"Gribu bļaut, gribu kauties!" Izglītības sistēma "caur citām brillēm"

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Te drīkst kļūdīties un atzīties, ka esi dusmīgs vai bēdīgs; te katru dienu bērni pagalmā spēlē futbolu – arī sniegā un lietū; te pedagogi nevis stāv klases priekšā, bet strādā kopā ar bērniem; te tiek pieņemta jebkura dažādība, ļaujot bērniem saprast: tu esi savējais, lai kāds arī esi. Vienkāršāk sakot, te mācību process norit ļoti cilvēcīgi.

Rīgas pilsētas sākumskolu pirms sešiem gadiem izveidoja bērnu vecāki, kuri gribēja, lai viņu bērni ne vien apgūst zināšanas, bet arī iemācās atpazīt savas (un citu) emocijas un mācās tikt galā ar stresa situācijām. Vecāki veidoja skolu, uz kuru bērniem gribētos iet. Tagad sabiedriskā labuma biedrības dibinātajā privātskolā pastiprinātu uzmanību pievērš tā saukto sociāli emocionālo prasmju mācīšanai, kas iekļautas Valsts izglītības satura centra (VISC) projekta Skola2030 izstrādātajā mācību saturā.

Mirkstot lietū, ilgi meklējam Rīgas pilsētas sākumskolu, kas paslēpusies Pļavnieku skolu labirintos. Skolēni, mugursomām cilājoties, kā mazi bruņurupuči birst pa skolas durvīm. Jūtamies mazliet pārsteigti, kad mums norāda uz neuzkrītošām durvīm.

Durvis atver jauns vīrietis - basām kājām, slapjās biksēs. Aiz viņa spiegdami stāv izspūruši, pusapģērti, slapji, bet priecīgi bērni.

5

Vēlāk uzzināšu, ka bērni katru dienu neatkarīgi no laika apstākļiem ārā spēlē futbolu. Prieks, azarts, aizrautība, piederības sajūta komandai ir svarīgāka par slapjām kājām un nošmulētiem vaigiem.

Skola, kurā gribas iet

“Lūk, tā ir precību māja, bet šī pamatīga ģimenes,” ar plašu žestu rādot uz bērnu radītiem maziem mākslas darbiem, kas izvietoti gaitenī uz galda, saka skolas direktore un Skola2030 vecākā eksperte Solvita Lazdiņa. Radošums, nesamākslotas, siltas attiecības un prieks te burtiski virmo gaisā.

Viņu, tāpat kā citus pedagogus, bērni uzrunā uz “tu” un sauc vārdā.

5

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Rīgas pilsētas sākumskolā līdz 6. klasei mācās 90 bērni, klasē ir ap 12 skolēniem. Šķiet, vislabāk skolu raksturo fakts, ka te mācās ne vien mazie rīdzinieki, bet arī bērni no Baldones, Saulkrastiem, Mārupes un citām Pierīgas pašvaldībām. Tātad vecāki ceļas sešos no rīta un caur sastrēgumiem ved bērnu uz 50 km attālo privātskolu, kurā ir mācību maksa.

“Liekam lietā visus iespējamos resursus, kas mācību procesu palīdz padarīt aizraujošu un nozīmīgu,” iesāk Solvita. “Izmantojam materiālus, kas ļauj mācīties, veidojot padziļinātu izpratni par dažādām tēmām. Piemēram, Oksfordas universitātē izstrādātos “Numicon” metodiskos materiālus, kas bērniem palīdz saprast skaitļu sistēmu. Tā bērns zināšanas apgūst, arī praktiski darbojoties, ne vien sēžot un rēķinot.”

Ar ko šī skola ir īpaša? Bērni runā par to, kā jūtas. Un viņi drīkst justies slikti, dusmīgi, sabēdājušies, paskaidro direktore. Mūsu sarunas laikā viņa daudz smaida un par skolu, bērniem, mācību procesu un pedagogiem stāsta ar milzu aizrautību. Un ne velti - skola ir viņas izlolota, kļuvusi par daļu no būtības.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Pagrieziena punkti, kas Solvitu Lazdiņu cieši sasaistīja ar skolu, “kurā bērniem gribētos mācīties”, ir divi. Solvitas jaunākā meita ir bērns ar īpašām vajadzībām. Citu bērnu vecāki un pirmsskolas pedagogi teica, ka meitenei jāmācās kopā ar pārējiem, un ģimene sev jautāja: kur? “Bez Katrīnas es nebūtu tik laba profesionāle - viņa man ir palīdzējusi augt, analizēt un saredzēt, cik liels spēks ir komandā,” viņa saka. Solvitas pirmā izglītība ir psiholoģijā, vēlāk viņa ieguva izglītības zinātņu maģistra grādu un šobrīd domā, ka jāatrod laiks uzrakstītā doktora darba aizstāvēšanai. Otrs pagrieziena punkts saistīts ar studijām Rietumanglijas universitātē (University of the West of England).

Tur Solvita “uzlika citas brilles”, kas mainīja priekšstatu par izglītības sistēmu.

5

”Es saskatīju, ka izglītība nav vienlīdzīgi pieejama visiem, sapratu, kā varas attiecības ietekmē skolā notiekošo, sapratu, ko audita kultūra izdara ar izglītības sistēmu. Tās bija fundamentāli svarīgas lietas,” viņa paskaidro.

Dzīvot mainīgā pasaulē

Jebkura emocija drīkst būt klātesoša, un tā nav jāslēpj, bet jāizprot, lai zinātu, ko darīt tālāk, turpina Solvita. “Tā bērni mācās pārvaldīt emocijas, domas un uzvedību. Vairākās klasēs dienu sākam ar rīta apli, kurā emocijas tiek nosauktas vārdā un atzīmētas emociju termometrā. Dienas laikā tiek atvēlēts brīdis pārdomām par iespēju savu vārdu pārvietot iepretim citām emocijām. Mūs atšķir tas, ka attiecības skolā ir ļoti cilvēciskas - mēs pieņemam un atbalstām jebkāda veida dažādību.” 

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Katrā klasē mācās bērns ar īpašām vajadzībām, skolēnu vidū ir no Amerikas reemigrējusi meitene, vairāki bērni no bilingvālām skolām.

Visa pasaule virzās uz to, ka, lai gan akadēmiskās zināšanas ir būtiskas, mēs nezinām, kādas profesijas būs pēc desmit un vairāk gadiem.

5

"Tāpēc ārkārtīgi svarīgi ir iemācīties patstāvīgi dzīvot mainīgā pasaulē, saprast sevi un to, ka stress ir daļa no dzīves un tev ar to būs jātiek galā. Skola ir vieta, kur to veiksmīgi var mācīties organizētā veidā. Tu vari atnākt no rīta ļoti dažāds, izrunāt to un mācīties, ko darīt, ja ir strīds, ja ir sajūta, ka netikšu galā. Tev nav jātēlo! Redzu, kā 6. klases puika pieiet klāt zēnam no trešās klases un jautā: “Kas noticis, kā es tev varu palīdzēt?” Tādos brīžos tu saproti, ka tam, ko dari, ir reāla vērtība. Tā ir medus maize pedagogiem.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Kā jebkurā skolā, arī pie mums ir bērni, kuriem jāpiepalīdz tikt galā ar uzvedību, – ir dažādi atbalsta instrumenti, plāns dienai un stundai, kas palīdz nosēdēt, sekojot līdzi procesam." 

Tikmēr pārējie bērni mācās, ka jebkurš drīkst apgūt specifiski sev nozīmīgas lietas. Neviens neuzskata, ka tas, ka tev jāmācās sēdēt mierīgi, ir kaut kas īpašs. Tevi vienkārši pieņem un atbalsta.

5

Grūtākais - saprast sevi?

To, par ko stāsta Solvita, profesionālajā valodā apzīmē ar terminu sociāli emocionālā mācīšanās (SEM), kas ietver noteiktu apgūstamo dzīvē nepieciešamu prasmju kopumu – tie kā sasniedzamie rezultāti formulēti Skola2030 izstrādātajā vispārējās izglītības mācību saturā, kas divus gadus izmēģināts aprobācijas skolās jeb pilotskolās un pakāpeniski tiks ieviests visās Latvijas skolās. SEM ir zinātniski pamatots mācīšanās process jeb sistēma, kurā skolēni iemācās saprast sevi - savas emocijas, domas un stiprās puses; pārvaldīt savas emocijas un uzvedību; būt empātiski, ievērot ētiskās normas; veidot attiecības, efektīvi sazināties un pieņemt atbildīgus lēmumus. Pilnveidotajā mācību saturā tās dēvē par vispārīgajām jeb caurviju prasmēm.

Solvita saka, ka nav jau tā, ka SEM ietvertās prasmes ir kaut kas pilnīgi jauns – tās skolā savā ziņā jau bija, bet ne tik mērķtiecīgi un apzināti mācāmas, piemēram, analizējot literāro varoņu emocijas, bērns varēja runāt arī par sevi. “Tagad uz SEM raugāmies plašāk - tā ir ne tikai daļa no mācību procesa, bet arī mērķis, kurp virzīties. Mēs esam pieraduši domāt akadēmiskos rāmjos, bet papildus ir jāredz, kā bērns sistēmas ietvarā augs un attīstīsies,” skaidro Solvita un min piemēru: kāda bērna tētis - lielas kompānijas direktors - teicis, ka viņam vajadzīgi darbinieki, kas spēj sadarboties, un tas ir vienīgais būtiskais darbā pieņemšanas kritērijs.

Tātad, lai mūsdienās gūtu panākumus dzīvē, nepietiek, ka esi labs profesionālis. Tev jāspēj saprast, kas ar tevi notiek, jāspēj pārvaldīt sevi un vienlaikus būt empātiskam, kas ir labas sadarbības pamatā.

5

“Lai nonāktu pie sadarbības, tev vispirms ir jāsaprot un jāpārvalda sevi. Ir ne mazums piecdesmitgadnieku, kuri savas emocijas spēj atpazīt sešgadīga bērna līmenī. Sociāli emocionālās mācīšanās kontekstā sakām, ka jāsāk mācīties no tās vietas, kur bērns ir.” Kas nozīmē – mācīšanās sākas ar sevis apzināšanos.

FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Attiecības iemācīt nevar

Tomēr, neraugoties uz brīvo gaisotni, skolā ir noteikumi, kas jāievēro. Interesanti, ka to izstrādē piedalās paši skolēni, un ir noteikta sistēma, kas palīdz tos ievērot. Vienkāršāk sakot, tiek atvēlēts laiks, lai bērns nevis tiktu piespiests, bet gan pats iemācītos saprast un ievērot to, par ko visi vienojušies. Jā, jo arī ārpus skolas ir normas un noteikumi, kas jāievēro, pretējā gadījumā sociums tevi atgrūdīs. Taču – ja skolēni paši piedalās noteikumu veidošanā, viņi labprātāk tos arī ievēro. “Mēs piešķiram punktus par to, ka bērns ir sagatavojies darbam stundā, prasa palīdzību draugam, pabeidz uzdevumu patstāvīgi. Katrai klasei vai bērnam var būt individuālas vajadzības, ko ievērojam un novērtējam. Kad iegūts konkrēts punktu skaits, klase balvā, piemēram, saņem iespēju doties ekskursijā.” Pēc maltītēm bērni paši sakārto ēdamzāli. Un izrādās - labie darbi, vēlme palīdzēt ir lipīga. Mazie jautā: “Vai vēl kaut ko vajag palīdzēt?”

Nesamāksloti, laipni vārdi, kas nāk no sirds, ir veids, kā bērniem mācīt vērtības. No rīta direktore ar katru bērnu, ko satiek, aktīvi sasveicinās, ielūkojas acīs, ja bērns vēlas - sniedz roku.

It kā pavisam vienkārša lieta…

5

Un tomēr daudziem no mums - pieaugušajiem, arī pedagogiem, šķietami neiespējama. “Tas veido vidi, kurā tu jūties piederīgs, jo redzi, ka esi gaidīts. Ir tik jauki vērot, kā piektdienā mazie bērni lielajiem novēl jauku nedēļas nogali. Tās ir lietas, ko tiešā veidā “iemācīt” nevar - attiecības ir jādemonstrē. Un bērni kā švammē uzsūc labo.”

 Par to, ko darīt, ja pa gaisu tiek aizsperts krēsls, kāpēc Rīgas pilsētas sākumskolā sekmes vērtē procentos, kāpēc Solvita domā, ka kļūdīšanās ir ļoti būtiska, futbolu slapjdraņķī un zēnu ratiņkrēslā, kurš kopā ar visiem spēlē futbolu, lasiet raksta turpinājumā.

Uz augšu
Back