Kad lasītājas mani aicina – uzraksti par laiku sev vai par laiku divatā ar partneri, tas man tikai sākumā likās grūti. Īstenībā tas ir vieglāk par vieglu. Jo tāda laika, audzinot trīs bērnus, nav. NAV. Vismaz man. Citām mammām noteikti ir! Bet es nepārspīlēju. Par šo man ieteica rakstīt jau vasaras beigās, bet drīz, kā zināms, būs jau Ziemassvētki.
Meiteņu brīvdienas
Ziniet, ar rudeni viss mainās. Jāvelk tās sasodītās zeķbikses, jāslauka bērnam tekošais deguns un dažkārt jāiet uz vecāku sapulcēm un manā gadījumā jāsāk arī strādāt. Tieši tāpēc vasaras beigās, šo visu paredzot, ar draudzenēm izplānojām sev lielisku divu dienu atpūtu – pārgājiens gar jūru, apmešanās glaunā kempingā, vakarā “Dzelzs vilka” koncerts, pēc tam sarunas līdz rīta gaismai. Nākamajā dienā izgulēšanās un nesteidzīga došanās mājās. Vai mums tas izdevās?
Nē! Kāpēc? Pat nezinu. Šonakt, sēdot pie apsirguša bērna gultas jau krietni pāri pusnaktij, neredzu mūsu neizdarībai iemeslu.
Vispirms jau koncertam tika pārcelta norises vieta, kas mums īsti nederēja. Pēc tam draudzenei radās problēmas ar bērnu pieskatītāju. Vēlāk, kad jau mūsu pasākums karājās viena sirma un nospriegota mata galiņā, otra draudzene paziņo, ka viņa pārceļas! Uz citu pilsētu. Viņai bija jāsāk steigšus kravāt mantas. Es paliku viena ar sev rezervēto brīvo nedēļas nogali. Kā sakot – lūdzu, brīva tu esi, bet kompānijas nav! Nez kāpēc mani nepamet sajūta, ka puišu kompānijai nekad nekas tāds nespētu iztraucēt ilgi plānotās brīvdienas?!
Ļaujiet man pagulēt
Es kaut kā izlīdzējos. Ja jau man ir ieplānotas brīvdienas, tad man arī būs brīvdienas! Sakumā es apņēmos staigāt pa veikaliem un skatīties kino līdz nelabumam. Varbūt pat aiziet pie friziera! Man pietika ar pāris stundām. Braukt vienai uz jūru arī nav forši, un mesties uz masāžas galda bez īstā noskaņojuma nav jēgas. Tā es nolēmu vienkārši piezvanīt māsai un teikt – tā, es te tagad divas dienas pie tevis padzīvošos! Ielaidos viņas dīvānā un, kamēr māsa cepa gaļu, pievēru acis.
Klusums. Blakus čurkst gaļa, un man nekas nav jādara! Es uzvelku māsas biezās zeķes un apsedzos ar pledu. Nekas nav jādara!
Šķiet, ka es pat iemigu. Pamostos, un gaļa smaržo vēl labāk kā citkārt uz grila ceptā. Perfekti! Izrādās – neko tādu jau arī es nealkstu darīt ar to savu brīvo laiku. Ne kalnos kāpt, ne jūras dzelmē lēkt.
Pasēdēt, parunāt un apēst savu porciju gaļas, ne ar vienu nedaloties. Tā paiet diena – ik pa brīdim nosnaužoties, ik pa brīdim paēdot un neliekoties traucētai, ka sestdienas dienā es vienkārši guļu citas ģimenes viesistabā.
Pēc laiski pavadītas dienas nolemjam doties kaut kur pasēdēt. Ārā. Laukā. Cilvēkos. Starp pieaugušajiem. Esam klāt ap 21, pasūtām dzērienus un baudām. Laiks ir silts – pašas vasaras beigas. Apkārt daži jaunieši, daži ārzemnieki, bet galdiņi pārsvarā tukši. Pa blakus esošo Valdemāra ielu satiksme vēl dzīva, lai arī jau satumst. Visi vēl kaut kur steidz.
Ap pusnakti jau klanos. Nē, ne jau no trim izdzertiem kokteiļiem. Uzkrātais sagurums lien laukā.
Plāni pensijai
Māsa mani izgulda, un nākamajā pusdienas laikā es dodos mājas. Vai jūtos super “atlaidusi”, “uzlādējusies” vai piedzīvojusi nezin kādu pieredzi, kā visu vasaru biju plānojusi, gaidot savas pelnītās brīvdienas? Ne gluži. Toties es jūtos labi pagulējusi, paēdusi un parunājusi gan :) Tie trakie hobiji lai paliek pensijas laikam! Jā, es jau domāju par pensijas plāniem – tiesa gan, ne tik daudz par finanšu kā par brīvā laika aizpildīšanu. Tad nu tad gan es…! Kāpšu gan kalnos, gan jūras dzelmē niršu un sūtīšu mazbērniem skaistus selfijus no tālām zemēm, lai viņi neaizmirst, kā ome izskatās!
P.S.: Pavisam nopietni. Laiku sev vajag. Laiks pēc plkst. 23, ja jāceļas plkst. 7, neskaitās. Zinu. Jālabojas. Šovakar ar vīru sāksim skatīties “Sarkano mežu”, ko visi ir redzējuši jau pirms gada. Turiet īkšķus, lai izdodas!
P.P.S.: Jā, izdevās, sākām skatīties “Sarkano mežu”. Rakstu iesāku pirms nedēļas, bet pabeigt sanāca tikai šorīt. Lai mums silta šī nedēļa! Skrienu celt bērnu, lai vestu pie auklītes. Jūs jau zināt… Drīz darbs!