Šiten bija tāda situācija. Es atbraucu uz šejieni. No 2005. gada sēdēju specblokā. Es šeit atrodos kopš šā gada februāra mēneša. Mums kaut kāds plašāks vot, piemēram, šitas te loks informācijas bija ļoti mazs. Tur būtībā sanāca tā: tas, kas, piemēram, aiziet kaut kur uz skaipu, aiziet uz satikšanos, un to, ko mēs redzam televizorā. Viss. Būtībā tur sarunājas tikai savā starpā. Tur viena statusa ieslodzītie. Šeit sanāk, ka ir cita statusa vēl ieslodzītie, kuriem ir mazāki sroki un tā tālāk. Šeit informācijas loks ir plašāks. Šeit ir tas, kas, piemēram, atbrīvojas pēc pusgada, ir tas, kas, piemēram, atbrauca, tur viņš brīvībā bija gadu. Viņš, vot, tagad atkal atrodas ieslodzījumā. Tātad viņam ir kaut kāda informācija vēl. Atbraucot uz šejieni, man tur sāka stāstīt, es pat aizmirsu, kā viņas tur sauc, kaut kādi šitie te - štučkas, kur tu internetā vari ieiet un tā tālāk. Es viņam saku: “A kas tas tāds ir, tu vari man paskaidrot?” Viņš skatās uz mani un saka: “Tu otļitjevšijs esi?” Es saku: “Es 16 gadus nosēdēju specblokā,” es saku, “es nezinu, kas tas tāds ir, tu vari man paskaidrot?” Un reāli tu saproti to, ka kaut kādā ziņā informācijas ir maz. Ka mēs esam ierobežoti kaut kādā informācijas lokā, ka nav iespējams visu saprast un visu zināt. Tāpēc, lai kā tur būtu, tās pašas... Kā jau teicu, administrācija veido kaut kādas programmas, vēl kaut ko, lai pietuvinātu katru cilvēku tuvāk brīvībai.

Vai jūs uzskatāt, ka esat labojies?

Nē, nu es jau varu pateikt, ka es esmu labojies. Bet, kā es jau pateicu intervijas sākumā, es uzskatu, ka man vēl daudz kas ir jāmaina. Ja, piemēram, uz šo brīdi man būtu... atnāktu un pateiktu, vot, tev ir iespēja iziet brīvībā, visticamāk, es paprasītu kaut kādu iespēju atrasties kaut kādu laiku resocializācijas centrā, tāpēc ka šeit ir viens sabiedrības loks, bet tur ir cits sabiedrības loks. Un, lai pilnvērtīgi iekļautos tajā sabiedrības lokā, tu nevari vienkārši iziet no šejienes, atrodoties tik daudzus gadus ieslodzījumā, ka vienkārši tevi izmet ārā un viss. Vajadzīgs ir kaut kāds laiks, lai tu vari pilnvērtīgi iekļauties tanī sabiedrībā.

Jā, un pielāgoties.

Kādi ir tie ikdienas resocializācijas pasākumi šeit ieslodzījumā, kuros jūs iesaistāties? Varbūt kaut kādi semināri notiek vai tamlīdzīgas lietas?

Es tā no galvas jums nepateikšu. Es jums varu pateikt tādā veidā. Tūlīt es jums parādīšu, tāpēc ka man tā grūti būs pateikt, atbildēt uz jūsu uzdoto jautājumu. Pārsvarā visvairāk notiek darbs ar psihologu. Pēdējā laikā notika, piemēram, ar probācijas dienestu. Probācijas dienests brauca, piemēram, pat uz šitādu programmu viņi braukāja pie mums.

A mediācija, tātad konfliktu risināšana.

Pēc tam ar psihologu mēs, piemēram, gājām šitādu programmu.

Kā pats vērtējat, Mārtiņ, vai palīdz?

Kaut kādā ziņā palīdz, tāpēc ka jebkura piedāvātā programma sniedz kaut kādu jaunu informāciju. Un viss ir atkarīgs visdrīzāk no manis paša, vai es vēlos, piemēram, savā dzīvē kaut ko mainīt, savā ikdienā, savos vārdos, savā darbā, savās darbībās un savā attieksmē. Ja es vēlos, tātad programma man palīdzēs. A ja es aizeju uz programmu vienkārši “ļa ļa ļa”, tātad man viņa nepalīdzēs. Tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja viņš vēlas, lai viņam palīdz, tātad viņam jebkura iespēja, kas būs, viņam palīdzēs.

Kā jums šķiet, vai valsts dara pietiekami, lai tie cilvēki, kas ir šeit, lai viņi pēc tam, pēc laišanas brīvībā, neatgrieztos atpakaļ?

Nē, nu protams, ka gribētos kaut ko vairāk, globālāk. Bet uz doto brīdi atkal, ja mēs pieskaramies tam, kas bija vairākus gadus atpakaļ, tad, kad nebija vispār nekā, tagad iespēju robežās, paņemsim, piemēram, Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieci Ilonu Spuri, viņa būtībā šito gadu laikā, iespējams, ka daudz ir izdarījusi. Lai, piemēram, cietumā būtu tās pašas resocializācijas programmas, vēl kaut kādas citas iespējas, lai katru ieslodzīto pietuvinātu brīvībai. Tas pats i probācijas dienests. Ar to ļoti bieži strādā ieslodzījuma vietās.

Tad principā esam uz pareizā ceļa?

Es domāju, ka jā.

Varbūt ir kāds jautājums, kas man bija jāuzdod jums un ko es nepajautāju?

Vot vienīgais, ja būtu intervijas beigās, velētos varbūt pateikt tādu lietu, ka es saprotu un apzinos to, ka mani vārdi nespēs, vot... Es nezinu, kas to redzēs. Varbūt redzēs arī tie cilvēki, kuriem es esmu pāri nodarījis. Kurus es esmu sāpinājis un tā tālāk, bet es saprotu to, ka mani vārdi varbūt nespēs mierināt to cilvēku sāpes, ko es esmu izdarījis. Es vienīgi varu lūgt viņiem piedošanu, un... Protams, tādos momentos ir grūti atrast iespējamos vārdus, tāpēc es varu lūgt vienīgi piedošanu par to, ko es esmu izdarījis, un jebkuru cilvēku, kuru es esmu sāpinājis savos gados, kamēr es esmu atradies brīvībā...

Paldies!

Paldies arī jums!

Paldies par atklātību.

Paldies par doto iespēju. Cerams, uzskatu, ka arī kādam tas, ko mēs runājām, ko mēs pārrunājām, dos arī iespēju kaut ko savā dzīvē mainīt un pilnveidot, un neatrasties šeit, kur atrodamies mēs, tāpēc ka, arī šeit atrodoties, mēs tiekam atšķirti no savas ģimenes un savai ģimenei visvairāk darām pāri. Tāpēc novēlu ikvienam palikt kopā ar savu ģimeni un kaut kādā ziņā “устремить где-то свой пыл” un ierobežot kaut kādas savas vēlmes vai iegribas. Bet būt kopā ar ģimeni, tas ir pats svarīgākais.

Cerams, ka ieklausīsies.