Zobārsta kabinets, procedūru kabinets, informatīvs stends par slimību profilaksi - šeit viss atgādina parastu poliklīniku, tikai pie logiem ir restes. Daugavpils Daugavgrīvas cietuma medicīnas nodaļu vada Lilija Lapinska. Intervijā TVNET projekta “Neredzamais cietumā” ietvaros viņa stāsta par to, kā Latvijas cietumos ārstē ieslodzītos.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Kādi medicīniskie pakalpojumi cietumā ir pieejami ieslodzītajiem?

- Cietums ne ar ko neatšķiras no brīvības. Mūsu ieslodzītie medicīnisko aprūpi saņem, balstoties uz tiem pašiem normatīvajiem aktiem, kas attiecas uz brīvībā esošajiem. Ir vien dažas atšķirības, ko paredz Ministru kabineta noteikumi. Piemēram, brīvībā esošam cilvēkam zoba izraušana tiek veikta par maksu. Savukārt ieslodzītajiem šo procedūru apmaksā valsts.

Iepriekš, kad cietuma ārsti nebija pielīdzināti ģimenes ārstiem, bija problēmas ar ieslodzīto nosūtīšanu uz konsultācijām ārstniecības iestādē ārpus ieslodzījuma vietas. Savukārt tagad, kad cietuma ārsts ir pielīdzināts ģimenes ārstam, viņš var izdot nosūtījumus, un mūsu ieslodzītajiem ir tieši tādas pašas iespējas, kā jebkuram cilvēkam brīvībā.

Galerija: Daugavgrīvas cietuma medicīnas nodaļa

- Kad ieslodzītajam tiek izsniegts nosūtījums, sanāk, ka jums attiecīgais speciālists ir jāizsauc uz cietumu?

- Nē, mums ir savi dažādu specialitāšu cietuma ārsti. Kad pie slimnīcas terapeita atnāk ieslodzītais, kuram, piemēram, ir problēmas ar mugurkaulu, viņam ir nepieciešama neirologa konsultācija. Cietumā neirologa nav. Tad ārsts pieraksta viņu uz konsultāciju pie neirologa pilsētas poliklīnikā un izsniedz viņam attiecīgu nosūtījumu.

- Kā notiek slima ieslodzītā transportēšana?

- Pieņemsim, ka ārsts ir pierakstījis [ieslodzīto] uz elastogrāfiju, kas tiek veikta centrālajā pilsētas slimnīcā. Es tad rakstu iesniegumu cietuma priekšniekam, kurā lūdzu nodrošināt ieslodzītā nogādāšanu uz procedūru tādā un tādā datumā, tādā un tādā laikā. Pēc tam šis iesniegums tiek pārsūtīts apsardzes priekšniekam. Viņiem ir gan darbinieki, gan transports, un viņi nodrošina ieslodzītā nogādāšanu uz vietu, kur viņam paredzēta medicīniskā manipulācija. Pēc cilvēka atgriešanās mēs skatāmies uz rezultātiem un domājam, ko darīt tālāk.

Ja kādam ir nepieciešama stacionārā ārstēšana, tad šis ieslodzītais var tikt nogādāts Olaines cietuma slimnīcā. Mēs analizējam, kur labāk sūtīt – uz speciālo stacionāru vai uz mūsu pilsētas slimnīcu. Piemēram, Olaines slimnīcā nav magnētiskās rezonanses, tāpēc ieslodzīto, kam tāda ir nepieciešama, mēs sūtām uz pilsētas slimnīcu.

- Jūs teicāt, ka akūtu sāpju gadījumā zobs ieslodzītajam tiek izrauts cietumā. Bet kā notiek zobu ārstēšana?

- Šogad mēs noslēdzām līgumu ar firmu no Rīgas, kas tagad brauc un uz vietas rauj zobus. Pirms tam mēs vedām ieslodzītos uz pilsētas zobārstniecības poliklīniku. Katru dienu pa diviem cilvēkiem. Zobu raušanu apmaksā Ieslodzījuma vietu pārvalde.

Savukārt ārstēšana un protezēšana cietumā tiek veikta par ieslodzītā personīgajiem līdzekļiem. Ja viņam ir vēlēšanās un iespējas, viņš raksta iesniegumu, mēs pārbaudām, vai viņa kontā ir nauda. Viņš norāda, kādu summu no konta nepieciešams rezervēt zobu ārstēšanai, summa tiek rezervēta, bet viņš tiek vests uz poliklīniku.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Katram ieslodzītajam ir tā dēvētais atbrīvošanas fonds, kurā viņš var ieskaitīt naudu, kas viņam tiks izmaksāta divos gadījumos – atbrīvošanas gadījumā vai medicīnisku izdevumu segšanai. Vai no šī fonda ir iespējams tērēt naudu zobu ārstēšanai?

- Parasti šo naudu tērē tikai operācijām, bet principā ir atļauts izmantot arī zobu ārstēšanai.

- Pirms intervijas sākuma jūs teicāt, ka pie jums bija atnācis kāds ieslodzītais, kurš “čakarēja prātu”. Kas notika?

- Cilvēks grib iegūt invaliditātes grupu, bez jebkāda pamatojuma. Viņam tā vienkārši gribas. Viņš uzskata sevi par slimu. Ja viņš pieprasa, ka mums viņa iesniegums jānosūta Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijai (VDEĀK), tad mums šie dokumenti ir jāsagatavo un jānosūta.

Cita lieta, ka VDEĀK, izskatot viņa lietu, invaliditāti nenoteiks. Tas ir, nekāda rezultāta nebūs. Tomēr tam visam tiks tērēts laiks un līdzekļi, jo šim ieslodzītajam būs nepieciešami papildus izmeklējumi, konsultācijas un tā tālāk.

- Cik bieži ieslodzītie vēršas ar šādām prasībām?

- Pietiekami bieži. Mēs nosūtam apmēram 30 iesniegumus gadā. Tomēr tas bija pagājušajā gadā, kad mums bija mazāk ieslodzīto.

Tagad cietumā tiešām ir vairāk slimu cilvēku.

Viena lieta ir tā, ka mēs sūtām iesniegumus par invaliditātes noteikšanu, bet mums ir daudz tādu, kam invaliditātes grupa jau piešķirta iepriekš. Tomēr tie ir cilvēki, kam šāda grupa tiešām pienākas.

Daudz prasa noformēt grupu, kuras piešķiršanai nav ne mazākās jēgas. Viņam jāsēž cietumā, piemēram, līdz 2030.gadam. Trīs gadu stāža, kas nepieciešams, lai saņemtu invaliditātes pensiju, viņam nav. Grupu, pat ja viņam iedos, iedos tikai uz gadu. Sanāk, ka visi dokumenti mums būs jāgatavo gan šogad, gan nākamgad, gan vēl pēc gada. Un pat ja viņam šo grupu piešķirs, tad, atrodoties cietumā, viņš, saskaņā ar to, neko nesaņems.

Pēc gada viņš atkal atnāks un prasīs, lai viņam šī grupa tiek pagarināta. Mums tas viss ir jādara, tomēr personīgi es tajā neredzu nekādu jēgu. Tomēr cilvēkam ir šādas tiesības.

- Cik bieži ieslodzītie cietumā simulē kaut kādas slimības?

- Man šķiet, ka šobrīd tas vairs nav aktuāli. Pašreizējā ieslodzīto paaudze ar to vairs nenodarbojas. Kāda jēga simulēt?

Ar simulēšanu reizēm nodarbojas uz izmeklēšanas laiku ieslodzītie, jo viņi negrib attiecīgajā dienā braukt uz tiesu. Viņi reizēm kaut ko veido un citreiz viņiem sanāk, vismaz vizuāli. Bija mums viens, kurš sev vaigā kaut kādā veidā bija ievadījis gaisu – nāca pie mums ar uzblīdušu seju un aizpampušu aci. Protams, tādu uz tiesu nevedīs. Vēlāk viss pats no sevis pāriet. Esot vēl kādi šīs lietas speciālisti, tomēr es ar viņiem gandrīz neesmu saskārusies.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Kādas ir cietumā visizplatītākās slimības?

- C hepatīts, jo lielākā daļa ieslodzīto savā dzīvē ir mēģinājuši narkotikas. Pietiekami daudz AIDS gadījumu. Mugurkauls katram otrajam nav vesels, bet tas arī brīvībā ir izplatīts. Dažādi psihiski traucējumi – sākot ar vieglu garīgu disfunkciju un beidzot ar psihopātiju. Reizēm ir arī cilvēki ar aizdomām par šizofrēniju. Viņus mēs, kā likums, sūtam uz slimnīcu, tur nosaka, ja viņiem tiešām ir šizofrēnija, tad viņi pie mums vairs neatgriežas.

Daudzi ieslodzītie ir pārcietuši traumas – daudziem ir bojātas locītavas, it īpaši ceļu locītavas. Lūk, cilvēks desmit gadus staigājis ar metāla plāksni kaulā, un viņam tā plāksne netraucēja. Bet, nokļūstot cietumā, viņam steidzami kļuva nepieciešams šo plāksni izņemt. Brīvībā viņam nebija laika ar to nodarboties, bet šeit ir cilvēki, kas šo problēmu risinās viņa vietā – vispirms izmeklējumi, bet pēc tam traumatologa konsultācija. Vēl pēc tam tiks lemts, vai šī manipulācija tiks veikta par valsts līdzekļiem.

- Kas jums cilvēciski šajā darbā šķiet visgrūtākais?

- Laikam jau tie viņu “es gribu”. Kad pie manis nāk un saka: “Es gribu, man pienākas”... Viss pārējais ir risināms. Man vispār nav problēmu šeit strādāt. Kad es uz šejieni atnācu, daudzi man pazīstami cilvēki ar šausmām jautāja: “Kā tu strādāsi ar ieslodzītajiem? Tev no viņiem nav bail?”. Es uzskatu, ka no viņiem vajag baidīties tur, otrpus žoga. No kā baidīties šeit? Ja vien viņš nav ienaidnieks pats sev, tad viņam nav jēgas kādam uzbrukt vai kaut ko darīt.

- Bieži vēršas ar traumām, kas gūtas kautiņu rezultātā?

- Ļoti reti. Viņi saprot, kādas tam būs sekas. Tas būs papildu termiņš, veselības problēmas un tamlīdzīgi. Ja kaut kādi konflikti viņiem rodas, tad cilvēks ir ļoti pamatīgi jāizved no pacietības.

- Kas notiek, ja ieslodzītajam nakts vidū pēkšņi kļūst slikti?

- Korpusa dežurants nodod informāciju dežurējošajam priekšnieka palīgam un tiek lemts par ātrās palīdzības izsaukšanu. Mums nav savu dežūrārstu. Ārsti strādā no pusdeviņiem līdz pieciem. Mums ceturksnī mēdz būt vairāk nekā 30 ātro palīdzību. Mēs iepriekš noskaņojām dežurantus, ka labāk ātrā palīdzība tiek izsaukta nepamatoti, nekā mēs palaidīsim garām kādu smagu gadījumu un cilvēks nomirs tikai tāpēc, ka nebūs izsaukti mediķi.

Galerija: Olaines cietuma slimnīca

- Slimību epidēmijas ietekmē arī cietumus?

- Jā, ietekmē. Šajā laikā tiek atcelti publiskie pasākumi. Savukārt lokālu epidēmiju cietumā nav.

- Tikšanās ar tuviniekiem arī tiek atceltas epidēmijas laikā?

- Ir bijuši gadījumi, ka saslimstība strauji pieaug, tad arī tikšanās tiek atceltas. Pēdējo gadu laikā gan mēs to neesam darījuši, jo saslimstība ieslodzīto vidū, salīdzinot ar pilsētniekiem, ir ļoti zema. Viņiem nav tādu kontaktu, kustības, tāpēc slimo maz.

FOTO: Mārtiņš Otto/TVNET

- Cik sen jūs strādājat ar ieslodzītajiem?

- Es strādāju kopš 2010.gada augusta.

- Vai esat saskārusies ar cietumam netipiskiem saslimšanas gadījumiem?

- Bija smags A hepatīta gadījums. Šis cilvēks nokļuva cietumā slimības inkubācijas periodā. Ir bijušas dažādas smagas saslimšanas, ko brīvībā var redzēt reti. Ir bijis AIDS slimnieks, kuram bija arī psoriāze. Tādu psoriāzi mēs vēl nekad nebijām redzējuši – pat tie, kas strādā desmitgadēm. Cilvēku mēs nosūtījām uz slimnīcu, bet viņš tur vēlāk nomira.

Cietumā ir daudz cilvēku ar AIDS. Jebkura cita slimība, kas norisinās uz AIDS fona, ir smagā formā.

Šeit viņi savlaicīgi saņem palīdzību. Vēl pirms manas atnākšanas šeit bija AIDS slimnieks ar tuberkulozi. Kad viņu aizveda uz slimnīcu, principā neviens negaidīja, ka viņš atgriezīsies. Tomēr viņš atgriezās un joprojām ir cietumā. Viņam ne tikai izārstēja tuberkulozi, bet viņu sāka ārstēt arī no AIDS – šobrīd viņš jūtas un izskatās lieliski. Kamēr viņš atradīsies cietumā, es varu dot 100% garantiju, ka ar viņu viss būs kārtībā. Kad viņš izies brīvībā, tad gan nav zināms, vai viņam būs par ko dzīvot, vai viņš strādās un vai savlaicīgi saņems ārstēšanu. 

- Daudzi ieslodzītie strādā. Vai bieži gadās darba traumas?

- Gadās. Ar naglu pistoli var iešaut rokā. Vai kāds dēlis uz kājas uzkrīt. Tas notiek.

- Kā jūs kopumā vērtētu veselības aprūpi cietumā?

- Varu teikt, ka veselības aprūpe cietumā ir ļoti laba. Šos ieslodzītos var apskaust arī daudzi pensionāri.