Pirmdien, 30. septembrī, visā Francijā tika izsludināta sēru diena un tika noturēta mise par godu pagājušajā nedēļā aizsaulē aizgājušā Francijas prezidenta Žaka Širaka piemiņai. Misi apmeklēja tādas augsta ranga amatpersonas kā Francijas prezidents Emanuēls Makrons, Vācijas prezidents Franks Valters Šteinemeiers un Eiropas Komisijas prezidents Žans Klods Junkers. Portāls TVNET piedāvā ielūkoties trīs galvenajos Širaka atstātajos mantojumos pasaulei.

Atklāta pretestība ASV vadītājai invāzijai Irākā

Neskatoties uz to, ka Franciju un Amerikas Savienotās Valstis (ASV) pārsvarā uzskata par tuviem sabiedrotajiem, Žaks Širaks savulaik izcēlās ar klaju pretestību ASV plāniem mainīt starptautisko attiecību kārtību Tuvajos Austrumos. Apvienojot spēkus ar Vāciju un Krieviju, Širaks pieprasīja, lai ANO inspektoriem tiktu dots vairāk laika Irākas ieroču arsenāla izpētei. Tas bija nepieciešams, lai pārliecinātos, vai patiešām Sadama Huseina režīma rīcībā ir masu iznīcināšanas ieroči. Širakam un citiem pasaules politiķiem par to bija šaubas.

Vislielāko pasaules uzmanību piesaistīja Širaka lēmums izmantot Francijas veto tiesības ANO Drošības padomē brīdī, kad toreizējais prezidents Džordžs Bušs centās institūciju pierunāt atļaut ASV vadītu militāru iebrukumu.

Francijas bruņotie spēki kopā ar Vāciju arī izvēlējās nesūtīt savus spēkus uz Irāku tad, kad Buša administrācija nolēma, ka ANO akcepts tomēr nav nepieciešams.

Ņemot vērā, ka Francija ir viens no nopietnākajiem militārajiem spēkiem Eiropas Savienībā un arī pasaulē kopumā, šāds lēmums liedza Vašingtonai svarīgu palīdzību. Tomēr beigu beigās Širaka pieņemtais lēmums tiek uzskatīts par pārdomātu. Kā zināms, Irākā masu iznīcināšanas ieroči beigu beigās atrasti netika.

Širaka nostāja savā ziņā bija vēstnesis arī pieaugošajai plaisai starp ASV un tās Eiropas Savienības sabiedrotajiem mūsdienās. Līdzīgi arī pašlaik Donalda Trampa lēmumiem īstenot maksimālu spiedienu pret Irānu un atzīt Jeruzalemi par Izraēlas galvaspilsētu ļoti aktīvi tandēmā ar Vāciju un Lielbritāniju pretojas tieši Francija. Nenoliedzami, ka tai arī nepatīk diskusijas par iespējamu tirdzniecības tarifu piemērošanu Eiropas Savienībā (t.s. Francijā) ražotajiem vīniem.

Konstitūcija Eiropai un Lisabonas līgums

2004. gada 29. oktobrī toreizējās 25 Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis parakstīja līgumu par konstitūcijas izveidi Eiropas Savienībai. Bija paredzēts, ka tā varētu aizstāt līdz tam brīdim pieņemtos Eiropas Savienības līgumus un paplašināt to jautājumu loku, kuri tiek pieņemti uz kvalitatīvā vairākuma principa pamata.

Tomēr Žaka Širaka laikā Francija kļuva par vienu no divām ES valstīm (otrā bija Nīderlande), kura pateica «nē» šā līguma ratifikācijai.

Tas notika pēc referenduma, kurā Francijas vēlētājiem savas valsts suverenitātes ierobežošana izrādījās pārāk grūti norijams kumoss. Tas savukārt ievadīja šīs ieceres praktisku izgāšanos.

Tādējādi Širaks arī bija politiķis, kurš tā arī nespēja pārliecināt Francijas elektorātu par nepieciešamību šādu konstitūciju pieņemt. Viņaprāt, Francijas nacionālās intereses bija iespējams daudz veiksmīgāk realizēt vienotā Eiropas Savienībā, kuru vadītu cieša Francijas un Vācijas draudzība. Diemžēl gluži tāpat nedomāja pārējā Francijas sabiedrība.

FOTO: Edijs Pālens/LETA

Tomēr Eiropas konstitūcijas izgāšanās ievadīja procesu, kura rezultātā 2009. gada 1. decembrī stājās spēkā pašreizējais Eiropas Savienības pamatdokuments – Lisabonas līgums. Tas ietvēra lielāko daļu no konstitūcijā ietvertajām izmaiņām, taču atšķirība bija tāda, ka šis dokuments nevis aizstāja ES pamatlīgumus – Māstrihtas līgumu un Romas līgumu, bet gan tos papildināja ar izmaiņām.

Vēstures grēku atzīšana

Žaks Širaks arī paliks mūžīgā atmiņā kā pirmais Francijas prezidents, kurš ir atzinis Francijas valsts līdzdalību holokaustā un bēdīgi slavenajos 1942. gada Parīzes ebreju arestos Otrā pasaules kara laikā. Līdz tam brīdim Elizejas pils saimnieki bija stingri apgalvojuši, ka jebkāda atbildība par notikušo ir jāuzveļ tikai Viši valdībai, kura sadarbojās ar nacistisko Vāciju.

Minētais solis palīdzēja pārvarēt Francijas varas aprindās ilgstoši valdošo «tabu» un veicināt diskusijas arī par kara uzvarētājvalstu noziegumiem pasaulē.

Tāpat tas parādīja, ka Francija ne vienmēr savā pastāvēšanas vēsturē ir bijusi Eiropas civilizācijas sirds. Dažkārt tā ir rīkojusies nekrietni un pasaulei sniegusi lielu ļaunumu.

Izraēlā bāzētais laikraksts The Times of Israel arī norāda, ka nākamo Francijas prezidentu – Fransuā Olanda un Nikolā Sarkozī drosme runāt par Francijas dalību kara noziegumos tik atklāti bija saistīta tieši ar Širaka lielo uzdrīkstēšanos. Visticamāk, Francijas valsts savu līdzdalību būtu atzinusi agrāk vai vēlāk, taču Širaks šo procesu noteikti palīdzēja paātrināt.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET