Pēc ekspertu domām, katastrofas Černobiļā un Fukušimā ir tikai “ziediņi”, salīdzinot ar to, kas varētu notikt avārijas gadījumā izlietotās kodoldegvielas pagaidu glabātavās. Pastāvīgas uzglabāšanas vietas, kur radioaktīvos atkritumus uzglabāt, pagaidām nedz Eiropai, nedz Krievijai nav, vēsta “Deutsche Welle” krievu versija.
Ja visus Eiropas atomelektrostaciju radītos radioaktīvos atkritumus futbola laukuma lieluma platībā saliktu vienā tornī, izrādītos gandrīz vienu kilometru augsts. Šāds salīdzinājumu paudis Bens Vīlers, kas ir viens no nule publicētā ziņojuma “Pasaules kodolatkritumu ziņojums 2019. Situācija Eiropā” ("The Worls Nuclear Waste Report 2019. Focus Europe") autoriem. Kopumā Eiropā radioaktīvie atkritumi sastāda vairāk nekā 2,5 miljonus kubikmetru. To vidū ir arī 60 tūkstoši tonnu izlietotās kodoldegvielas, kas ir ļoti radioaktīva.
Nekur pasaulē pagaidām nav izveidotas īpašas krātuves, kurā visus šos atkritumus varētu droši uzglabāt uz visiem laikiem. Pirmā valsts, kas sāks šādas “apbedījuma vietas” celtniecību, būs Somija. Zviedrija un Francija saņēmušas atradušas piemērotas vietas radioaktīvos atkritumus noglabāt zemes garozā, bet atļauja šajās vietās noglabāt radioaktīvos atkritumus abās valstīs vēl nav saņemta.
Fukušimas katastrofa Japānai varēja kļūt liktenīga
Pašlaik radioaktīvie atkritumi tiek uzglabāti īpašās noliktavās. Tās mūsdienās ir būvētas īslaicīgiem mērķiem, un tās ne tuvu nav drošas. Vairāk nekā 80% izlietotās kodoldegvielas stieņu atrodas tā sauktajās "mitrajās krātuvēs". Respektīvi, radioaktīvie stieņi atrodas milzīgās ūdens tvertnēs, kur tie tiek dzesēti. Ja radioaktīvie stieņi netiktu dzesēti, to temperatūra celtos un notiktu pašaizdzegšanās. Tieši šādi draudi 2011. gadā pastāvēja Japānā, kad notika avārija Fukušimas AES.
Vācu zinātnieks Mihaels Šneiders, kurš konsultē Starptautisko atomenerģijas aģentūru (IAEA), sacīja, ka lielākais risks Fukušimā nebija nedz pirmajā, nedz otrajā, nedz trešajā blokā esošo reaktoru izkušana, bet gan ceturtais bloks - tur kodolreaktors bija pilnībā izslēgts. Ceturtā bloka ēkā "mitrajā krātuvē" bija ievietotas 135 tonnas izlietotās kodoldegvielas. AES ēku būtiski sabojāja zemestrīce, un pēc tās sekojošā ūdeņraža eksplozija. Ja ūdens no mitrās krātuves būtu iztecējis, tad kodoldegvielas spontānas degšanas sekas būtu daudz katastrofālākas.
Piesārņojuma zona Beļģijas izmērā
Pēc Šneidera teiktā, viens no scenārijiem, kas Japānas valdībā bija aprēķināts Fukušimas AES avārijas gadījumam, paredzēja vismaz 10 miljonu cilvēku evakuāciju no Tokijas reģiona. Prinstonas universitātes zinātnieki, balstoties uz reālajiem meteoroloģiskiem datiem, aprēķinājuši, ka izlietotās kodoldegvielas degšanās gadījumā, radioaktīvā piesārņojuma zona būtu vismaz 4300 kilometru garumā.
Šāda scenārija gadījumā būtu jāevakuē vismaz 1,6 miljoni cilvēku, nevis “tikai” 100 tūkstoši, kā tas notika 2011. gadā. Ja vēja virziens pūstu nevis jūras, bet gan sauszemes virzienā, tad ar radiāciju tiktu saindēta teritorija, kas lieluma ziņā būtu kā Beļģija 31 tūkstotis kvadrātkilometru. Šādā gadījumā būtu nepieciešas evakuēt jau 35 miljonus cilvēku.
Tātad - katastrofas Černobiļā un Fukušimā, pēc Šneidera domām, ir tikai “ziediņi” salīdzinājumā ar to, kas varētu notikt, ja negadījumā notiktu izlietotās kodoldegvielas aizdegšanās.
AES Vācijā slēdz, bet atkritumi kļūst arvien vairāk
Vācijā, kur iepriekš tika pieņemts lēmums par pakāpenisku kodolenerģijas ražošanas pārtraukšanu, tika slēgtas septiņas AES. Iepriekš šajā valstī darbojās 17 AES, un arī atlikušās AES nākotnē tiks slēgtas. Pēc AES slēgšanas, tika uzsākti meklējumi, kur varētu noglabāt kodolatkritumus. Šādas vietas meklējumi prasīs vairākus gadus. Pēc Eiropas Parlamenta deputāte Rebeka Harmsa prognozē, kas tas varētu notikt vien tuvāk šī gadsimta beigām.
Tomēr šajā laikā turpinās pieaugt radioaktīvo atkritumu apjomi Vācijas pagaidu kodolatkritumu glabātavās, kas jau darbojas savu tehnisko un jaudas iespēju robežās. Paradoksāli, ka glabātavas savu kapacitāti sasniedza pat ātrāk, nekā tika slēgtas pirmās atomelektrostacijas.
Florians Emrihs no Federālā Kodolatkritumu drošības biroja paskaidroja, ka atomelektrostaciju demontāža rada īpaši daudz radioaktīvo atkritumu, taču tie nav tik bīstami, kā izlietotās kodoldegvielas stieņi. Vienas AES demontāža vidēji prasa 15-20 gadus, tāpēc Vācija, pēc viņa prognozēm, šādus atkritumus pārtrauks ražot vien pēc 2045. gada.
Izlietotais urāns: bīstamie atkritumi vai vērtīgas izejvielas?
Oktobra beigās kļuva zināms, ka kompānija “Urenco Deutschland” uzsāka vilcienu nosūtīšanu ar radioaktīvajiem atkritumiem no Vācijas pilsētas Gronavas (Gronau) uz Krieviju. Šeit jārunā par noplicināto urānu (urāna heksafluorīdu), kas paliek pāri urāna bagātināšanas laikā. Vācijā tas tiek uzglabāts apmēram 100 tūkstošos kubikmetru lielā apjomā.
Vilciens ar 600 tonnām radioaktīvās kravas uz Krieviju izbrauca 28. oktobrī. Tas nonāca Amsterdamā, no kurienes tālāk radioaktīvā krava pa jūru tiks nogādāta līdz Sanktpēterburgai, bet pēc tam - ar vilcienu tā tiks pārvesta Novouraļsku Sverdlovskas apgabalā.
Oficiāli radioaktīvo atkritumu eksports no Vācijas uz citām valstīm ir aizliegts. Tomēr, kā medijam “Deusche Welle” skaidroja Florians Emrihs, vācu izlietotais urāns netiek oficiāli eksportēts uz Krieviju uzglabāšanai, bet gan tālākai pārstrādei. Respektīvi – šeit formāli netiek runāts par atkritumiem, bet par izejvielām, kuru eksports ir atļauts.
Tiesa, Emrihs piebilda, ka arī pašā Vācijā izlietotais urāns nesen tika iekļauts to materiālu sarakstā, kas tiks apglabāts topošajā pastāvīgajā radioaktīvo atkritumu glabātavā. Eiropas Parlamenta deputāte Rebeka Harmsa šo situāciju uzskata par nepieļaujamu. Intervijā viņa sacīja, ka, gatavojot lēmumu par atteikšanos no kodolenerģijas, Vācijas varas iestādes mēģināja atņemt “Urenco Deutschland” licenci, kas liegtu uzņēmumam bagātināt urānu Gronavā un iznīcināt atkritumus, taču tas neizdevās.
"Es domāju, ka tik ilgi, kamēr Krievija atstās durvis atvērtas dažādiem radioaktīviem atkritumiem no dažādām valstīm, mēs nevarēsim šo problēmu atrisināt," sacīja Harmsa.
Viņa piebilda - ir zināms, ka ir tādi Krievijas uzņēmumi kā “Mayak” Čeļabinskas apgabalā, uzņem, apstrādā un uzglabā radioaktīvos atkritumus.
"Šie uzņēmumi nedarbojas saskaņā ar drošības standartiem, kurus mēs varētu piemērot šādiem procesiem," teica Harmsa. Šī iemesla dēļ Harmsa uzskata par nepieciešamu aizliegt šāda veida eksportu un šajā jomā pārtraukt sadarbību ar “Rosatom”.
AES demontāža ir dārgāka nekā to celtniecība
Pašlaik neviens neuzņemas rēķināt, cik precīzi varētu maksāt esošo atomelektrostaciju demontāža un visu radioaktīvo atkritumu galīgā apglabāšana krātuvēs. Franču eksperta Īva Marinjaka aplēses ir ļoti plašā spektrā - no 1900 līdz pat 10 500 dolāriem par katru izmantoto kodolreaktoru jaudas kilovatu.
Piemēram, septiņu Vācijā strādājošo AES jauda ir 10 013 megavati. Līdz ar to, iegūstamā summa, ja reizina Marinjaka minētos ciparus, būs astronomiska. Tāpat – Francijas pašlaik darbojas 58 reaktori, Krievijā - 36 reaktori 10 AES.
Ja visi jau no paša sākuma zinātu, kādas problēmas radīsies ar AES atkritumiem un cik izmaksās to glabāšana un iznīcināšana, tad šāda veida stacijas nemaz nebūtu būvētas, savā prezentācijā uzsvēra Bens Vīlers.
Bundestāga kodolenerģijas eksperte Silvija Kotinga-Ūla pašreizējo situāciju sauc par absurdu. "Daudzās valstīs – kā es to dzirdēju Japānā – tiek runāts, ka nav vienkārši nav iespējams atļauties atteikties no kodolenerģijas, jo AES demontāža un tās atkritumu apglabāšana būs pārāk dārga," uzsvēra eksperte.
Par to trauksmi ceļ arī “Green Peace” Krievijas nodaļa. Tā vērš uzmanību, ka Krievija noplicināto urānu importē kā “vērtīgu izejvielu”, par ko tiek maksātas smieklīgi zemas naudas summas.
“Ja šī ir tā “vērtīgā izejviela”, kāpēc neviens, izņemot “Rosatom”, to nepērk? Tas neatrisinās ar atkritumiem saistītās problēmas ar Krievijā radītajiem atkritumiem, taču “Rosatom” aktīvi meklē veidus, kā ievest tos vēl no ārzemēm. Ārvalstu uzņēmumi vēlas sadarboties ar “Rosatom”, jo radioaktīvo atkritumu problēmu vieglāk ir risināt, nosūtot tos uz citu valsti,” pauž “Green Peace”.
Tāpat tiek teikts, ka vairāk nekā 90% Krievijas pilsoņu iebilst pret svešu kodolmateriālu importu, taču “Rosatom” šo iedzīvotāju viedokli ignorē.
Vides aizstāvji norāda, ka saskaņā ar Krievijas likumiem, kodolatkritumu imports no ārvalstīm ir aizliegts. Tomēr - “Rosatom” šo likumu neievēro. Tieši tāpēc gandrīz visas “vērtīgās izejvielas”, kas importētas “pārstrādei”, paliek Krievijas teritorijā, pamazām pārvēršot ievērojamas Krievijas teritorijas daļas par kodolizgāztuvi.