Valsts kontrole: noziedznieku resocializācijas sistēma strādā tukšgaitā (7)

Resocializācijas (ne)efektivitāte

Šobrīd Latvijas cietumos atrodas ap 3,5 tūkstošiem cilvēku. 55% notiesāto sodu izcieš atkārtoti. Tajā skaitā 38% izcieš sodu trešo, ceturto vai vairākas reizes pēc kārtas. Līdz ar to VK secina: noziedznieku resocializācijas sistēma strādā tukšgaitā.

VK savā ziņojumā izceļ vairākas lietas, kas būtu jādara, lai uzlabotu resocializācijas efektivitāti. 

No ziņojuma izriet, ka

ļoti būtiski ir izveidot sava veida “tiltu” starp ieslodzījuma vietu un brīvību.

Šobrīd bijušajiem ieslodzītajiem trūkst valsts, pašvaldību un arī sabiedrības atbalsta likumīgas dzīves iesākšanai. Šie atbalsta pakalpojumi būtu jāveido un jānodrošina nevalstiskajām organizācijām (NVO) un pašvaldībām, taču šeit ir jāizdomā valsts atbalsta mehānismi.

Par revīzijā konstatētajām problēmām portāls TVNET runāja ar Valsts kontroles padomes locekli Ilzi Grīnhofu: 

Kāda loma ir cietuma infrastruktūrai ieslodzīto resocializācijā?

2018. gadā jau bija jābūt uzceltai jaunajai ieslodzījuma vietai, bet mēs redzam, ka šis jautājums arvien tiek atlikts. Tam, protams, ir ietekme.

Novecojusī infrastruktūra neļauj ieviest tādus pasākumus, kādi būtu nepieciešami, lai resocializāciju vispār varētu nodrošināt.

Ir daudz runāts, piemēram, par [cietuma] “autoritātēm”, kas ne vienmēr atbalsta savu līdzcilvēku vēlmi piedalīties resocializācijas programmās. Un, ja arī šīs personas ir piedalījušās, tad  efekts zūd, ja viņi nonāk atpakaļ vidē, kurā valda cita izpratne.

Šeit nav runa par to, ka cietums ir nepieciešams, lai milzīgi uzlabotu ieslodzīto dzīves apstākļus. Mēs vislielākā mērā runājam par to, ka tas ir veids, kā padarīt resocializāciju maksimāli efektīvu. Mēs redzam, ka tā ir problēma.

Otrkārt, mēs varam runāt par nodarbinātības jautājumu.

Par to, ka komersanti nav ieinteresēti sadarboties ar cietumiem?

Jā.

Tas ir tikai infrastruktūras nepiemērotības dēļ vai ir arī citi apsvērumi?

Liela nozīme ir novecojušajai infrastruktūrai. Vide nav pārāk motivējoša. Visu laiku nauda tiek tērēta tam, lai ieslodzījuma vietas uzturētu kaut kādā normālā kārtībā. Piemēram, 2018. gadā tie bija, šķiet, nedaudz vairāk par 2 miljoniem, ko Ieslodzījuma vietu pārvalde (IeVP) samaksāja par remontiem. Pēc ieslodzījuma vietu apsekošanas mēs redzam, ka būs vajadzīgi vismaz 13 miljoni, lai savestu [visu] kārtībā. Bet mēs jau saprotam, ka būvniecības izmaksas nestāv uz vietas. Iespējams, kamēr mēs tiksim tik tālu, lai naudu piešķirtu, tie jau būs daudz vairāk miljonu. Tas liecina par to, ka šī infrastruktūra ir novecojusi un atrodas pat kritiskā stāvoklī. Ir grūti iedomāties, ka komersants ļoti varētu gribēt tur investēt kaut kādā savā ražotnē.

Tad arī šeit varētu domāt par atbalsta mehānismiem [komersantiem]. Varbūt ar kaut kādām nodokļu atlaidēm varētu panākt nodarbinātības attīstību cietumos. Mūsu analīze arī parādīja, ka nepietiek darba vietu. Gribētāju ieslodzīto vidū ir daudz vairāk nekā iespēju nodrošināt darba vietas. Dažādi pētījumi apliecina, ka nodarbinātības iespējas ir viens no nozīmīgākajiem [resocializācijas] faktoriem.

Kas ir tās lietas, ko var uzlabot Valsts probācijas dienests (VPD) un IeVP? 

Pirmkārt, mēs domājam, ka varētu uzlabot risku novērtēšanas sistēmu, kas ieviesta no 2013. gada. Pirmais darbs ir saruna ar ieslodzīto, kuras laikā tiek identificēti riski. Tur tiek kārtoti attiecīgie dokumenti, uz kuru pamata sastāda plānu, kas ar personu ir jādara.

Ieslodzījuma vietās, aptaujājot darbiniekus, mēs konstatējām, ka arī paši darbinieki saprot, ka šis process ir diezgan subjektīvs.

Tā ir intervija, un ko šī persona pastāsta, to attiecīgi psihologs vai sociālais darbinieks arī pieraksta. Ļoti bieži ir tā, ka informācija nemaz nav bijusi patiesa, un varbūt tie pasākumi nav izvēlēti tik pareizi, cik nepieciešams.

Tad mēs varētu runāt arī par šādu lietu. Vairāk nekā 80% no ieslodzītajiem ir ar dažādām atkarībām. Ļoti daudziem ir arī garīga rakstura traucējumi. Mums nav speciālu instrumentu, lai varētu strādāt ar šādām personām.

Kāpēc?

Nevarēšu pateikt, kāpēc.

Varbūt tāpēc, ka tas ir diezgan sarežģīti. Lai izveidotu šādu mehānismu, būtu jābūt arī lielākai iesaistei no ārstniecības personu loka.

Mēs redzam, ka gan VPD gadījumā, gan Ieslodzījuma vietās šī ir tā joma, par ko varētu domāt: kādā veidā šīs programmas varētu pilnveidot? Droši vien cilvēks ar attīstības traucējumiem nevar parastā izglītības formā sasniegt kaut kādu rezultātu. Tur būtu vajadzīgi speciāli risinājumi. Mēs iesakām par to domāt.

Neskatoties uz nozares grūtībām, Grīnhofa atzīst, ka VPD un IeVP darbu ar ieslodzītajiem nevar vērtēt kā nekvalitatīvu, jo minēto iestāžu darbinieki savu darbu veic godprātīgi. 

Runājot par pārējām VK revīzijā konstatētajām problēmām, vērts minēt arī to, ka patlaban resocializācijas pasākumu efektivitātes vērtēšanu apgrūtina arī kvalitatīvu datu trūkums.

Turklāt līdz šim valstī vispār nav vērtēts, kā resocializācijas pasākumi ietekmē notiesāto personu uzvedības maiņu. 

Par vislabāko atbalstu notiesātajiem pēc soda izciešanas VK min ģimenes un sabiedrības atbalstu kopumā. 

Savukārt pašvaldībās, saskaņā ar VK revīzijas rezultātiem, trūkstot izpratnes par bijušo notiesāto vajadzībām un zināšanu darbā ar viņiem.

Tāpat pašvaldības izjūt resursu trūkumu, lai nodrošinātu bijušos cietumniekus ar mājokli. 

Revīzijas ieteikumu sadaļā VK nāk klajā ar rekomendācijām Tieslietu ministrijai (TM), IeVP un VPD. Piemēram, ziņojuma autori iesaka TM izvērtēt, kādi resocializācijas pasākumi līdz šim nav devuši gaidīto rezultātu. Savukārt IeVP būtu jāpilnveido sistēma, lai darbiniekiem būtu vienota izpratne par notiesāto resocializāciju. Bet VPD būtu jāizvērtē esošo probācijas programmu piemērotība dažādām notiesāto grupām, ieskaitot personas ar garīga rakstura traucējumiem.