Skulmes un Kiviča “slavas dziesma” upura - varmākas attiecību modelim (23)

Iespējams, ka reakcija neseko, jo “nolaisties līdz kivičiem” tie, kas sevi uzskata par ekspertiem, nevēlas. No sarunas, ja rakstā viņas vārds būs blakus Skulmes un Kiviča vārdam, atteicās arī kāda zināma psihoterapeite.

Tomēr “Ghetto Games” plakātus pamanīja krietni mazāka sabiedrības daļa, nekā šobrīd seko līdzi Kiviča un Skulmes attiecību sāgai. Tātad vardarbīgo attiecību stāsts ar visiem klasiskajiem elementiem – piekaušanu, atkārtotu publisku strīdu, radiniekiem – glābējiem, upuri, kas no palīdzības atsakās, sievieti, kura “visu laiku tikai raud” un neko nesaprot, varmākas ciešanām, dzeršanu un sirdslēkmi, lūgšanos, stāstiem par mīlestību, atkalsavienošanos un radinieku vainošanu – ik dienu nonāk plašas auditorijas redzeslokā. Un nav svarīgi, kādas ir šova, reklāmas, patiesības un muļķības proporcijas.

Būtiskākais ir vēstījums, kas parādās informatīvajā telpā. Un tas ir par vardarbību.

Upura loma kā purva akacis

"Vardarbība attiecībās ir nepieņemama, pat ja tā tiek atspoguļota kā šovs vai reklāma," iesāk psihoterapeite Inese Jansone. Viņai ir pieredze darbā ar cilvēkiem, kas kļuvuši par vardarbības upuriem, krīžu un konsultāciju centrā “Skalbes”. “Tie, kas šobrīd atrodas vardarbīgās attiecībās, saņem signālu, ka, lūk, citiem arī klājas tāpat un tātad šāds attiecību modelis ir attaisnojams. 

Lai iegūtu popularitāti, cilvēki izmanto visdažādākos līdzekļus, tāpat arī mediji, lai iegūtu “klikus”, par to raksta. Tomēr te parādās otra puse – sabiedrības neiecietība, negatīvisma vilnis, kas komentāros nosoda vardarbības upuri, sakot “pati vainīga”, “dumja” un tamlīdzīgi, tādējādi veicinot vardarbīgās attiecībās nonākuša cilvēka kauna izjūtu. Un tas ir viens no iemesliem, kāpēc no vardarbīgām attiecībām ir grūti izrauties,” turpina Inese Jansone.

“Upura loma ir kā purva akacis, kas ievelk sevī,” stāsta psihoterapeite. Ar cilvēkiem, kas nonākuši vardarbīgās attiecībās, nespējot no tām izkļūt, savā ziņā ir līdzīgi kā ar alkohola vai narkotiku atkarīgajiem.

Jā, tuvinieki vai draugi var izglābt dzīvību, aizvedot projām, bet lēmums par vardarbīgu attiecību pārtraukšanu cilvēkam jāpieņem pašam.

“Bieži vien, kad sākas tā sauktais medusmēnesis, upuris pakļaujas varmākas šarmam un atgriežas pie viņa.”

Arī Kiviča un Skulmes stāstā radinieki centās Lieni aizvest projām no Kiviča – uz Liepāju un Jelgavu, kur it kā ievietoja Lieni psihoneiroloģiskajā klīnikā “Ģintermuiža”. 

Psihoterapeite saka, ka ir ne mazums gadījumu, kad sieviete ilgi nespēj izkļūt no vardarbības apļa un atgriežas tajā vairākkārt.

Gadījumos, kad upura lomai ir grūti pretoties, var palīdzēt rehabilitācija, kas vienmēr ir komandas darbs un kuras laikā ir iespēja satikt citas sievietes, kas nonākušas līdzīgā situācijā. “No citu pieredzes sieviete redz, ka ir iespējams izkļūt no varmācīgām attiecībām, sākt jaunu dzīvi. Parasti varmāka saka  “ja aiziesi, iedzīsi bērnus nabadzībā” vai “bāriņtiesa tev bērnus neatstās, jo tev nav kur dzīvot, tu neko nepelni”, un tas trāpa tieši sievietes bailēs. Satiekot citas sievietes, bailes mazinās un rodas spēks pateikt nē sabiedrības vai ģimenes uzstādījumam.”

Inese Jansone saka, ka sabiedrības attieksme pret vardarbību – turklāt arī Rietumos – ir pretrunīga un to parādīja plašā “Mee too” kampaņa.

“Vardarbība ir plaša un reāla un nebūt nav psihologu izdomājums, kā mums to kādreiz pārmet,” saka Inese Jansone. 

Pētījumi rāda, ka Latvijā vardarbība ģimenē un pret sievietēm ir izplatīta vairāk nekā vidēji Eiropas Savienības  dalībvalstīs. Lielāko daļu vardarbības aktu veic vīrieši ģimenē, visbiežāk tie ir sieviešu tagadējie vai bijušie partneri. 

Saskaņā ar Eirobarometra datiem Eiropā vairāk nekā 70% iedzīvotāju uzskata, ka vardarbība pret sievieti ģimenē ir izplatīta problēma. Turpretim Latvijā to kā izplatītu problēmu redz vairāk nekā puse iedzīvotāju.

Pie mums 31% iedzīvotāju uzskata, ka vardarbība ģimenē ir privāta lieta. Zviedrijā tā domā tikai 2%, Dānijā 6% iedzīvotāju. Līdzīga attieksme pret vardarbību ģimenē ir Bulgārijā un Rumānijā.

Tikmēr eksperti norāda, ka sievietes un arī varmākas dzīvē izšķirošs faktors ir tas, vai līdzcilvēkiem ir augsta tolerance vai vienaldzīga attieksme pret vardarbību.

Kur meklēt atbalstu vardarbības gadījumā? 

Krīžu un konsultāciju centrā "Skalbes"; diennakts krīzes tālruņi 67222922; 27722292.

 Labklājības ministrijas izveidotais bezmaksas atbalsta tālrunis noziegumos cietušajiem – 116006.