Projekta “Neredzamais cietumā” ietvaros kārtējā intervija ar cietuma personālu. Šodien piedāvajam sarunu ar Daugavgrīvas cietuma resocializācijas daļas galveno inspektoru Anatoliju Čapkeviču.

Anatolijs Čapkēvičs bērnībā nav sapņojis kļūt par cietuma darbinieku. Par darbu Ieslodzījuma vietu pārvaldē (IeVP) viņš uzzināja nejauši, meklējot darbu, kuru varētu apvienot ar studijām. Pēc augstākās izglītības iegūšanas izlēma turpināt darbu IeVP. Šobrīd Čapkēvičam ir maģistra grāds vadībzinātnē, un viņš turpina studijas doktorantūrā. Viņa galvenie amata pienākumi ir saistīti ar personāla pārvaldību. Čakpēvičs pārauga tās funkcijas, kuras veic resocializācijas daļas vecākie inspektori un sociālie darbinieki.

Ko dara resocializācija cietumā?

Kad ieslodzītais ierodas cietumā, un tiesas spriedums ir stājies likumīgā spēkā, mūsu uzdevums ir nodrošināt notiesātā risku un vajadzību novērtējumu. Respektīvi, saprast kādi faktori ietekmē, ka mūsu klienti atrodas pie mums. Tātad, kas traucēja viņam dzīvot sabiedrībā un noveda līdz ieslodzījumam?

Mūsu galvenais mērķis ir saprast šos faktorus un attiecīgi motivēt notiesātos strādāt, lai izveidotu jaunu uzvedības modeli, kas palīdzētu dzīvot pilnvērtīgu un likumpaklausīgu dzīvi pēc atbrīvošanas. Tā ir galvenā funkcija.

Ar kuriem instrumentiem jūs strādājat, lai šo mērķi sasniegtu?

Ja mēs runājam par resocializācijas pasākumiem, kuri ir pieejami cietumā, tas, protams, ir darbs, izglītība, psihologu individuālās konsultācijas, resocializācijas programmas jeb noteiktas sociālās uzvedības korekcijas programmas, kas ir tendētas tieši uz noteiktu notiesāto grupu, piemēram, motivācijas programma. Šī programma paredzēta, lai motivētu mūsu klientus uzsākt kādu darbību, jo - ko mēs gaidām no mūsu klientiem? Mēs gaidām, ka notiks pārmaiņas viņu uzvedībā. Ir vērts paskatīties uz pagātni un pieļautajām kļūdām. Mēs mēģinām ieteikt līdzekļus, kā nepieļaut šīs kļūdas nākotnē.

Pārmaiņas ir tāds process, kas nenotiek acumirklī. Ja mēs skatāmies uz pārmaiņu modeli, tad tur ir sešas fāzes.

Pirmais posms – pirmsizvērtēšana, kad cilvēks neapzinās, ka viņam ir noteiktas problēmas. Viņš dzīvo savā komforta zonā.

Ļoti daudzi mūsu klienti lieto psihoaktīvās vielas, kuras noved līdz administratīviem pārkāpumiem, kriminālpārkāpumiem, bet viņi neredz nekādas problēmas. Kad cilvēks jau izvērtē kaut ko, tas jau ir ļoti labi.

Ja viņš nolemj, ka grib kaut kā mainīties, tas jau ir nākamais posms. Tā ir plānošana. Viņš plāno kaut kādus pasākumus, lai neatgrieztos pie noteikta modeļa.

Nākamais solis ir rīcība, kad cilvēks jau dara kaut ko [konkrētu], lai mainītu sevi, savu domāšanu un rīcību.

Un pēdējais posms ir uzturēšana. Jo cilvēkam, kas ir nolēmis kaut ko darīt, vajag nepārtraukti turpmākajā dzīvē to uzturēt.

Vai jūsu klienti ir atvērti šim darbam – resocializācijai?

Tas ir atkarīgs personīgi no katra klienta, jo resocializācija paredz tieši individuālo darbu. Ir motivēti klienti. Ar motivētiem klientiem, protams, ir vieglāk strādāt, jo viņi paši grib un viņi sadzird to, ko mēs iesakām. Mēs arī varbūt neko kā resocializācijas daļa nemācām, bet mēs parādām, ka ir cits ceļš, kuru var izvēlēties.

Protams, visgrūtākais darbs ir ar nemotivētu klientu, jo viņš neredz to nepieciešamību mainīties, un katram vajag noteiktu laiku, lai saprastu kaut kādas kļūdas, vai vienkārši nolemt, ka es gribu kaut ko citu.

Viens var pēc pirmās sodāmībās apsvērt un izvēlēties kaut kādu citu ceļu un dzīvot bez likumpārkāpumiem, bet citam vajag desmit vai divdesmit gadus.

Kā var palīdzēt cilvēkiem, kas nākuši no ļoti nelabvēlīgas vides, iekļauties sabiedrībā? Vai tas vispār ir iespējams?

Principā mēs cītīgi strādājam pie tā, bet es nedalītu notiesātos tajos, kas ir nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm un no labvēlīgām ģimenēm. Ja viņš ir nācis no labvēlīgas ģimenes, mēs saņemam šo rezultātu, ka cilvēks ir nonācis pie mums – ieslodzījumā. Tomēr ir jāskatās individuāli uz katru cilvēku.

Psiholoģijā lieto tādu terminu – anamnēze, proti, kas noticis cilvēka pagātnē, kāpēc viņš sāka veikt noziedzīgus nodarījumus.

Par pamatu tam var būt ļoti daudz faktori. Pētījumi rāda: pret cilvēkiem, kuri ir veikuši vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, ļoti daudzos gadījumos arī bērnībā tikusi pielietota vardarbība. Tā ir noteikta psiholoģiska, atgriezeniska reakcija. Jau būdams [pieaudzis] cilvēks, viņš šo vardarbību arī vērš pret citiem. Tā kā šeit vajadzētu rūpīgi izpētīt cilvēka pagātni, un te nav jāpiedalās tikai vienam speciālistam, bet vajadzētu arī psihologam pastrādāt, kas ir pieejami pie mums šeit resocializācijas daļā.

Kāda ir ģimenes loma resocializācijas procesā?

Es uzskatu, ka ģimene ir ļoti liela motivācija cilvēkiem. Tie ir cilvēki, kam ir nepieciešamas ģimenes saites. Varētu teikt, ka tas dod papildus motivāciju darīt kaut ko labu ieslodzījumā. Jo ir cilvēki, kas, piemēram, strādā saimnieciskajā apkalpē un viņi strādā ļoti labi. Un laiks paiet ar domu tikties ar ģimeni nākamreiz ilgstošajā satikšanās reizē. Tagad, protams, pateicoties Eiropas projektiem, pie mums arī notiek ģimenes dienas, kur ģimene var atnākt pie mūsu klientiem papildus reizes. Bet tas arī ir ļoti lielā mērā atkarīgs no mūsu klienta: vai viņam tas ir vajadzīgs. Ģimene ir noteikti ļoti stiprs atbalsts mūsu klientiem.

Un kāda ir sabiedrības, brīvprātīgo loma?

Tagad cietumos arvien biežāk un biežāk nāk brīvprātīgie. Manuprāt, tas ir ļoti labi, jo beidzot ir pienācis laiks, kad sabiedrība sāk interesēties par procesiem, kas notiek ieslodzījumā. Pateicoties jūsu komandai sabiedrība var uzzināt par procesiem, kas te notiek.

Cietumi ir slēgta vide un vairākums sabiedrības par to, kas notiek cietumā, spriež pēc kaut kādām filmām. Tas ir absolūti nepareizi.

Taču, kad sabiedrība interesējas par cilvēku un viņa problēmām, nāk un dalās ar savu pieredzi, motivē, uzmundrina - tas ir ļoti labi. Jo cilvēks atgriezīsies sabiedrībā, un mums būs jādzīvo kopā ar mūsu bijušajiem klientiem. Tas, kādi viņi atbrīvosies, lielā mērā ir atkarīgs ne tikai no kriminālsodu izpildes institūcijām, bet arī no sabiedrības iesaistes notiesāto resocializācijā.

Kā sabiedrība var iesaistīties?

Principā kārtība ir šāda: brīvprātīgie raksta Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšniekam lūgumu ienākt brīvības atņemšanas teritorijā ar noteiktu mērķi, lai organizētu kaut kādu pasākumu. Tas var būt brīvā laika [pavadīšanas] pasākums, sporta aktivitātes, garīgais pasākums, informatīvās lekcijas. Tas ir atkarīgs no tā, ko tieši konkrētais brīvprātīgais vai [brīvprātīgo] grupa var piedāvāt. IeVP to izvērtē un dod atļauju. Pēc atļaujas saņemšanas mēs organizējam pasākumu ieslodzījuma vietā, sazināmies ar brīvprātīgajiem. [Uzzinām], kāda tieši ieslodzīto grupa viņus interesē, cik liels notiesāto skaits. Bieži vien notiek arī koncerti, lai cilvēki varētu atnākt un klātienē paklausīties dzīvo mūziku.

Pie mums nāk arī anonīmie narkomāni un anonīmie alkoholiķi, jo cilvēkam, kuriem ir problēmas ar psihoaktīvo vielu lietošanu, var palīdzēt tikai tas, kam ir bijušas līdzīgas problēmas.

Cilvēkiem, kuri nelieto narkotiskās vielas, nav to izjūtu un tās domāšanas, kā narkomānam. Attiecīgi, kad cilvēki nāk uz šīm sanāksmēm ieslodzījuma vietā, viņi var identificēt noteiktas problēmas. Cilvēki dalās savā pieredzē, kā viņi ir tikuši vaļā, piemēram, no narkotiku atkarības. Notiek identifikācija, un attiecīgi paši brīvprātīgie motivē notiesāto kaut kādām darbībām. Tā ir šī atgriezeniskā saite.

Kas vēl būtu jāveic resocializācijas jomā Latvijā, lai mazinātu recidīvu?

Principā tas ir ļoti plašs un sarežģīts jautājums. Es uzskatu, ka pati par sevi resocializācija Latvijas cietumos ir samērā jauna, bet pietiekoša, lai mēs varētu izdarīt noteiktus secinājumus. Ne velti šobrīd, pateicoties Tieslietu ministrijai (TM), IeVP vadībai un tieši [Ilonai] Spurei, kas pirms kļūšanas par IeVP priekšnieci ir bijusi Resocializācijas dienesta priekšniece un personiski ieslodzījumu vietās paveikusi milzīgu darbu, šobrīd notiek projekts “Resocialziācijas sistēmas efektivitātes paaugstināšana”.

Pirmkārt, lai mūsu klienti mainītos, ir jābūt spēcīgam, zinošam personālam. Protams, ir vajadzīga noteikta infrastruktūra, vajag resocializācijas telpas, lai mēs varētu vienlaicīgi organizēt dažādus pasākumus.

Telpu skaits ir ierobežots, bet vienlaicīgi cietumā notiek daudzi resocializācijas pasākumi. Tāpēc es domāju, ka pirmajā vietā ir izglītots personāls un pēc tam viss pārējais. Tagad projekta ietvaros notiek resocializācijas sistēmas izpēte, un ir vajadzīgs laiks, lai saprastu, ko mēs tajā varam uzlabot. Protams, ka mācīties no savām kļūdām ir ļoti labi, bet [ir] arī citu valstu labā prakse, ko varam izmantot un arī ieviešam šobrīd darbā ar ieslodzītajiem. Es esmu nostrādājis sistēmā 13 gadus. Domāju, ka pa šo laiku tika paveikts milzīgs darbs tieši kriminālsodu izpildē un resocializācijā kopumā.

Vai resocializācija beidzas, kad cilvēks iznāk no cietuma? Vai arī tā turpinās arī pēc ieslodzījuma?

Resocializācija ir tāds process, kurš noteikti nebeidzas tad, kad cilvēks iznāk no cietuma.

Es domāju, ka tuvākajā laikā tiks veikti pasākumi, lai būtu tāds kā tilts no ieslodzījuma uz brīvību. Mēs varam ieguldīt visus savus līdzekļus, bet ja sabiedrībā nebūs turpinājuma, mēs nevaram runāt par recidīva samazināšanu.

Kā ir mainījusies sistēma 13 gadu laikā? Vai ir mainījusies attieksme pret jūsu klientiem?

Noteikti, jo, kad es atnācu strādāt un, salīdzinot ar šo laiku, vairāk notiek individuāls darbs ar mūsu klientiem. Mainās arī darbinieku attieksme. Es teiktu, ka pa šiem 13 gadiem resocializācijas personāla attieksme ir kardināli mainījusies. Es domāju, ka pa šo laiku notikušas labas pārmaiņas, kuras turpinās.

Lūdzu, miniet vienu pozitīvo un vienu negatīvo piemēru resocializācijas darba rezultātam.

Ir ļoti patīkami, kad tu satiec uz ielas mūsu bijušo klientu un dzirdi, ka viņam ir ģimene un darbs, viņš ir labi apģērbts, ka viņam ir parādījušās jaunas intereses.

Jauki, ka ar cilvēku ieslodzījuma laikā notikušas kaut kādas pārmaiņas, un viņš ir apmierināts ar savu dzīvi un dzīvo sabiedrībā.

Protams, negatīvi mēs varam vērtēt [gadījumus], kad cilvēks atgriežas pie mums atkārtoti. Kad iepriekšējā brīvības atņemšanas soda laikā esam veltījuši tik daudz spēku un domājām, ka šis klients noteikti neatgriezīsies, bet sanāca pavisam pretēji.