Vēl pirms dažiem gadiem tika uzskatīts, ka vēža pacientam ir jāizvairās no fiziskās slodzes, lai taupītu savus ķermeņa resursus cīņai ar saslimšanu. Tomēr nu šis viedoklis ir mainījies. Ergoterapeits un fizisko aktivitāšu fiziologs Rūdolfs Cešeiko pirms vairākiem gadiem uzsāka pētījumu par fizisko aktivitāšu ietekmi uz vēža pacientu kopējo veselības stāvokli un pašsajūtu ārstēšanās procesā. Izrādās – pašsajūta uzlabojas, ja cilvēks ir aktīvs.
Pētījuma laikā norisinājās arī aktīvs darbs ar pacientiem, sākotnēji veicot viņu fiziskā stāvokļa pārbaudes, kā arī vingrojumu laikā aktīvi sekojot līdzi, lai fiziskā slodze būtu samērīga ar pacienta labsajūtu. Nodarbību process ilga trīs mēnešus, pēc kura tikai veiktas atkārtotas fiziskā stāvokļa pārbaudes un šie dati salīdzināti ar pacientiem, kuri nav veikuši treniņus, datiem. Pacientiem, kas piedalījās pētījumā, varēja novērot 23% aerobo spēju pieaugumu, bet muskuļu spēks bija audzis pat par 30%.
Pētījumā iesaistītie pacienti atzina, ka viņiem bija vieglāk atgūties pēc ķīmijterapijas, bija mazāk izteikta slikta pašsajūta, kā arī bija uzlabojusies miega kvalitāte un vispārējais noskaņojums, kas palīdz izturēt konkrēto ārstēšanās kursu.
Rūdolfs Cešeiko iesaka apvienot spēka treniņus un aerobos treniņus, kas nostiprina asinsrites sistēmu: “Lielākajai daļai cilvēku ārstēšanās procesu rezultātā ķermeņa spēks samazinās par 30%. Ar šo vingrojumu kompleksu varam to atgūt pat par aptuveni 20%. Galvenais ir fokusēties uz maksimālā spēka un kontrolētas augstākas intensitātes intervāla treniņiem, fizisko aktivitāšu fiziologa pārraudzībā.
Skrējiens gan jūru ir apsveicams, tomēr tas nevairos maksimālā skābekļa patēriņa pieaugumu.
Tādēļ tiek rekomendēts intervālu treniņš, kas ietver 6 minūšu iesildīšanos (soļošana, skriešana) sev komfortablā tempā un pēcāk 4 minūtes ātras iešanas, skriešanas un 3 minūtes aktīvas pauzes, 4 minūšu darba intervāli un 3 minūšu aktīvā pauze tiek atkārtots 4 reizes. Sākotnēji tā var būt lēna un pēcāk ātrāka soļošana, slodzi pakāpeniski kāpinot. Svarīgi sasniegt aizdusu, bet neizjūtot nekādu diskomfortu. Tādējādi radot šo dažādo slodzi ķermenim palielinās skābekļa efektīva izmantošana, nostiprinās asinsrites sistēma.
Svarīgi arī nostiprināt lielās muskuļu grupas – kājas, krūtis, muguru.
Atšķirībā no citiem treniņiem, mēs izmantojam lielāku svaru, kuru pacients var pacelt un vingrojumus veicam mazāk reizes. Tādējādi tiek panākts mūsu galvenais mērķis – pacienta fiziskā spēka uzlabošanās. Šos treniņus, arī cilvēkiem, kuriem nav vēzis, iesakām veikt vismaz 2-3 reizes nedēļā visu mūžu. Regulāras fiziskās aktivitātes mūs būtiski pasargā no onkoloģijas iespējamās attīstīšanās un paildzina dzīvi un tas kvalitāti.”
"Mēs esam ļoti priecīgi par visām fonda "Movember Latvija" iniciatīvām un par to, ka vīrieši tiek mudināti prostatas vēzi atklāt laicīgi. Ja tas tiek izdarīts, mums ir visi iespējamie līdzekļi, lai palīdzētu pacientam.
Katru gadu saskaramies ar aptuveni 1200 jauniem prostatas vēža gadījumiem.
Vēža ārstēšanas rezultātā var pasliktināsies pacienta kopējais veselības stāvoklis, piemēram, dažu medikamentu dēļ pacientam var pieaug sirds un asinsvadu slimību risks. To var ievērojami samazināt tieši fiziskās aktivitātes.
Pēdējos piecos gados lielākajos prostatas vēžu centros pasaulē ir novērojama tendence atklāt pašiem savas, tieši vēža pacientiem piemērotas fizisko aktivitāšu programmas.
Līdz šim mums Latvijā šāda programma nebija pieejama, bet ir fantastiski apzināties, ka nu mēs pacientam varam piedāvāt ar īpašiem vingrinājumiem uzlabot kopējo veselības stāvokli un līdz ar to panākt arvien labākus ārstēšanas rezultātus un dzīves kvalitāti." saka Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas urologs Kārlis Mičulis.
