Galopā uz augstpapēžu kurpēm: Sieviete un darba intervija. Trīs komiskas situācijas

FOTO: Pixabay

Aizvadot pēdējo nedēļu bērna kopšanas atvaļinājumā, gribu atskatīties uz pavisam interesantu savu pieredzi – darba interviju pieredzi. Draugi jau zina, ka ik pa brīdim mēdzu paziņot – es mainu darbu! Un viss. Tā notiek. Un vienmēr darba maiņu procesā ir vairākas interesantas un stāstīšanas vērtas epizodes, par kurām man gribas pastāstīt arī jums. Tātad – es un darba intervijas.

Mazliet statistikas

Savos 36 gados darbu meklējusi esmu 6 reizes. Kopā esmu nosūtījusi ap 120 CV un esmu pabijusi vairāk nekā 40 darba intervijās. Kā es to zinu? Man ir ekselis. Un es to cītīgi aizpildu :)

Minimālais darba laiks vienā darba vietā – 6 mēneši. Pārdevēja Drogās. Tas bija grūti. Aizgāju. Maksimālais laiks vienā darba vietā – 8 gadi. Pa vidu divi bērna kopšanas atvaļinājumi. Bet tas tiek ieskaitīts darba stāžā!

Lūk, tālāk trīs spilgtākās epizodes, kas palikušas prātā.

Padziedāsim?!

2005. gads. Kandidēju uz pārdošanas speciālistes vietu. Intervija jau griežas uz otru pusi, kad mani pārsteidz kāds jautājums.

Intervētājs: “Kāda ir jūsu mīļākā dziesma?”

Es: “Rollings Stones, Street of Love.”

Intervētājs: “Jauki, padziediet!”

Es, smejoties: “Es taču nemāku nodziedāt Rolling Stones!”

Intervētājs: “Nu, dziediet, ko mākat.”

Es, skanīgi: “Liepas satumst, Lapās apklust vēji, Savāds gurdums zāli lejup māc, Un tu atkal atnākt nevarēji...”

Intervētājs: “Paldies, paldies, es sapratu...”

Darbu man piedāvāja. Un es nedziedu tik labi. Šodien, domāju, neviens neko tādu neatļautos pajautāt.

Do you like your sister?

Intervija starptautiskā kompānijā. Mūsdienas. Pēdējā interviju kārta ar nodaļas vadītāju, amerikāni. Ierodos, sasveicināmies, viss jauki. Viņš skatās manā CV, jautā par darba pieredzi, izglītību. Saruna nonāk pie tā, ka mana māsa ir bijusi šīs kompānijas kliente. Kungs ļoti sapriecājas.

“Oh, you have a sister?! Do you like her?”

Jautājumā saklausu humoru, tāpēc brīvi atbildu:

“Oh, I love her!”

Kungs pasmejas un jokojot saka, ka viņš gan necieš savu brāli. Tipiski amerikāniska saruna. Kungs sāk pētīt manu personas datu sadaļu.

“Street…… Leriku?”

“Ieriķu.”

“OK. Where is that?”

Atbildu.

“OK. Do you drive or take the bus to work?”

Atbildu. Runājam draudzīgi.

“Are you married?”

“Yes, I am.” Esmu jau aizmirsusi, ka šādi jautājumi galīgi nav OK darba intervijā.

“Do you have kids?”

“Yes, I have two girls!” sajūsmināti atbildu. Beidzot kāds to man pajautā un ar lepnumu varu atbildēt!

Pēc tam mēs pavadām vēl desmit minūtes runājot par to, ko bērniem mūsdienās māca skolā. Atvadoties, kungs piebilst, ka personāla vadītāja ar mani sazināsies un precizēs, kad varu sākt strādāt. Tātad esmu pieņemta! Vēlāk ar viņu runāju un teicu, ka šādus jautājumus nedrīkst uzdod intervijās. Viņš bija ļoti apjucis. Viņš tikai gribēja uzzināt par potenciālo darbinieku vairāk, neko ļaunu neesot domājis, un es viņam ticu.

Ak, jums ir bērniņš?

Mūsdienu Latvija. Zvans no uzņēmuma, kas sludinājumā pauž “attīstības iespējas, rūpes par darbiniekiem, blaaa blaaa blaaaaa”: “Labdien! Saņēmām Jūsu CV. Mums tas ļoti patīk. Mēs vispirms veiksim telefona interviju un ja mums saskanēs, aicināsim uz tikšanos klātienē.”

Telefonintervija noris labi. Jūtu, ka mūsu vēlmes un vajadzības varētu saskanēt. Pēc apmēram 10-15 minūšu sarunas mana mazākā meita sāk čīkstēt – esmu mājās un visu intervijas laiku esmu nēsājusi viņu rokās.

“Ak…. jums ir…. Tur ir…. Es dzirdu…..?” intervētājs tā kā minstinās un kautrējas pajautāt tieši – Ko, Jums tur blakus ir brēkulis?!

“Jā, man ir bērns,” saku. Man jau nav viņam uzreiz jāsaka, ka man tādu ir veseli trīs.

Manai vaļsirdīgajai atklātībai seko intervētāja garš izklāsts par bijušo darbinieci, kura vairāk laika pavadījusi uz slimības lapām nekā darbā. Tas neesot godīgi pret tām darbiniecēm, kam bērnu nav. Lai es neapvainojos, bet mātes ar maziem bērniem nav viņa mērķa darbinieks… Uz to es pārliecinoši un argumentēti pastāstu, kāpēc es tā nekad nerīkojos, un mēs tomēr vienojamies par nākamās kārtas intervijas laiku.

Vakarā es izpētu uzņēmuma mājas lapu un saprotu – Nē, nebūs. Ja sākums ir šāds, labāk nemaz nemēģināt.

Darba meklēšana ir darbs

Katrā ziņā – darba meklēšana prasa ļoti lielu enerģiju – sagatavot pieteikumus, koriģēt CV, saplānot tikšanās, pildīt mājas darbus un beigu beigās – tikt vēl līdz tai intervijai! Reizēm ir gadījies, ka ar bērnu ratos stāvu pie uzņēmuma ārdurvīm 3 minūtes pirms intervijas sākuma, bet vīrs riņķo pa kvartālu, meklēdams auto stāvvietu, lai varētu pieskatīt bērnu, kamēr es dodos uz tikšanos.

Tā katru reizi, darba meklēšanas posmam beidzoties, es atviegloti noelšos – esmu izcietusi! Šim procesam es pieeju strukturēti, bet arī radoši – reizēm ir jāskatās plašāk par darba sludinājumu portāliem. Un liels ir mans prieks, ka šādi kuriozi, ko minēju augstāk, intervijās parādās arvien retāk. Mūsdienās intervijas ir gana profesionālas un iedvesmojošas tikšanās, pat ja pa reizei jāsaņem atraidījums.

Uz augšu