Manipulācijas modes kliedziens – atklāta publiska iemūžināšana (6)

11.-15. septembrī portāls TVNET piedalījās Zviedrijas institūta rīkotā studiju braucienā. Tā ietvaros Stokholmā bija iespējams satikt Zviedrijas ebreju padomes priekšsēdētāju un Eiropas ebreju studiju institūta dibinātāju Lenu Pozneru Korosi. Sieviete pastāstīja par starpgadījumu saistībā ar uzstāšanos konferencē par musulmaņu organizāciju «Ibn Rushd». Tajā tika prezentēts pētījums par organizācijas darbību, kuru pēc tam varētu izmantot, lai nolemtu, vai Zviedrijas valdībai būtu nepieciešams turpināt tās finansēšanu.

Brīdī, kad viņa kopā ar citiem konferences runātājiem (viens no tiem esot bijis ebrejs) stāvējusi uz skatuves, pa durvīm esot ienākuši trīs neonacisti, kuri no priekšējās rindas sākuši filmēt uzstāšanos. Korosi norāda, ka tas esot ticis darīts ar mērķi iebiedēt un draudēt runātājiem ļoti smalkā un netiešā veidā.

No vienas puses, demokrātija Zviedrijā ļauj jebkuram uzņemt fotogrāfijas vai video, bet, no otras puses, cilvēki nespēj ietekmēt to, kā šie foto/video materiāli tiks izmantoti pēc tam.

Tas savukārt var cilvēkus apklusināt un likt tiem nepaust savus uzskatus. Viņa savas sajūtas filmēšanas brīdī aprakstīja kā ļoti nepatīkamas.

Izraēlas piemērs

Aizdomas, ka kameras tiks izmantotas kā manipulācijas instruments, radās arī šogad, pirms notikušajām Izraēlas vēlēšanām – 17. septembrī. Izraēlas pašreizējais premjerministrs Benjamins Netanjahu centās panākt, lai tiek pieņemts likums, kurš ļautu viņa un citu partiju pārstāvjiem ienest vēlēšanu iecirkņos (un to tuvumā) kameras un ierakstīt sarunas gan starp uzraugiem, gan arī vēlētājiem. Tas tika pamatots ar vairākiem balsu viltošanas gadījumiem, kuri bija iepriekš novēroti Izraēlas arābu pilsoņu un ultraortodoksālo ebreju – Haredu vēlēšanu iecirkņos. Tomēr likumprojekts beigu beigās tika noraidīts, jo vairums parlamenta politiķu uzskatīja, ka pastāvīga atklāta novērošana, kura tiktu veikta no Netanjahu atbalstītāju puses, varētu aizbaidīt daudzus arābu vēlētājus no dalības vēlēšanās. Tas savukārt varētu atvieglināt Netanjahu cīņu par vietām parlamentā valdības izveidei.

Bijušais aizsardzības ministrs un partijas «Yisrael Beytenu» līderis Avigdors Lībermans, balsojot pret likumprojektu, parlamentā teica, ka šādu novērošanu būtu nepieciešams veikt centralizētām varas struktūrām, nevis Netanjahu atbalstītājiem.

Eksperta komentārs

Runājot par negatīvajiem piemēriem, Latvijas Universitātes Psiholoģijas nodaļas profesors Ģirts Dimdiņš intervijā norāda, ka jebkurš cilvēks satraucoties par vērtēšanu.

«Ja cilvēks ikdienā nerunā televīzijā, tad tiek izjusts zināms diskomforts un tiek automātiski piedomāts pie tā, lai netiktu pateikts kas muļķīgs.

Cilvēkiem ir svarīgi izskatīties labi to grupu priekšā, kuri tiem rūp,» saka Dimdiņš. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprinot novērotāja nepazīstamība un neziņa par to, kā attēli tiks izmantoti. Savukārt visstiprākā negatīvā reakcija esot gadījumā, ja jau pašā sākumā ir apziņa, ka novērotājs ir draudīgs. Tieši tā esot bijis gan neonacistu, gan arī «Likud» atbalstītāju gadījumā.

Dimdiņš arī piekrīt, ka šādas iemūžināšanas stratēģijas pamatā ir baiļu radīšana.

Neskatoties uz to, vai Netanjahu mērķis patiesi ir bijis mudināt arābu vēlētājus neiet uz vēlēšanām, šāds solis tik un tā varēja viest bailes tiem cilvēkiem, kuri varētu vēlēties krāpties. Tas tādā gadījumā arī varēja radīt pretēju efektu – lielāku drošības izjūtu godīgajiem vēlētājiem. Tāpat bailes viennozīmīgi gribēja radīt arī neonacistu pārstāvji.

Kā kam tādam pretoties?

Dimdiņš norāda, ka viens no vislabākajiem veidiem būtu neļaut bailēm kontrolēt cilvēka rīcību, jo tādā gadījumā manipulatori zaudē savu spēku. «Ja slēptais mērķis ir bijis iebiedēt kādu Izraēlas vēlētāju daļu, tad vislabākais risinājums būtu iespītēties un vēlēšanās piedalīties. Tādā veidā būtu iespējams parādīt, ka nekas pretlikumīgs netiek darīts,» apgalvo Dimdiņš.

Papildus tam eksperts saka, ka nevajadzētu arī kautrēties iesaistīt varas iestādes. «Ja ir acīmredzams mēģinājums radīt diskomfortu (kā nacistu piemērā), tad optimāli būtu vienkārši neļaut to darīt. Ir jāsauc apsardze vai policija, ja redzam, ka kāds ir ienācis ne savā vietā,» apgalvo psihologs.

Tiesa, šeit ir arī zināms izaicinājums saistībā ar demokrātiskās valstīs pieņemtajām normām. Kā jau tika minēts, teorētiski katram pilsonim ir tiesības filmēt un fotografēt kādu sanāksmi. Tādēļ neonacisti var aizsargāties ar pretargumentu, ka varas iestādes vēlas ierobežot to personīgās brīvības.

Vai visu veidu atklāta publiska iemūžināšana ir negatīva?

Lai gan rakstā iepriekš sniegtā informācija var mudināt domāt, ka monētai ir tikai viena puse, tā nebūt nav. Manipulāciju ar video un foto palīdzību ir iespējams arī pielāgot pozitīviem ieguvumiem. Šajā kontekstā labs piemērs ir fotoradari. To eksistence uz ceļiem vismaz atsevišķās vietās palīdz samazināt ātrumu un līdz ar to – novērst ceļu satiksmes negadījumus. Tādējādi samazinās arī bojāgājušo skaits. Tas notiek tāpēc, ka cilvēki nevēlas maksāt sodu par ātruma pārsniegšanu un, zinot, ka priekšā atrodas fotoradars, nolemj piebremzēt. Līdz ar to valdība ar publiski veikto novērošanu ievirza sabiedrību sev vēlamā gultnē – kārtīgā uzvedībā uz ceļiem. Līdzīgs piemērs ir arī novērošanas kameras veikalos, kuras attur cilvēkus no kārdinājuma zagt. Turklāt šāda veida iemūžināšana arī ir bijusi diezgan sena parādība.

Tādējādi katram pašam jāizvēlas, kā vērtēt šo fenomenu. Tomēr viens ir skaidrs, tehnoloģiju spēks ir milzīgs un to spējas ietekmēt emocijas laika gaitā tikai pieaugs.