Ar bijušā premjera Andra Šķēles ģimeni cieši saistīts uzņēmums gatavs valstij dāvināt zemi koncertzāles būvei netālu no Andrejostas. Taču tā nav labdarība – ģimenei būve ļoti nepieciešama, lai beidzot sāktu attīstīt īpašumus, kuros ieguldījuši vismaz 25 miljonus eiro. Pirmais piedāvājumu AB dambja vietā izvēlēties Andrejostu valstij izteica toreizējais Rīgas mērs Ušakovs.

Mūziķis Aivars Hermanis jaunu koncertzāli Rīgā gaida jau vismaz piecpadsmit gadu. Redzot, kā Kultūras ministrija (KM) neatlaidīgi virza ambiciozo – un vairāk nekā 100 miljonu eiro vērto – plānu to būvēt uz dambja Daugavā, Hermanis šovasar neizturēja un kopā ar domubiedriem uzrakstīja atklātu vēstuli. Būtība – netērēt dekādi dārga nacionālā simbola būvei, bet uzcelt vienkāršu, kvalitatīvu akustisko koncertzāli jau tagad.

Nedēļu pēc tam Hermani uzmeklēja paziņa, sabiedrisko attiecību speciālists Juris Pētersons. Vēlējās satikties, lai parādītu alternatīvu piedāvājumu koncertzālei netālu no Andrejostas. Pētersona klients piedāvāja valstij uzdāvināt zemi netālu no Vanšu tilta, pretī iebrauktuvei Rīgas pasažieru terminālī. Par to klients vēlētos, lai valsts un Rīgas pašvaldība iztaisno Eksporta ielu kā tas paredzēts Rīgas atīstības plānos.

“Viņiem ir arī investors, kas būtu gatavs ar valsti uzbūvēt koncertzāli. Tas būtu efektīvāk, nekā, ja būvē valsts vai pašvaldība, kur pēc tam katrs garderobists jāņem štatā,” uzskata Hermanis, kam piedāvājums šķitis racionāls.

Tikšanās laikā jau publiski ir izskanējis Pētersona dāsnā klienta vārds. Tā ir Andra Šķēles ģimene ar biznesa partneriem. Pētersons ir ģimenes daļa, jo precējies ar vienu no Šķēles meitām: Aneti Šķēli – Pētersoni. Viņa kopā ar vairākām privātpersonām caur firmu ķēdi ir arī līdzīpašniece konkrētajam zemes gabalam. Līdzīpašnieku vidū ir arī Šķēles otra meita Madara Šķēle – Dupate un sieva Kristiāna Lībane – Šķēle.

FOTO: Zeme, ko Andrejostas attīstītājs piedāvā koncertzāles būvei oficiāli pieder firmai Rīgas pasažieru termināls. Teritorijas attīstītājs ir firma Riga port city, kas arī pieder Šķēles sievai un meitām. Grafika: Raivis Vilūns

Šķēles ģimenes iespēja tikt pie darījuma ievērojami palielinājās šovasar, kad dārdzības dēļ koalīcija atmeta iepriekšējās kultūras ministres Daces Melbārdes (NA) atbalstīto variantu būvēt uz AB dambja. Viņa saka – dārgo projektu virzījusi, jo privātās zemes ir aizņemtas, īpašniekiem ir reputāciju riski, un AB dambja revitalizācijai bija pieejami 23 miljoni no ES fondiem.

“Ziniet, kas man šķiet ļoti nepareizi – visas šīs labās vietas ir nonākušas šādās rokās un mēs kā sabiedrība kaut kādā mērā esam ķīlnieki. Ka mums ir vajadzīga nacionāli nozīmīgu objektu būvniecība un mēs esam spiesti saskarties, ka visas šīs labās vietas ir privatizētas,” Re:Baltica stāsta Melbārde.

Viņas pēctecim amatā Naurim Puntulim (NA) bija citas domas. Viņa vadībā tiek reanimēta privātās – publiskās partnerības (PPP) ideja, kas iepriekš atzīta par finansiāli neizdevīgāko. Privātais investors uzceļ ēku, bet tad vairākus gadu desmitus pelna no uzceltā objekta. Puntulis plāno meklēt jaunu vietu, sludināt jaunu koncertzāles skiču projektu un jau gatavo konkursa nolikumu privātajam partnerim. Pēc būtības – viss no jauna. Puntulis cerot, ka “pieteikumu būs daudz”.

Viņš redz divus potenciālos kandidātus: Šķēles ģimene un viņu biznesa partneri, un būvfirma Merks, kas attīsta Skanstes rajonu. Arī tā nav bez plankumiem – korupcijas apkarotāji nesen pārmeklēja firmas biroju Rīgā, izmeklējot būvniecības nozares karteļa lietu. Merks preses pārstāvisnorādīja, ka firma “varētu izskatīt iespēju piedalīties konkursā, (..) taču pagaidām šis scenārijs ir pārāk hipotētisks.”

Šķēles ģimenei priekšrocības

Lobisms par labu koncertzālei Andrejostā sākās vismaz pusgadu pirms Šķēles znots ideju prezentēja mūziķim Hermanim.

Re:Baltica noskaidroja, ka pirmo reizi Andrejostas versiju 2018. gada beigās Kultūras ministrijai (KM) kā iespējamo variantu piedāvājis tā brīža Rīgas mērs Nils Ušakovs (Saskaņa). “Rīgas mērs arī informēja, ka dome uzņemtos sakārtot zemes jautājumu, lai tā ir publiska, un strādāt pie transporta risinājumiem,” Re:Baltica atstāsta Melbārde.

Diemžēl nav zināms, kāpēc Ušakovam doma radusies, jo tagad Eiroparlamentā ievēlētais politiķis uz Re:Baltica jautājumiem neatbild.

Arhitektūras profesors Jānis Krastiņš, kurš publiski atbalstījis koncertzāles būvi Andrejostā, Re:Baltica stāsta, ka pirmo reizi par šo variantu arī uzzināja 2018.gada decembrī. KM bija uzaicinājusi viņa pārstāvēto biedrību Latvijas reģionālās arhitektūras akadēmija uz tikšanos. Tajā Andrejostu kā iespējamo variantu pieminēja Rīgas galvenais arhitekts Gvido Princis. “Tur bija arī [arhitekts Andis] Sīlis, kurš bija pārnesis savus klucīšus, lai redzētu, kā tur izskatītos,” atceras Krastiņš.

Ūdens tuvums un atrašanās Rīgas vēsturiskajā centrā ir būtiski Šķēles ģimenes piedāvājuma plusi. Vēsturisko centru kā prioritāru ir noteikusi pati ministrija, bet ūdens ir būtiska daļa arhitekta Anda Sīļa jau pirms vairāk nekā desmit gadiem radītās koncertzāles redzējumam.

Sīlis Re:Baltica stāsta, ka pārcelt projektu no AB dambja uz Andrejostu “nav liela problēma”. Andrejostas attīstītāji “jau apmaksāja manu vingrinājumu paskatīties, kas sanāk. Uztaisījām smukas bildes un izskatās tikpat labi, kā uz AB dambja.”

FOTO: Potenciālā teritorija koncertzāles būvniecībai Andrejostā. Pa kreisi, teritorijas pašreizējais izskats. Pa labi, arhitekta A.Sīļa vizualizācija ar pārceltu Eksporta ielu un koncertzāli. Avots: A.Sīlis (makets), U.Šteinbergs (foto).

Oficiāli Rīgas dome tomēr KM neiesniedza rakstisku apstiprinājumu par gatavību sakārtot Andrejostas zemes jautājumu. Tā brīža vicemērs, tagad Rīgas mērs Oļegs Burovs (GKR) beigās rakstiski ministrijai atbild, ka dome paliek pie AB dambja kā labākās vietas.

Tikmēr Šķēles ģimene pati turpina aktīvi lobēt savu projektu.

Nākamā reize, kad profesors Krastiņš redzēja Andrejostas projektu prezentāciju, bija aprīlī diskusijā pie Rīgas galvenā arhitekta Gvido Prinča. Projektu prezentēja Šķēles znots Pētersons un “atstāja ļoti labu un inteliģentu iespaidu. Likās – iespīd gaisma tuneļa galā,” atceras Krastiņš, kurš ir kategoriski pret koncertzāles būvi AB dambī tā izvietojuma dēļ.

Pēc prezentācijas Krastiņš uzzinājis, kas ir Andrejostas īpašnieki, bet uzskata: “Šajā gadījumā jāabstrahējas no privātām emocijām, ja rezultāts ir tāds, ka visa nācija iegūst lietojamu celtni.”

FOTO: Rīgas pasažieru termināls pārstāvis Juris Dreimanis (no kreisās) un sabiedrisko attiecību speciālists Juris Pētersons prezentē iespējamo koncertzāles būvi Andrejostā. Diskusiju 2019.gada 2.aprīlī rīko Rīgas galvenais arhitekts Gvido Princis. Foto: LETA

Ap šo laiku Andrejostas zemes īpašnieki arī izsaka oficiālu piedāvājumu KM: valsts iegūst zemi, ja tā kopā ar Rīgas domi īsteno Rīgas detālplānā paredzēto un apsola līdz 2030. gadam uzcelt koncertzāli. Šķēles ģimene uz ministriju atveda arī potenciālo koncertzāles būvnieku – franču celtniecības firmu Bouygues Bâtiment International. Tā līdz šim Latvijā uzpeldējusi tikai vienā projektā — treknajos gados neīstenotā iecerē pie Liepājas būvēt milzīgu akvaparku. Melbārde stāsta, ka kopā ar valsts sekretāri tikusies ar būvniekiem un skaidri likusi saprast, ka viņi var piedalīties konkursā tāpat kā ikviens, ja valsts izšķirsies par PPP.

Īsi pirms pārcelšanās uz Eiropas parlamentu Melbārde valdības kolēģiem iezīmē potenciālos koncertzāles variantus.

FOTO: Izklājlapa no bijušās kultūras ministres Daces Melbārdes prezentācijas par Nacionālās akustiskās koncertzāles būvniecības iespējām valdības ministriem 2018.gada 28.jūnijā. Avots: KM

AB dambis uz pārējo fona izskatās visgatavākais, jo pieejami 23 miljoni eiro dambja stiprināšanai, pilsēta gatava dot zemi – bet valdībai nav lieku 90 miljonu. Kongresu nama pārbūvei nepiekrīt Rīgas dome. Savukārt, lai izbūvētu komunikācijas un izdarītu citas prasītās lietas daļēji Šķēles ģimenei un vēl virknei privātpersonu piederošajā zemesgabalā Andrejostā, infrastruktūras izmaksas būtu tādas pašas kā AB dambja stiprināšanai, tikai šoreiz bez ES naudas. Nekas lētāks tur nesanāktu.

Premjera Krišjāņa Kariņa (JV) reakcija uz Andrejostas piedāvājumu bijusi: ja dāvina, tad dāvina, nevis uzstāda prasības, kas jādod pretī, – apstiprināja divi sēdē klāt bijuši avoti (Kariņš ar preses pārstāvja starpniecību atteicās Re:Baltica komentēt tikšanās saturu, jo tā neesot bijusi publiska.)

Zemes saimniekiem šis nav pirmais mēģinājums ievilkt valsti savu perspektīvo, taču pagalam nolaisto nekustamo īpašumu attīstīšanā — līdzīgs stāsts treknajos gados bija laikmetīgās mākslas muzejs Andrejsalā. Kad krīze to pārsvītroja, attīstītāji no valsts piedzina vairāk nekā pusmiljonu eiro par viņu sapņu izčākstēšanu.

Kā tika pie zemes

Publiska promenāde upes malā ar skatu uz jahtām un kruīza kuģiem. Turpat blakus – divas 4 un 6 stāvu viesnīcas, ko savieno apzaļumots daudzstāvu biroju centrs. Šādu ainu šopavasar ziņu aģentūrai LETA iezīmēja firmas Rīgas jahtu centrs Andrejosta pārstāvis. Uzņēmuma lielākais īpašnieks ir Šķēles ģimene. Būvniecība varētu sākties pēc diviem gadiem.

Šī teritorija atrodas blakus zemes gabalam, ko ar Šķēles ģimeni saistītais uzņēmums piedāvā koncertzāles būvei. Ja valsts un Rīgas pašvaldība izbūvēs apsolīto infrastruktūru, iegūs arī ģimenes nekustamo īpašumu bizness blakus koncertzālei. Ir vērts valstij atdot zemi, ko paši savulaik izpirka no Rīgas par pāris miljoniem, ja pretī saņem labiekārtotu apkārtni ar ērtu piekļuvi Daugavai, iztaisnotu ielu, gājēju pārējām – un visoptimistiskākajā scenārijā pat tramvaju.

Tas maksās miljonus, kurus ieguldīs nodokļu maksātāji, bet Šķēles ģimene pēc ilgas gaidīšanas beidzot varēs sākt attīstīt Andrejsalas nekustamo īpašumu biznesu. Tā vērtība tuvā nākotnē būšot 500 miljoni eiro, tā Rīdzenes oligarhu sarunās pirms desmit gadiem lielījās Ainārs Šlesers. Viņš tagad oficiāli ir Šķēles ģimenes biznesa partneris un kopīgi saimnieko Andrejsalā. Ja iecerētās viesnīcas un biroja ēku tiešām uzcels, šis būs pirmais reālais projekts, kas beidzot īstenots šajā apkaimē.

FOTO: Šķēles un arī Aināra Šlesera ģimenes kopā ar virkni mazākiem uzņēmējiem ir izpirkuši/ daļēji privatizējuši teritoriju ap Andrejostu, un praktiski visu Andrejsalu (ap 40ha). Eksportosta – 52ha – joprojām tiek nomāta. Kopumā par šo teritoriju izpirkšanu nomnieki samaksājuši vismaz 25 miljonus eiro, liecina Re:Baltica savāktā informācija. Grafika: Raivis Vilūns

Lai iegūtu zemi, abi sāka rīkoties vēl 2000-šo gadu sākumā. Tobrīd ostu vadīja politiskajai elitei tuvais Leonīds Loginovs, ar kuru varēja vienoties katrs, kam bija pareizās pazīšanās un politiskā ietekme. Šleseram un Šķēlem bija abi.

Tā kā osta savas zemes pārdot nedrīkstēja, tās bez konkursiem izīrēja dažādām “papīra” kompānijām jeb čaulām, kuru patiesos īpašniekus varēja tikai minēt. Oficiāli pietika ar to, ja firmai ir bankas konts un biznesa plāns uz vienas A4 lapas.

Būtībā tika izveidota shēma, kā rezervēt zemi vēlākai privatizācijai. Zemes līdz 2006.gada 31.augustam bija jāizslēdz no ostas teritorijas, lai varētu privatizēt “pa lēto” – par privatizācijas sertifikātiem, nevis naudu. Dažas dienas pirms degošā termiņa Šlesera partijas biedrs, satiksmes ministrs Krišjānis Peters valdībā virzīja lēmumu par Rīgas brīvostas teritorijas maiņu. Valdību vadīja Šķēles partijas biedrs Aigars Kalvītis, bet prese sacēla tādu skandālu, ka nācās lemt – zeme jāpērk par tirgus cenu. Taču neviens – izņemot grozījumu autorus – nepamanīja atstāto likuma spraugu, kas daļēji zemes Andrejsalas nomniekiem tomēr atļāva pirkt par sertifikātiem.

FOTO: Pētījuma autore 2006.gadā Diena rakstīja par valdības mēģinājumu steigā mainīt Rīgas brīvostas teritorijas robežas, kas ļautu zemju nomniekiem to privatizēt par sertifikātiem. Lai arī tobrīd valdība teica, ka tas nebūs iespējams, vēlāk izrādījās, ka likumā atstāta sprauga un zemi daļēji varēja privatizēt par sertifikātiem. Foto: Re:Baltica

Viņi to arī izdarīja. Re:Baltica aprēķini liecina, ka teritoriju izpirkšanai no valsts un Rīgas pašvaldības Šķēles ģimene ar biznesa partneriem tērējusi vismaz 25 miljonus eiro. Pamatā izpirkta zeme Andrejostā un Andrejsalā. Joprojām nomā ir Eksportostas teritorijas.

Zeme, ko piedāvā koncertzālei, pieder firmai Rīgas pasažieru termināls. Līdzīgi kā augstāk aprakstītajā shēmā, arī šo zemi 2000-šo gadu sākumā uzņēmums iznomāja no Rīgas brīvostas, bet pēc ostas robežu maiņas nedaudz vairāk kā septiņus hektārus izpirka par gandrīz 10 miljoniem eiro.

Pēc nekustamo īpašumu firmas Latio novērtējuma, attiecīgā zeme tobrīd maksāja 200-300 eiro m2. Ja tobrīd zemi pārdotu atklātā izsolē par 200 eiro/m2, Rīgas pašvaldība būtu nopelnījusi vismaz 5 miljonus eiro vairāk, rāda Re:Baltica aprēķins.

Konsultants, kurš nekad neparakstās

Liels bija toreizējās Statoil Latvija vadītājas Baibas Rubess pārsteigums, kad 2000.gadu vidū viņu uzmeklēja tobrīd ekspremjers Šķēle. Stādījās priekšā kā firmas Rīgas pasažieru termināls konsultants, vēlējās noskaidrot, vai Statoil būtu gatavs pārcelt benzīntanku no Eksporta ielas uz citu vietu, ja sāksies plašāka Andrejsalas pārbūve. Statoil vietu nomāja no Rīgas brīvostas un Šķēle piedāvāja to iemainīt pret citu. Viņam pašam oficiāli ostas teritorijā nekas nepiederēja.

“Viņš sevi pozicionēja kā konsultantu un uzņēmuma īpašnieku pārstāvi, bet mums visiem bija skaidrs, ka viņš runā pats par savu projektu,” atceras Rubess. Šķēle vadīja tikšanās, kārtoja dokumentus, “bet viņš pats nekad neko neparakstīja.”

Darījuma laikā Šķēle bija pametis politiku, taču viņa dibinātā Tautas partija bija valdībā. Bija sākušies “treknie gadi”, Kalvītis gāzēja grīdā un valdība dzina uz priekšu trīs lielu kultūras objektu būvi – Nacionālo bibliotēku, koncertzāli uz AB dambja un laikmetīgās mākslas muzeju Andrejsalā.

Kā sashēmoja Andrejsalu

Sākumā bija Jaunrīgas attīstības uzņēmums (JAU), kura uzdevums bija attīstīt un apbūvēt 40 hektārus lielo Andrejsalas teritoriju.

To dibināja Rīgas brīvosta kopā ar norvēģi Turmudu Stēni Juhansenu, kuru uz Rīgu atveda Šlesers. 2005.gadā osta kontroli uzņēmumā zaudēja, jo pārvaldniekam piemirsās pabrīdināt valdi, ka jāiegulda pamatkapitāla palielināšanā. Vēlāk publicētajās “oligarhu sarunās” viss sastājas savās vietās. Šlesers kādā sarunā stāsta, kā vienojušies ar ostu par Andrejsalas zemēm un sākuši izpirkt tur darbojošās privātās kompānijas.

«Mēs reāli izpirkām dafiga kompānijas privātas. Vajadzēja pirkt vēl, vēl un vēl, un gala rezultātā tika nopirktas kompānijas, kas nodarbojas arī ar transporta biznesu. (..) Tā kā es satiksmes sektorā sēdēju, nu, būtu ļoti dīvaini, ja es nesaprastu, kur tur ir perspektīvas,» Šlesers 2010. gadā stāsta, kā oligarhi slēpti nopirka vēlāk par loģistikas milzi izaudzēto Rīgas Tirdzniecības ostu, kas nes daudzmiljonu pelņu (lasi rakstu Kas tagad pieder Šleseriem un Šķēlēm?)

Nākamais solis — Andrejsala tika pieteikta kā vislabākā vieta laikmetīgās mākslas muzejam. Šāda objekta būve nozīmē gan teritorijas vērtības pieaugumu, gan valsts un pašvaldības ieguldījumus infrastruktūras izbūvē. Rīgas domes Attīstības departaments, kura vadītāju vēlāk notiesāja par korupciju, sarīkoja it kā starptautisku apspriešanu, bet rezultātā kā labāko vietu muzeja celtniecībai ieteica Andrejsalu, kuru arhitekti nebija pat pieminējuši. «Bija ļoti nepatīkami, ka mūs izmantoja kā PR trusīšus,» sašutis presei toreiz teica viens no viņiem.

Politiskajā galā viss bija sakārtots. Muzeju lobēja kultūras ministre, Šķēles cīņubiedre Helēna Demakova. Viņas vadībā nodibina aģentūru Jaunie “Trīs brāļi”, kas ir atbildīga par visu trīs lielo būvju tapšanu. Muzeja projektu un arī Andrejsalas attīstības plānu izstrādā pasaulslavenais arhitekts Rems Kolhāss. Tiek dzerts šampanietis un parakstītas vienošanās, ka JAU būvēs muzeju kopā ar valsti.

FOTO: 2006.gada jūlijā kultūras ministre Helēna Demakova topošā Laikmetīgās mākslas muzeja telpās rīkoja preses konferenci par sabiedrības attieksmi par Latvijas Nacionālās bibliotēkas, koncertzāles un Laikmetīgās mākslas muzeju būvniecību. Avots: LETA

Taču tad notika kaut kas tāds, ko vietējās politikas aukliņu raustītāji ietekmēt nevarēja. Iestājās globālā finanšu krīze. Muzejam vairs nebija ne naudas, ne politiskā atbalsta.

Taču Šķēle patoloģiski necieš zaudēt.

2016.gadā JAU no valsts tiesā piedzina vairāk nekā 650 000 eiro kompensāciju par izdevumiem, kas radušies muzeja skiču projekta izstrādē. Tas bija iespējams, jo starp valsti un JAU noslēgtā vienošanās paredzēja, ka muzeja neuzcelšanas gadījumā visus zaudējumus sedz tikai viens no tās dalībniekiem – valsts.

“Nezinu, kas uzrakstīja [vienošanos]. Tāda informācija nav atrodama,” Re:Baltica skaidro Kultūras ministrijas nolīgtais advokāts Lauris Leja, “Ja es būtu advokāts, visdrīzāk rosinātu klientu tādā formulējumā vienošanos nr.4 neparakstīt.”

FOTO: 2006.gada jūlijā kultūras ministre Helēna Demakova un aģentūras Jaunie “Trīs brāļi” direktors Zigurds Magone prezentē nākamās telpas Laikmetīgās mākslas muzejam. Magone parakstīja valstij neizdevīgo vienošanos, kā rezultātā Kultūras ministrija samaksāja 650 000 eiro kompensāciju attīstītājam. Kādēļ parakstījis vienošanos, uzzināt nav iespējams, jo Magone ir miris. Foto: LETA

Ap tiesvedības laiku ir izgaismojušies arī Jaunrīgas attīstības uzņēmuma patiesie īpašnieki, kuri līguma slēgšanas brīdī vēl nebija redzami. Uzņēmums šobrīd pieder Šķēles un Šlesera ģimenēm un uzņēmējam Ivaram Sormulim, kurš presē nosaukts par Ventspils oligarha Aivara Lemberga laulību liecinieku un kura brālis kopā ar Lembergu sēž uz apsūdzēto sola korupcijas lietā.

Pērn Šķēles ģimenes locekļi legalizēja arī savas īpašumtiesības Rīgas pasažieru terminālī, kuras labā pirms vairāk nekā desmit gadiem ekspremjers strādāja kā konsultants.

Tagad būvēs koncertzāli?

Ne Šķēle, ne viņa znots Pētersons ar Re:Baltica tikties nevēlējās un atbildes sniedza rakstiski.

“Žurnālistes kundze, iespējams, kļuvusi par t.s. viltus ziņu upuri. Ne man, nedz kādam citam cilvēkam no manas ģimenes kā indivīdiem nepieder zeme ne Andrejostā, ne tās apkārtnē. Līdz ar to nekādus piedāvājumus mana ģimene nav izteikusi,” Šķēle raksta e-pastā.

Šī ir klasiska vārdu spēle, lai izlocītos no atbildes. Šķēles meitām un sievai zeme nepieder tieši, bet caur vairākām firmām. Un arī piedāvājumu ministrijai sūtījis teritorijas attīstītājs Riga port city, kas pastarpināti pieder Šķēles ģimenei, viņa finansista Harija Krongorna dzīvesbiedrei un biznesa partnerim Edgaram Šķenderim.

FOTO: 08.07.2019. Bijušais politiķis Andris Šķēle ierodas uz sarīkojumu par godu jaunievēlētā Valsts prezidenta Egila Levita inaugurācijai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Foto: LETA

Izvērstā atbildē Šķēle sūdzas, ka “līdz šim Rīgas Domei pašas izstrādātā detālplānojuma realizācija (kaut gan tas spēkā jau gadus desmit) publiskās infrastruktūras daļā nav bijusi prioritāte. Diemžēl.” Taču viņā viešot cerības jaunā mēra “interese par pilsētas attīstību ne tikai Skanstes pļavās, bet arī Andrejsalas virzienā.”

Nobeigumā Šķēle norāda, ka “sen neesmu saticis nedz Ušakova, nedz Amerika kungus.”

Kultūras ministrija, kas līdz gada beigām valdībā iesniegs konceptuālu piedāvājumu, kā rīkoties tālāk, šobrīd runā tikai par PPP.

Uz Re:Baltica jautājumu, vai konkursā vērtēs arī attīstītāja reputāciju, ministrs Puntulis atbild, ka tai būšot nozīme – bet uzreiz arī atrunājas, ka visu izšķirs juristi. “Saprotu sabiedrības bažas par darījumu ar cilvēkiem, kam pieder šīs konkrētās platības, bet tanī pat laikā izslēgt no konkursa tikai dēļ tā, es īsti neredzu pamata. Tas ir juristu jautājums”.

Laika lobismam visiem figurantiem vēl ir kā jūra – ministrija cer izvēli izdarīt līdz 2020.gada beigām vai 2021.gada sākumam.