Piektdien, 18. oktobrī tūkstošiem Katalonijas neatkarības atbalstītāju ieradās reģiona galvaspilsētā Barselonā, lai protestētu pret šīs nedēļas sākumā piešķirto sodu deviņiem separātistu līderiem. Katalonijā notiek arī ģenerālstreiks, kura ietvaros ir bloķēti ceļi, atcelti desmitiem avioreisu un izcēlušās pat sadursmes ar policiju. Šo notikumu kontekstā portāls TVNET, pamatojoties uz ekspertu komentāriem un interneta resursiem, ir apkopojis galvenos argumentus par un pret Katalonijas neatkarību.

Argumenti par

Katalonijas kulturālās atšķirības

Katalonijai ir sava valoda, kura nav spāņu valodas dialekts. Tā arī savā uzbūvē ir daudz tuvāka franču un itāļu valodām. Tāpat Katalonijai ir savas, no pārējās Spānijas atšķirīgas kulturālās tradīcijas. Kā piemērus var minēt tādus ēdienus, kā butifara, kanēļa cūkgaļas desiņa, fideija un kalkoti. Katalonijas virtuvi ir ievērojami ietekmējusi Francija, kā rezultātā katalāņi gatavošanas procesā bieži sajauc gaļu ar jūras veltēm. Papildus tam, Katalonijai arī ir savi svētki, kuri netiek svinēti pārējā Spānijas teritorijā – Sant Joan, Le Diada, La Mercé un Sant Esteban. Visbeidzot, pastāv arī atšķirības mākslas jautājumā. Ja Barselona var tikt uzskatīta par art nouveau meku, tad Madride tradicionāli fokusējas uz tradicionālākiem mākslas žanriem.

Latvijas Ārpolitikas institūta pētniece Vineta Kleinberga intervijā portālam TVNET norāda, ka kataloņi paši katrā gadījumā uzskata, ka viņi ir atšķirīgi no spāņiem un tādā gadījumā šo argumentu nebūtu pamata apšaubīt.

Ekonomiskie zaudējumi

Katalonija katru gadu ir spiesta iemaksāt Spānijas budžetā noteiktas naudas summas, kas nes tai vismaz 15 miljardu dolāru zaudējumu.

Tāpat valdība Madridē ir ilgstoši atstājusi novārtā Katalonijas transporta infrastruktūru un izteikusi pretestību tirdzniecības darījumiem, kuri būtu veicinājuši Barselonas ekonomisko izaugsmi, taču samazinājuši preču plūsmas uz Madridi. Katalonijai atšķirībā no cita Spānijas autonomā reģiona – Basku zemes nav arī sava fiskālā autonomija, kura tai ļautu pašai ievākt nodokļus un sūtīt uz Madrides kopējo budžetu mazākas naudas summas. Turklāt Katalonijas reģions pat par sevi ir viens no Spānijas ekonomiskajām lokomotīvēm. Apgalvojumam, ka Katalonija Spānijas budžetā iemaksā vairāk, nekā tā saņem atpakaļ piekrīt arī Vineta Kleinberga. «Šādu situāciju var novērot arī Eiropas Savienībā, jo ir reģioni, kuri iemaksā vairāk un reģioni, kuri iemaksā mazāk. Kopējā attīstība balstās uz solidaritātes principu,» saka pētniece.

FOTO: AFP / Scanpix

Katalāņu kultūras apspiešana pagātnē

Spānijas diktatora Fransisko Franko laikā Katalonijas valoda un kultūra tika apspiesta. Katalāņu valodu nedrīkstēja lietot valsts skolās, daudzi Katalonijas iedzīvotāji bija spiesti pieņemt spāņu vārdus un publiskās vietās nedrīkstēja izpildīt katalāņu valodā rakstītas dziesmas. Savukārt, cilvēkus, kuri šai iedibinātajai kārtībai pretojās, nereti likvidēja.

The Washington Post 2017. gadā jau rakstīja, ka Spānijas lēmums izmantot spēku pret referendumu atbalstošo katalāņu pūļiem daudziem izraisīja negatīvas atmiņas par Franko režīma metodēm.

Līdz ar to, var apgalvot, ka katalāņi būtu tiesīgi neatkarību pieprasīt tāpēc, ka Spānijas valdība ir pierādījusi, ka tiem nav iespējams saglabāt savu identitāti tās kontrolē.

Nāciju pašnoteikšanās tiesības starptautiskajās attiecībās

Spēja katrai pasaules nācijai izvēlēties savu likteni un statusu ir viens no mūsdienu starptautisko attiecību pamatprincipiem. Vineta Kleinberga norāda, ka tas ir iekļauts vairākos Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) izdotos dokumentos. Galvenais no tiem ir 1948. gadā pieņemtā ANO Cilvēktiesību deklarācija uz kuru pastāvīgi atsaucas Katalonijas autonomā reģiona valdība. Turklāt Katalonijā 2017. gadā norisinājās referendums (uzskatāms par tiešāko tautas gribas paušanas instrumentu), kura rezultātā tika nobalsots par atdalīšanos no Spānijas.

Argumenti pret

Katalonija nav vienīgais reģions ar savu kulturālo identitāti Spānijā

Neskatoties uz to, ka Katalonijai ir sava kulturālā identitāte, to pašu var attiecināt arī uz citiem Spānijas reģioniem, kuri beigu beigās ir izlēmuši palikt Spānijas sastāvā. Piemēram, jau iepriekš minētā Basku zeme ilgstoši ir bijusi ierauta bruņotā konfliktā ar Spānijas valsti, taču beigu beigās ir piekritusi autonomijas statusam. Turklāt Katalonijas atdalīšanās no Spānijas būtu arī samērā egoistisks solis, jo sava ekonomiskā svara dēļ ietekmētu visu Spāniju kopumā. Madridei vajadzētu domāt kā pārkārtot savu ekonomiku, lai nodrošinātu citu autonomo teritoriju labklājību, kurām ar teritorijas neatkarības centieniem ir maza saistība.

FOTO: Reuters / Scanpix

Izstāšanās gadījumā ekonomiskie zaudējumi var būt daudz lielāki

Baltijas drošības fonda direktors Otto Tabuns intervijā portālam TVNET norāda, ka Katalonijas reģiona ekonomiskie zaudējumi pasludinot neatkarību no Spānijas var būt ļoti lieli. Tas ir tāpēc, ka tās ekonomika ir saistīta ar Eiropas Savienības vienotā tirgus privilēģijām. Savukārt, Eiropas Savienība Kataloniju savā saimē uzņemt negrasās, jo baidās no Eiropas balkanizācijas. Nezinātājam – process, kura ietvaros nācijvalsts sadalās vairākās mazākās politiskās vienībās. Turklāt Katalonijas dalībai ES būtiski pretotos arī pati Spānija, kura nevēlētos iedrošināt uz neatkarību citus savus autonomos reģionus. «Bija iespējams novērot, ka brīdī, kad Katalonijas valdība pieņēma lēmumu par neatkarības pasludināšanu, daudzi starptautiski uzņēmumi šo reģionu sāka pamest. Sašķobījās ekonomikas arguments un tika uzdoti jautājumi, vai Katalonija turpinās būt turīgākais Spānijas reģions arī pēc savas neatkarības,» norāda Tabuns.

Savukārt, Vineta Kleinberga apgalvo, ka neatkarības gadījumā pieaugtu arī Katalonijas tēriņi.

«Tai būtu jādomā par jaunu valsts institūciju veidošanu un jāveido sava Ārlietu ministrija ar diplomātisko dienestu un pārstāvniecībām ārvalstīs. Domāt būtu nepieciešams arī par armiju un nodokļu iekasēšanas jautājumiem, gan arī centrālās bankas izveidi. Tam visam būtu nepieciešami līdzekļi un ir jautājums, vai summa, kura būtu nepieciešama neatkarības uzturēšanai būtu mazāka par to, kuru Katalonija šobrīd iemaksā Spānijai,» pauž eksperte.

Tajā pašā laikā nav iespējams apgalvot, ka Katalonija Spānijai būtu tikai devēja. “Piemēram, finanšu krīzes laikā 2008. gadā Katalonija no Spānijas valdības saņēma diezgan ievērojamu aizdevumu. Tā vēl arvien šo aizdevumu (ap 70 miljardiem eiro) nav atdevusi,” apgalvo Kleinberga.

Franko režīms vairs nepastāv un Spānija sniedz iespējas brīvi praktizēt katalāņu kultūru

Otto Tabuns arī norāda, ka mūsdienu Katalonija tomēr nav tā pati, kas Franko laika Katalonija un mūsdienās katalāņu valodai ir tādas pašas tiesības kā kastelāņu valodai, kas tomēr ir oficiālā literālā valoda.

Turklāt katalāņu valoda arī ir viena no Spānijas oficiāli atzītajām reģionālajām valodām un Katalonijas bērni var mācīties skolās savā mēlē par spīti tam, ka notiek diskusijas par nepieciešamību nodrošināt lielāku spāņu valodas klātbūtni. Tāpat katalāņiem ir arī atļauts lietot savus nacionālos simbolus. Līdz ar to, neatkarības kritiķi var apgalvot, ka vēsture tiešā veidā neietekmē notiekošo mūsdienās un arguments par katalāņu lielajām ciešānām ir novecojis. Vineta Kleinberga arī norāda uz to, ka daudzi nepiekristu, ka mūsdienu Spānija ir Franko režīma juridiskā turpinātāja.

FOTO: AP/Scanpix

Suverenitātes un teritoriālās nedalāmības princips starptautiskajās attiecībās

Lai gan nāciju pašnoteikšanās tiesības ir būtisks mūsdienu starptautisko attiecību stūrakmens, tikpat svarīgs ir arī valstu suverenitātes un teritoriālās nedalāmības jautājums. Tie ir iekļauti jau 1945. gadā pieņemtajā ANO hartā un lielos vilcienos nosaka to, ka katrai valstij ir sava starptautiski atzīta teritorija, kuru citas valstis nedrīkst pārkāpt. Savukārt, Katalonijas teritorija tiek starptautiskā līmenī uzskatīta kā Spānijas valsts daļa. Līdz ar to, ja Katalonija pasludinātu savu neatkarību un to atzītu pārējā starptautiskā sabiedrība, tad tiktu pārkāptas Spānijas tiesības. Vineta Kleinberga intervijā vērš arī uzmanību uz to, ka 2017. gadā notikušais referendums īsti neatspoguļoja visu Katalonijas iedzīvotāju gribu. «Šajā referendumā piedalījās 43% no balsstiesīgajiem, kas bija mazāk par pusi. Tie bija apmēram 2 miljoni iedzīvotāji. Katalonijā kopumā dzīvo 7.5 miljoni,» saka Kleinberga.