Vairāk nekā divus mēnešus projekta “Neredzamais cietumā” ietvaros TVNET stāstīja par Latvijas cietumu ikdienu, īpašu uzmanību veltot uz mūžu notiesātajiem noziedzniekiem un viņu resocializācijai. Lai runātu par notiesāto personu iekļaušanu sabiedrībā un citiem saistītiem jautājumiem, uz sarunu raidījumā “Komforta zona” aicinājām Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) priekšnieci Ilonu Spuri, partijas “Nacionālā apvienība” (NA) ģenerālsekretāru Raivi Zeltīti un Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas katedras docentu Artūru Utinānu.

Pilnu raidījuma ierakstu var noskatīties šeit (diskusija notika 01.11.2019):

Kāpēc resocializācija ir svarīga?

Pēc psihiatra Artūra Utināna domām, runāt par ieslodzīto iekļaušanu sabiedrībā ir svarīgi tāpēc, ka cilvēkiem pēc nonākšanas brīvībā ir grūti integrēties sabiedrībā dažādu domāšanas modeļu dēļ.

“Cilvēkam, kurš iziet ārā no apcietinājuma, ir izkritis ļoti liels iemaņu apjoms. Pirmkārt, viņš nav iemācījies daudz ko jaunu, kas pa šo laiku ir noticis sabiedrībā. Un, otrkārt, viņš ir aizmirsis daudz ko no vecajām iemaņām,” skaidroja eksperts.

Cits sarunas dalībnieks, NA ģenerālsekretārs Raivis Zeltīts, lai arī nav pret resocializāciju kā tādu, tomēr uzskata, ka noteiktos gadījumos bijušos ieslodzītos nav iespējams iemācīt dzīvot sabiedrībā.

“Tas ir svarīgi gadījumos, kad mēs runājam par maziem pārkāpumiem: sīkas zādzības, piemēram.

Bet par kādu resocializāciju mēs varam runāt sērijveida slepkavas gadījumā?

Skaidrs, ka viņš jau ir aizgājis tādu ceļu, ka atgriešanās vairs nav iespējama, ” kritisks bija politiķis.

Turklāt viņš uzskata, ka sodam nav tikai resocializācijas mērķis. Ir runa arī par sabiedrības taisnīgumu. Pēc politiķa domām, arī nozieguma upuru tuviniekiem ir svarīgi sajust, ka sods ir samērīgs.

Zeltītim oponēja IeVP priekšniece Ilona Spure. Saskaņā ar viņas teikto, soda mērķis, proti, resocializācija, ir ierakstīts likumā.

“Ja mēs šķirosim šādā veidā, mēs diskriminēsim un pārkāpsim cilvēktiesības,” norādīja cietumu pārvaldes priekšniece.

Pēc viņas domām, resocializācija ir nepieciešama, lai novērstu vēl lielāku risku sabiedrībai.

“Ja tiesa rīt pieņem šādu lēmumu, būtu jādomā par to, kāda šī persona atgriežas sabiedrībā. Un vai tas nav sabiedrībai lielāks risks un apdraudējums, ja ar viņu cietumā netiktu strādāts,” uzsvēra Spure.

Zema nodarbinātība un atbalsta trūkums pēc ieslodzījuma

Pagājušonedēļ Valsts Kontrole publicēja revīzijas ziņojumu par resocializācijas pasākumu efektivitāti Latvijas cietumos. Ziņojumā izkristalizējās vairākas problēmas. Viena no tām - zems ieslodzīto nodarbinātības līmenis.

“Darbs ir tas, kas cilvēku padara par cilvēku, galu galā,” norādīja Raivis Zeltīts.

Pēc politiķa domām, ja nav iesaistes darbā ieslodzījuma vietās, tad cilvēkam būs daudz grūtāk iekļauties arī sabiedrībā.

Viņam nepiekrita psihiatrs Artūrs Utināns:

“Darbs nav tas, kas veido cilvēku. Domāšana, refleksija par savām kļūdām ir tas, kas veido cilvēku. Strādā vispār arī skudras, bebri un citi dzīvnieki.”

Savukārt pēc IeVP priekšnieces Spures vārdiem, ieslodzīto nodarbināšana nav pašmērķis. Ja ieslodzītais iemācās strādāt un pelnīt, tas ir labi, bet pirms tam esot jāsasniedz soda pamatmērķis, skaidro Spure,

“Tas noziedzīgais nodarījums viņam ir galvā, nevis [darba rokās]. Viņam var būt zelta rokas, viņš var būt ļoti labs darbinieks, bet tas nemaina viņa kriminogēno domāšanu un risku atkārtoti izdarīt noziegumu,” piebilda Spure.

IeVP priekšniece norādīja, ka, iespējams, ir laiks domāt arī par citām nodarbinātības formām cietumos.

“Tas varētu būt valsts pasūtījums. Mehāniski, vienkārši darbi: fasēt, kaut ko samontēt, rozetes, piemēram, saskrūvēt. Runa ir par elementāriem darbiem,” skaidroja IeVP vadītāja.

Jau minētajā VK revīzijas ziņojumā bija ieteikums par NVO iesaisti, lai nodrošinātu bijušajiem ieslodzītajiem atbalstu pēc soda izciešanas. Kā viens no risinājumiem tika minēti specifiski valsts atbalsta mehānismi. Politiķis Raivis Zeltīts tam piekrita, atzīstot, ka patlaban NVO nav motivēti iesaistīties šādas atbalsta sistēmas izveidē.

Savukārt Ilona Spure uzsvēra, ka arī pašvaldībām būtu vairāk jāiesaistās, lai sniegtu atbalstu cietumsodu izcietušajām personām.

Uz mūžu notiesātie

Diskusijā tika apspriestas arī projekta “Neredzamais cietumā” ietvaros tapušās intervijas ar uz mūžu notiesātajiem.

Pēc Raivja Zeltīša domām, intervētajiem ieslodzītajiem ir raksturīga upura sajūta.

“Diezgan raksturīga bija tāda upura sajūta, ka viss, kas ar viņiem ir noticis, ir tikai apstākļu sakritība. Līdz ar to vajadzētu būt ne tikai refleksijai, bet arī atbildībai. Lai arī tur ir grūta bērnība vai kādi citi apstākļi, tomēr cilvēks izdara izvēli un viņš par to uzņemas atbildību,” uzskata politiķis.

Savukārt, psihiatrs Artūrs Utināns norādīja: jaunākās atziņas zinātnieku vidū liecina par to, ka brīvas gribas cilvēkam nemaz nav.

Smadzenes esot “sarežģīts dators”, kurš sastāv no “programmām”. Tieši no šīm programmām ir atkarīgs, kādu izvēli izdara cilvēks.

Psihosociālā rehabilitācija šajā izpratnē nozīmē cilvēka kriminālās domāšanas pārprogrammēšanu.

Savukārt runājot par konkrētajām intervijām, Utināns atzina, ka visiem “mūžiniekiem” esot sliktas paškritikas spējas.

“Viņiem ir sliktas refleksijas spējas par to, kādas domāšanas, emocionālās programmas viņus vadīja tajā mirklī. Praktiski visi nevar paskaidrot, kāpēc vispār viņi to izdarīja. Daži varbūt apzinās, bet nevēlas teikt kameras priekšā,” skaidroja eksperts.

Īpašu sabiedrības uzmanību izpelnījās projekta pirmā intervija ar bērna izvarotāju un slepkavu Aldi Zvirbuli. Uzreiz pēc šīs intervijas vairāki cilvēki, paužot savu sašutumu, bija nosūtījuši sūdzības Latvijas mediju ētikas padomei. Viņu vidū bija arī Raivis Zeltīts.

Pēc politiķa domām, radās iespaids, ka nežēlīgam slepkavam tika iedota platforma, kur viņš sniedza tikai savu vēstījumu.

“Nosaukums - “Personība aiz restēm”. Nu vai deviņgadīgas meitenes izvarotāju un slepkavu ir jāsauc par personību? Tā tomēr ir medija izvēle.

Vai ir nepieciešama fotosesija, no kā īsti nevar gūt nekādas atziņas? Pirmajā intervijā nebija arī intervētāja refleksijas. Tur ir tikai noziedznieka vēstījums,” pauda Zeltīts.

Vērtējot Zeltīša un sabiedrības reakciju uz pirmo interviju, psihiatrs Artūrs Utināns norādīja: tāpat kā noziedzniekiem, arī sabiedrībai svarīgi analizēt savas kļūdas.

“Kādas ir cēloņsakarības sabiedrības ieguldījumā, ka šis cilvēks nonācis cietumā? Kas bija ģimenes faktori, kas līdz tam noveda?” uzsvēra eksperts.

Savukārt Ilona Spure norādīja, ka šāda reakcija bija prognozējama. Tomēr labi, ka intervijas aizsāka diskusiju.

“Es domāju, ir pat ļoti labi, ka tas raisīja diskusiju. Manuprāt, par ātru bija izdarīti secinājumi pēc pirmās intervijas, jo tas nozīmē, ka netika izlasīta galva un pieteikums. Tas, ka pēc tam šajā platformā ienāca speciālisti ar savu skaidrojumu, tas mainīja visu to projektu,” atzīmēja viņa.

Jau minētā intervija ar Aldi Zvirbuli raisīja virtuālajā vidē sarunas par nāves soda atjaunošanu. Par to iestājas arī “Nacionālās Apvienības” politiķis Raivis Zeltīts.

“Manuprāt, ir noziegumi, kas ir acīmredzami sadistiski. Tie ir izdarīti, jo šie cilvēki ir ar psihopātiskām novirzēm, kuri varbūt arī reflektē, bet viņiem ir vienalga, viņi to izbauda. Līdz ar to reizēm nāves sods ir vienīgais adekvātais līdzeklis sabiedriskā taisnīguma atjaunošanai,” pārliecināts politiķis.

Turklāt viņš uzskata, ka par maz tiek runāts par noziegumu upuriem un viņu tuviniekiem.

Vienlaikus psihiatrs Artūrs Utināns uzsvēra:

“Nāves sodu biežāk pieprasa cilvēki, kamēr nav skarti viņi paši un viņu radinieki. Bez tam ir gadījumi, kad cilvēks ir notiesāts nepamatoti un viņam var piespriest nāves sodu. Varam atcerēties kaut vai Rogoļeva lietu. Pēc kāda laika atrod DNS, un tur pavisam cits ir bijis noziedznieks.”

Svarīgākās mācības

Raidījuma beigās visiem sarunas dalībniekiem jautājām, kas ir svarīgākās lietas, ko var mācīties no projekta “Neredzamais cietumā”.

Pēc IeVP priekšnieces Ilonas Spures domām, ir jāskatās plašāk uz cietumā nokļuvušo cilvēku. Proti, kas ir noticis viņa bērnībā vai jaunībā, kas varēja novest līdz noziegumam. Piemēram, nelabvēlīga sociālā vide vai nepilna ģimene.

“Tas tiešām ir par šiem agrākajiem dzīves posmiem, kad sabiedrība nav izdarījusi visu, kas ir iespējams. Līdz ar to es ceru: ja šāda diskusija turpinās, tad tā varētu pieskarties tieši tiem sākotnējiem dzīves posmiem, kas ietver jautājumus par bērnu namiem, izjukušajām ģimenēm, alkoholismu, atkarību problēmām. Un kāpēc tajā brīdī sabiedrība tomēr nav spējusi atgriezt šo cilvēku uz pareizā ceļa,” piebilda Zeltīts.

Savukārt RSU psihiatrs Artūrs Utināns uzskata, ka stāsti par uz mūžu notiesātajiem parāda cēloņsakarības, kāpēc cilvēks nonāk līdz noziegumam, vai kāpēc, iznākot no cietuma, viņš noziegumu atkārto.

“Līdz ar to tas ir ceļš, kā mēs varam kaut ko labot,” atzina eksperts.