/nginx/o/2019/11/04/12714103t1h9507.jpg)
Viss besīja. Vējš, biezpiens, kaimiņa "Labrīt" un pašas domas. Sāku virpināt ideju pavedienus, lai saprastu, kur radās tas besis. Nonācu līdz pirmdienas treniņam. Bija forši - 1.5h cītīgi padarbojāmies, tad likās, ka spēka vēl daudz un uztaisīju vēl kardio. CooL! Devos mājās un pusceļā sajutos kā vertikāla peļķe. Bezspēks un neko negribas. Otrdiena bija vēl skumjāk lēna un negribīga.
Jā, laikam iekritu saucamajā "bedrē". Biku pārforsēju, un ķermenis nespēja atjaunoties tik ātri. Tas rāpās lēnītēm ārā, bet ne man tīkamā ātrumā. Un tas besī. Ok, pieņemsim, ka atkodu besi. Tā arī nodzīvoju savu nedēļu līdz piektdienas vakaram. Svārstoties starp nepatiku un prieku. Starp bēdiņām un pacēlumu. Un dusmiņa, ka gribās kartupeļu pankūkas zeltaini izpeldinātas eļļā. Un dumsiņa, ka roka stiepjas vēl pē trekna krējuma tam visam pāri.
Tad beidzot (ak jēl , kā vilkās nedeļa!) pienāca piektdiena un neapzināti uzrūcu draugam, whatsappā neloģiski uzbruku draudzenei un darbā kolēģi vēroju ar domu "Nez, vai viņam sāpētu, ja es tagad iekrāmetu ar to krūzi?!"... Pag, pag! Cik es te jau trenējos? Trīs nedēļas?!
Esmu tā aizrāvusies ar to visu, ka nepamanīju, ka sievietes cikls veicis savu goda apli pa kalendāru. Iemetu aci , kā es to saucu "Bābu kalendārā", pasmaidīju ar vienu lūpas kaktiņu, apriju 4 gabaliņus ar šokolādi, izdzēru kakao, nomierinājos, ka tas nav globāls besis, bet tikai īstermiņa dabas untums, un sestdien jau priecīga aizlīdu uz treniņu, divarpus stundiņas pavirpoju pa zāli, un aizbraucu apēst kaut ko taukainu. Nu, nevaru es tikt galā ar PMS. Šajā cīņā uzvar daba. Esmu ar to samierinājusies. Punkts! Svarīgākais, ka trīs nedēļas riņķī - gudri cilvēki saka, ka ieradumam vajadzīga 21 diena. Nu, ko? Liekam ceturto bildi iekšā!
Un , Besi, lūdzu, liec mani mierā!
