"Estonia" katastrofa: pazudušā kapteiņa mīkla - ilggadējā nasta viņa ģimenei (9)

Pēc sarunas ar Dubinu Pihte ieslēdza radio. Viņu nepameta sajūta, ka vīrs ir dzīvs. Desmitos no rīta viņa guva tam apstiprinājumu: radio ziņoja, ka kapteinis Pihts izglābts. Paziņojums par viņa izglābšanu tika atkārtots arī pusdienlaikā.

Tajā pašā dienā Tallinas ostas D terminālī tika nofotografēta biļešu kase, pie kuras loga bija piesprausts pa faksu atsūtītais izglābto cilvēku saraksts.

"Izglābtie!" vēstīja uzraksts virs diviem stabiņiem ar izglābto pasažieru un apkalpes vārdiem, vietām ar roku pierakstīti labojumi.

Viens no vārdiem - Āvo Pihts.

Parādījās un pazuda

1994.gada 28.septembrī kapteiņa sievas Sirjes Pihtas dzīve apgriezās kājām gaisā un tā arī vairs neatgriezās normālās sliedēs. Viņa bija 42 gadus veca.

Pāra dēlam Egonam tolaik bija apritējuši 17 gadi. Neskatoties uz to, ka viņa tēvs bija nogrimušajā kuģī, jaunietis todien aizgāja uz skolu, taču mācību diena "Estonia" katastrofas dēļ tika saīsināta.

Todien "Estonia" katastrofā izglābto cilvēku sarakstam tika pievienoti vēl astoņi vārdi, kuri vēlāk pazuda, tostarp māsas-dejotājas Hannika un Hannelija Veides, kapteiņa ceturtais palīgs Kalmers Kikass, prāmja ārsts Viktors Bogdanovs, vecākais mehāniķis Lembits Leigers, veikala direktore Tīna Mjura un kapteinis Avo Pihts, kurš nevadīja attiecīgo reisu.

Vācijas televīzijas rīta ziņās pulksten desmitos parādīja video kadrus, kuros no mikroautobusa iznāk izglābtie cilvēki, satinušies segās.

No busiņa izkāpa Avo Pihts - vismaz sižetu redzējušie bija par to pārliecināti. Pēc stundas tika raidīts tas pats videomateriāls. Savukārt vakara ziņu izlaidumā Pihtu redzēt vairs nevarēja - tobrīd kadrā bija kāda cilvēka plecs, kas aizsedza skatu.

Toreizējais transporta ministrs Andi Meisters, kurš tika nozīmēts par starptautiskās "Estonia" katastrofas izmeklēšanas komisijas priekšsēdētāju, 1996.gadā atkāpās no amata un pēc gada publicēja grāmatu "Nepabeigtais kuģa žurnāls". Tā kļuva par sensāciju.

Meisters raksta - video redzamais cilvēks, ko Igaunijas jūrnieki noturēja par Pihtu, patiesībā bija zviedru pasažieris vārdā Anderss Eriksons.

Tā aizsākās kapteiņa-rēga mīkla, kas līdz šim tā arī nav atminēta. Sirje Pihta visu savu atlikušo mūžu meklēja atrisinājumu, bet velti.

Egons Pihts stāsta, ka video kadri, kuri izraisīja minējumus par viņa tēva likteni un nepārtraukti izsūca ģimenes dzīvesspēku, pēc tam vairs netika redzēti. Parādījās Vācijas televīzijā un izgaisa. "Acīmredzot kādam tos vajadzēja aizvākt," saka kapteiņa dēls.

Ģimenes meklējumi

Divus gadus pēc "Estonia" katastrofas Pihta tuvinieki vērsās pie Zviedrijas valdības cerībā, ka tas palīdzēs atminēt kapteiņa pazušanas mīklu. Zviedrijas policijā lieta tika nodota izmeklētājam Pēram Ūlofam Palmgrēnam. Ģimene par šādu izmeklētāja izvēli bija sašutusi, jo Palmgrēna kontā bija neatrisinātā Zviedrijas premjera Ūlofa Palmes slepkavības lietas izmeklēšana.

1996.gada oktobrī Palmgrēns paziņoja, ka kapteinis Pihts gāja bojā "Estonia" katastrofā un ka zviedru izmeklētājiem esot pietiekami daudz pierādījumu, lai pieliktu punktu baumām par viņa iespējamo izglābšanos. Taču nebija ne aculiecinieku, ne līķa.

Sirje Pihta turpināja ticēt, ka vīrs tomēr izdzīvojis. Kā rakstīja vācu izdevums "Der Spiegel", sieviete 1999.gadā pat esot rīkojusi vīra dzimšanas dienas svinības ar daudzu draugu un kolēģu piedalīšanos. 

Pēc kāda laika par šo gadījumu ieinteresējās jaunais igauņu žurnālists Imre Kāss. "Ko jūs, jaunais cilvēk, vispār par tiem laikiem zināt!" viņam toreiz pikti atbildēja Sirje Pihta. Tomēr tālākajā sarakstē radās rīcības plāns, kurš 2003.gada ziemā rezultējās ar grāmatu "Grūtais ceļš līdz patiesībai". Sirje Pihta grāmatas priekšvārdā raksta, ka līdz šim neviens ierēdnis neesot varējis ar faktiem atspēkot iespējamību, ka Avo Pihts tomēr tika izglābts.

"Daži vārdi - tika pieļauta kaut kāda kļūda - nav izskaidrojums. Vienubrīd sapratu, ka man ir daudz paziņu un labu draugu, kuri man palīdzēja, bet līdz galam neizprata. Mēs dzīvojām dažādas dzīves!" raksta Pihta. "Tas man lika ķerties pie rakstīšanas, jo vairs nebija, ar ko parunāt."

Ap grāmatas iznākšanas laiku izdevumā "Postimees" publicētā intervijā Egons Pihts stāsta, ka par mātes pārdzīvojumiem esot zinājis maz. Par to, ka viņa raksta grāmatu, viņš uzzinājis medijos. Māte un dēls par "Estonia" traģēdiju nerunā.

Ķīmiķa izglītību ieguvušais Egons stāsta, ka ar māti daudz strīdoties un vispār atšķirīgi raugās uz dzīvi. "Manā skatījumā dzīve nav nekāda cīņa, es uz visu skatos ar lielāku vieglumu," viņš sacīja.

"Šī traģēdija noveda viņu kapā"

2006.gada sākumā Sirje Pihta nomira. Audzējs smadzenēs.

Imre Kāss atklāj, ka apmēram pusgadu pirms nāves Sirje esot mainījusies. Agrāk viņa vadīja "Estonia" katastrofas upuru tuvinieku sanāksmes, bet dzīves pēdējos mēnešos vairs tajās nepiedalījās.

"Neslēpšu, šī traģēdija noveda viņu kapā," saka 42 gadus vecais Egons. Viņam ir ģimene un uzņēmums, kas darbojas ūdens attīrīšanas tehnoloģiju jomā.

Egons Pihts nepiedalās tiesvedībā Francijā, kurā nesen zaudēja "Estonia" traģēdijā bojāgājušo tuvinieki. Viņš arī necer uz jaunu izmeklēšanu.

"Ko tas mainītu?" viņš jautā. "Manā rīcībā nav faktu, lai kaut ko pierādītu. Runājot par cilvēcīgo faktoru, esmu gatavs dzīvē doties tālāk, kaut gan šīs lietas ietekmēja arī mani."

Tomēr viņam ir jautājumi. Piemēram, kāpēc tik daudz ar "Estonia" nogrimšanu saistītās informācijas ir valsts noslēpums. "Ko slēpj no manis kā no valdības saimnieka? Mēs katrs esam valdības kungs," uzskata Egons Pihts.

"Lietas virzītos labāk, ja mēs pārtrauktu braukt atpakaļgaitā. Var jau katru dienu pieminēt traģēdiju, bet tas ir bezjēdzīgi. Tad jau nebūs nekā jauna un laba."