Latvija - Eiropas lietoto drēbju kapsēta (16)

Latvijā ievestais apģērba un tekstila daudzuma ir iespaidīgs – gadā vidēji ap 27 000 tonnu, no kurām virs 10 000 - lietotais apģērbs. Kad tas viss no drēbju skapja nonāks atkritumos, ir ne pārāk ilga laika un personiskā stila jautājums. Nolietotā tekstila nodošanas iespējas ir ierobežotas – patiesībā ūdens lāse atkritumu okeānā. To var atstāt dažos labdarības veikaliņos vai ievietot speciālās urnās, kas noliktas lielveikalos un ir arī dažās bagātajās Pierīgas pašvaldībās.

Tikai retajam pietiek apņēmības ar vecu drēbju un spilvenu kalnu, piemēram, uz velosipēda bagāžnieka nesties cauri visai pilsētai uz kādu ziedošanas punktu. Tuvāk ir dienišķā miskaste, kuras lietošana galu galā nav lēts prieks.

Tā nu kožu neapēstais mētelis ielido konteinerā pie pārējiem sadzīves atkritumiem. Tālāk tekstilizstrādājumi ceļo uz poligonu, kur tiek aprakti zemē vai retos gadījumos sadedzināti, nodarot kaitējumu videi, lai gan lielāko daļu izmestā apģērba varētu izmantot otrreiz vai pārstrādāt. Sajaucies ar pārējiem atkritumiem, tekstils vairs nav derīgs.

Laika vairs nav daudz

Laika kaut kā risināt šo jautājumu vairs nav daudz, jo Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva (ES) 2018/851 (2018. gada 30. maijs)  par atkritumiem nosaka, ka dalībvalstīm, tostarp, Latvijai ir jā izveido dalītas savākšanas sistēma tekstilmateriāliem līdz 2025. gada 1. janvārim. Minētā prasība tiks ieviesta Atkritumu apsaimniekošanas likumā. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM)ir sagatavojusi attiecīgos grozījumus likumā, kuri ir jau izsludināti Valsts sekretāru sanāksmē.

VARAM vērš uzmanību, ka Latvijā jau šobrīd ir apsveicamas iniciatīvas, ko veic vairāki atkritumu apsaimniekotāji, kas ir vairākās pašvaldībās sākuši uzstādīt speciālus konteinerus lietoto apģērbu un apavu nodošanai. Tāpat, atkritumu apsaimniekotāji, vieglās rūpniecības uzņēmumi un  asociācija sadarbojas  ar Rīgas Tehnisko Universitāti, kas veic pētījumus par iespējām tekstila atkārtotai izmantošanai un pārstrādei.

Nolietotā apģērba pārstrāde uz šo brīdi Latvijā nenotiek. Taču tā notiek ārpus Latvijas un iedzīvotājiem ir iespēja nolietotu apģērbu nodot otrreizējai pārstrādei, nododot to veikalā H&M.  

Tomēr ir daudzas iniciatīvas, kuru rezultātā apģērbiem tiek dota otrā elpa, izmantojot tos gan labdarībai, gan piedāvājot iedzīvotājiem atbrīvoties no nevajadzīga apģērba, vienlaikus neļaujot tam nonākt atkritumu poligonos. 

Noteikti būtiski ir arī strādāt ar paterētāju, jo tekstila atkritumu apjoms ir atkarīgs no mūsu patēriņa. Šeit ir jāmin gan labi mūsu dizaineru piedāvājumi, gan arī iniciatīvas par “kapsulas skapi” , uzskata ministrijā.

Par vienu no pionieriem tekstila atkritumu savākšanā kļuvis atkritumu apsaimniekošanas uzņēmums „Eco Baltia vide”, kas sadarbībā ar AS “Latvijas zaļais punkts” septembrī vairākās pašvaldībās - Rīgā, Mārupes novadā, Babītes novadā un Tukumā - izvietoja 20 atkritumu konteinerus, kuros varēs izmest tekstila izstrādājumus. Līdz Eiropas Direktīvas izpildes gadam – 2025. plānots visā Latvijā konteineru skaitu palielināt līdz 1000.

Tekstilu vedīs uz Tukumu, kur atrodas uzņēmuma „Eco Baltia vide” otrreizējo materiālu šķirošanas filiāle. Pagaidām zināms tikai tas, ka tekstilu pārstrādās, nevis sadedzinās. Šķirošanu apgrūtina fakts, ka īsti nav zināms, kādu tekstilu un cik daudz iedzīvotāji izmet, tāpēc līdz nākamā gada februārim kompānija pētīs iedzīvotāju ieradumus, kas saistīti ar tekstila izmešanu, un iespējas atkritumus atgriezt ekonomikā.

Tomēr viena no identificētajām problēmām ir tā, ka Latvijas iedzīvotāji jaunu apģērbu pērk biežāk, nekā atbrīvojas no vecā, respektīvi, cilvēki nepārskata sava skapja saturu, kas piepildās gadiem.

Par to, ka cilvēki atbrīvojas no apģērba tikai tad, kad tas jau ir briesmīgā stāvoklī - ar pelējuma smaku un jau gadus divdesmit izgājis no modes, nereti sūdzas labdarības organizācijas. Daži domā, ka lupata, ar ko pat grīdu kauns mazgāt, ir lielisks ziedojums trūkumcietējiem.

AS “Latvijas Zaļais punkts” pētījumā noskaidrots, ka 63% iedzīvotāju jaunu apģērbu iegādājas vairāk nekā trīs reizes gadā, bet tikai puse no visiem tikpat bieži pārskata sava skapja saturu. Visaktīvāk jaunu apģērbu iegādājas sievietes – 39% apģērbu pērk piecas un vairāk reizes gadā. Par savu ārējo tēlu aktīvi rūpējas arī jaunieši no 18 līdz 29 gadu vecumam un iedzīvotāji ar ienākumiem virs 1200 eiro uz vienu ģimenes locekli. Tomēr arī viņi savus apģērbu krājumus pārskata visai reti. Aptaujās secināts, ka 89% iedzīvotāju labprāt nodotu sev nederīgo apģērbu atkārtotai izmantošanai, bet visbiežāk no tā attur informācijas trūkums par nodošanas iespējām un savākšanas punktu sliktā pieejamība.

Iemesls, kāpēc Latvijā līdz šim neviens uzņēmums nav pievērsies nolietotā apģērba pārstrādei, ir, pirmkārt, nosacīti nelielais apjoms, otrkārt, šis bizness nesola ne ātru, ne lielu peļņu. Toties Latvijā ir uzņēmēji, kas iepērk vecu apģērbu no Apvienotās Karalistes, sašķiro un pārdod tālāk. Uzņēmuma “Textiles Latvia” cehā Mālpilī ap 20 darbinieku darbinieki šķiro slēgtos maisos no Lielbritānijas ievesto apģērbu – modernas un kvalitatīvas drēbes drīz vien nonāk divos "My fashion Space" veikalos - Siguldā un Rīgā. Pārējās turpina ceļu uz Āfrikas valstīm un Pakistānu.

Āfrikas valstīs nonāk vidējas kvalitātes apģērbs košās krāsās, bet Pakistānā, kur ir liela nabadzība, noder jebkurš valkājams “kankars” - pat dažādu krāsu kedu pāris tiek ar prieku nonēsāts.

Miskastē nonākot pavisam nedaudz. Vilnas un kokvilnas pārpalikumi nonāk pie mēbeļu ražotājiem, kas no šiem materiāliem gatavo polsterējumu, bet kašmirs atgriežas Lielbritānijā. Mēnesī uzņēmumā pārstrādā 80 tonnas apģērba.

Second hand biznesa ātra peļņa

Vieglās rūpniecības uzņēmumu asociācijas valdes priekšsēdētāju Gunti Strazdu uztrauc fakts, ka Latvijā pēdējos gados lielos daudzumos tiek ievestas second hand preces un liels daudzums no tām “aizķeras Latvijā”. Lielākās drēbju importētājvalstis ir Apvienotā Karaliste, Vācija, Lietuva, Igaunija. Humpalu ceļojums turpinās uz Baltkrieviju, Krieviju, Pakistānu, Kamerūnu, Zambiju, Ekvatoriālo Gvineju, Togo, Kamerūnu. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2018. gadā Latvijā ievestas vairāk nekā 15 000 tonnu lietota apģērba par 23,2 miljoniem eiro. 2018. gadā eksportētas vairāk nekā 6000 tonnas apģērba 12,6 miljonu eiro vērtībā. Salīdzinājumam 2015. gadā Latvijā ieveda gandrīz uz pusi mazāk lietotu tekstilizstrādājumu - par 15,8 miljoniem eiro, eksportēja par 6,2 miljoniem eiro.

“Esam kļuvuši par Eiropas atkritumu savācējiem,” saka Guntis Strazds, norādot, ka tā ir problēma, kas nekur pati no sevis nepazudīs, un sekas drīz vien manīsim.

Eksperts norāda, ka pēdējos gados Latvijā ieved vairāk humpalu apģērbu nekā krīzes gados. “Ap 15 000 tonnu second hand apģērba katru gadu! Tas veido 54% no visiem gatavajiem apģērbiem, kas tiek ievesti Latvijā. Pieci, seši, tūkstoši tonnu tiek eksportēti tālāk uz jaunattīstības valstīm, bet pārējais paliek te. Kur tas viss ir?” retoriski jautā Strazds.

Iepretim faktam, ka Latvijas iedzīvotāji lielā daudzumā izpērk nonēsātās eiropiešu drēbes, Strazds ar nožēlu min, ka eksportēti tiek 90% no Latvijā ražotā gatavā, augstas kvalitātes apģērba.

“Ļoti primitīvs un ātrs bizness,” second hand preču tirgus aktivitātes raksturo Strazds. Nav jāizdomā jaunas idejas, nav jāattīstās, nekas nav jārada – vienkārši pārdod tālāk lēti iepirktas vai ziedotas drēbes un nauda ripo.

Pēc viņa domām, šo biznesu nevar nosaukt par “ļoti ētisku”. Peļņa humpalu biznesā ir milzīga!

Konkurence “otro roku” preču tirgū ir sīva, bet lielākie spēlētāji gadu no gada peļņu palielina. SIA “Humana Latvia” apgrozījums pērn bija 7,7 miljoni eiro, peļņa pārsniedza 980 tūkstošus eiro. Savukārt SIA “ILP market” apgrozīja 9,5 miljonus un nopelnīja 2,3 miljonus eiro.

“Kādā stāvoklī ir apģērbs, kas ienāk, datu nav, bet profesionāļi zina, cik var nopelnīt ar katru kilogramu."

Tie ir apmēram 50 centi peļņas par kilogramu. No 15 miljoniem tonnu tīrā peļņa ir 4 miljoni eiro. 

Jaunās garderobes īstā cena

Kopā ar jaunajiem apģērbiem Latvija katru gadu paliek ap 20 000 tonnu apģērba. Kur tas viss paliek? “Nonāks atkritumos – jautājums, pēc cik gadiem,” saka Strazds, piemetinot, ka “uzkrātās lupatas” ir drauds ekoloģijai. Viņš uzskata, ka lietoto apģērbu biznesam būtu jāpiemēro Dabas resursu nodoklis – tas kaut nedaudz risinātu situāciju, un atgādina, ka “uz mazo Latviju ievestā apģērba apjoms ir milzīgs”.

“Agrāk vai vēlāk mēs nonāksim pie tā, ka tekstilatkritumu būs tik daudz, ka nespēsim no tiem atbrīvoties,” Vieglās rūpniecības asociācijas vadītājs nākotni zīmē drūmās krāsās.

Tāpēc ir pēdējais laiks, lai nopietni ķertos pie tekstilizstrādājumu šķirošanas. Eksperts atgādina, ka “nekur tālu neesam tikuši ne ar stikla, ne plastmasas pudeļu šķirošanu”.

“Modes tendences mainās vairākas reizes sezonā, bet apģērba pārstrāde ir tehnoloģiski sarežģīta procedūra.

Ir lietas, kas jādara ar rokām, ko nevar mehanizēt. Ir jāizmazgā, jāizņem rāvējslēdzējs, piemēram, džinsu bikses ir jāsagriež gabalos.

Džemperi izārdīt ir vieglāk. Pēc tam apģērbs jāsašķiro pēc krāsām.” Asociācijas vadītājs stāsta, ka no apģērba gabaliem var radīt mīkstās rotaļlietas, mēbeles un daudz ko citu, bet tas ir bizness, kas prasa ieguldījumus, bet nenes ātru peļņu.

Vai mode var izlīgt ar vidi?

“Viena lieta, kas palīdz saprast tos milzīgos apjomus, ir fakts, ka vidēji viens apģērba gabals sver puskilogramu (mētelis vairāk, šallīte mazāk),” iesāk ilgtspējīgas modes eksperte Dace Akule. Ja Latvijā gadā ieved 15 miljonus lietota apģērba vienību, tad iznāk sešas second hand  “lupatiņas” katram Latvijas iedzīvotājam gadā. Pētījumos atklājas, ka katrs Latvijas iedzīvotājs vidēji gadā iegādājas astoņus jaunus apģērba gabalus.

Rezultātā sanāk, ka Latvijas teritoriju var burtiski ietīt kreklos, biksēs, mēteļos un pledos.

Dace Akule vērš uzmanību uz to, ka statistikas datos ne tuvu neparādās visa apģērbu plūsma. “Onlainā privātpersonu pārdotais, dažādu labdarības organizāciju ievestais, ziedojumos saņemtais apģērbs," viņa min drēbju aprites neredzamo pusi.

Tomēr milzīgā "otro roku" apģērbu veikalu pārpilnība pārsteidz. Latvijā ir pilsētas, kurās ir tikai un vienīgi lietotu apģērbu veikali, piemēram, Rūjiena.

Ziemeļvidzemes pilsētā ir nepilni trīs tūkstoši iedzīvotāju, vairāki palieli ražošanas uzņēmumi, vidusskola, medicīnas iestādes, bet pēc apģērba rūjieniešiem jābrauc uz Valmieru vai arī jāiztiek ar humpalās nopērkamo. Lielveikalā var nopirkt jaunas zeķes – tas arī viss. Laukos lietoto apģērbu bizness dominē. Piemēram, R.D.A. veikalu tīkls ar 63 veikaliem apņem visu Latviju. Veikals rīko arī izbraukuma tirdzniecību.

Jāņem vērā, ka lietoto apģērbu tēma ir cieši saistīta ar sociālajām problēmām, turpina Dace Akule. “Labdarības veikalā “Otrā elpa” esmu dzirdējusi, ka bezpajumtnieki atnāk, paņem drēbes, kādu laiku panēsā, tad izmet un nāk pēc jaunām." Ar bezpajumtnieku patēriņa ētiku viss ir skaidrs, bet līdzīgi rīkojas arī tie, kas uzskata, ka “viņiem viss pienākas par velti”.

Sociālie darbinieki zina stāstīt par daudzbērnu ģimenēm, kurās apģērbu panēsā un pēc dažām nedēļām izmet aiz žoga vai sadedzina.

Vai esat pamanījuši – tādos centros kā Alfa, Spice, Domina un tamlīdzīgi – starp apģērbu veikaliem nekad nav neviena lietoto apģērbu veikala? “Varbūt tā ir lielveikalu politika – lai nav konkurences. Citādi var iznākt, ka lietoto apģērbu veikalā var atrast tā paša zīmola apģērbu no iepriekšējās kolekcijas par daudzas reizes zemāku cenu.”

Dace Akule stāsta, ka modes industrija meklē kompromisu ar vides saudzēšanu. Jaunajās apģērbu līnijās parādās modes ilgtspējas tēma – dizaineri savās kolekcijās ievēro aprites ekonomikas principu, respektīvi, uz apģērba neliek detaļas “tāpat vien”, kas apgrūtina apģērba pārstrādi. Piemēram, rāvējslēdzējus, kas nekam nekalpo, dekoratīvas pogas, saspraudes. “Ir ļoti maz simtprocentīgi tīru, vienas šķiedras apģērbu, lielākoties ir piejaukumi – džinsos elastāns, žaketē sintētika, lai neburzītos. Industrija meklē izeju, bet pagaidām ideālu risinājumu nav.”

Latvijā ir daži nelieli uzņēmumi, kas atraduši iespēju no veca apģērba radīt jaunas lietas. Aušanas studijā “Lude” no drēbju pārpalikumiem top krāšņas lupatu segas, paklāji un deķīši. Rēzekniete Velga Krukovska savā uzņēmumā “Velga Code” no “bezcerīgām lietām” rada oriģināla dizaina tērpus, studijā “Zīle” no veciem kokvilnas krekliem top stilīgas kleitas.

“Latvijā cilvēki ir super radoši! Mums ir prasmes, kas citās Eiropas valstīs jau sen ir nozaudētas, – mēs protam adīt, tamborēt, izšūt, lāpīt. Mūsu rokdarbu prasmes būtu jāliek lietā šajā jomā,” saka Dace Akule, aicinot padomāt, ko neparastu un noderīgu var radīt no lietota apģērba.

Velgas Krukovskas "bezcerīgo lietu" jaunā dzīve