Oficiāli radioaktīvo atkritumu eksports no Vācijas uz citām valstīm ir aizliegts. Tomēr, kā medijam “Deusche Welle” skaidroja Florians Emrihs, vācu izlietotais urāns netiek oficiāli eksportēts uz Krieviju uzglabāšanai, bet gan tālākai pārstrādei. Respektīvi – šeit formāli netiek runāts par atkritumiem, bet par izejvielām, kuru eksports ir atļauts.
Tiesa, Emrihs piebilda, ka arī pašā Vācijā izlietotais urāns nesen tika iekļauts to materiālu sarakstā, kas tiks apglabāts topošajā pastāvīgajā radioaktīvo atkritumu glabātavā. Eiropas Parlamenta deputāte Rebeka Harmsa šo situāciju uzskata par nepieļaujamu. Intervijā viņa sacīja, ka, gatavojot lēmumu par atteikšanos no kodolenerģijas, Vācijas varas iestādes mēģināja atņemt “Urenco Deutschland” licenci, kas liegtu uzņēmumam bagātināt urānu Gronavā un iznīcināt atkritumus, taču tas neizdevās.
"Es domāju, ka tik ilgi, kamēr Krievija atstās durvis atvērtas dažādiem radioaktīviem atkritumiem no dažādām valstīm, mēs nevarēsim šo problēmu atrisināt," sacīja Harmsa.
Viņa piebilda - ir zināms, ka ir tādi Krievijas uzņēmumi kā “Mayak” Čeļabinskas apgabalā, uzņem, apstrādā un uzglabā radioaktīvos atkritumus.
"Šie uzņēmumi nedarbojas saskaņā ar drošības standartiem, kurus mēs varētu piemērot šādiem procesiem," teica Harmsa. Šī iemesla dēļ Harmsa uzskata par nepieciešamu aizliegt šāda veida eksportu un šajā jomā pārtraukt sadarbību ar “Rosatom”.
AES demontāža ir dārgāka nekā to celtniecība
Pašlaik neviens neuzņemas rēķināt, cik precīzi varētu maksāt esošo atomelektrostaciju demontāža un visu radioaktīvo atkritumu galīgā apglabāšana krātuvēs. Franču eksperta Īva Marinjaka aplēses ir ļoti plašā spektrā - no 1900 līdz pat 10 500 dolāriem par katru izmantoto kodolreaktoru jaudas kilovatu.
Piemēram, septiņu Vācijā strādājošo AES jauda ir 10 013 megavati. Līdz ar to, iegūstamā summa, ja reizina Marinjaka minētos ciparus, būs astronomiska. Tāpat – Francijas pašlaik darbojas 58 reaktori, Krievijā - 36 reaktori 10 AES.
Ja visi jau no paša sākuma zinātu, kādas problēmas radīsies ar AES atkritumiem un cik izmaksās to glabāšana un iznīcināšana, tad šāda veida stacijas nemaz nebūtu būvētas, savā prezentācijā uzsvēra Bens Vīlers.
Bundestāga kodolenerģijas eksperte Silvija Kotinga-Ūla pašreizējo situāciju sauc par absurdu. "Daudzās valstīs – kā es to dzirdēju Japānā – tiek runāts, ka nav vienkārši nav iespējams atļauties atteikties no kodolenerģijas, jo AES demontāža un tās atkritumu apglabāšana būs pārāk dārga," uzsvēra eksperte.
Par to trauksmi ceļ arī “Green Peace” Krievijas nodaļa. Tā vērš uzmanību, ka Krievija noplicināto urānu importē kā “vērtīgu izejvielu”, par ko tiek maksātas smieklīgi zemas naudas summas.
“Ja šī ir tā “vērtīgā izejviela”, kāpēc neviens, izņemot “Rosatom”, to nepērk? Tas neatrisinās ar atkritumiem saistītās problēmas ar Krievijā radītajiem atkritumiem, taču “Rosatom” aktīvi meklē veidus, kā ievest tos vēl no ārzemēm. Ārvalstu uzņēmumi vēlas sadarboties ar “Rosatom”, jo radioaktīvo atkritumu problēmu vieglāk ir risināt, nosūtot tos uz citu valsti,” pauž “Green Peace”.
Tāpat tiek teikts, ka vairāk nekā 90% Krievijas pilsoņu iebilst pret svešu kodolmateriālu importu, taču “Rosatom” šo iedzīvotāju viedokli ignorē.
Vides aizstāvji norāda, ka saskaņā ar Krievijas likumiem, kodolatkritumu imports no ārvalstīm ir aizliegts. Tomēr - “Rosatom” šo likumu neievēro. Tieši tāpēc gandrīz visas “vērtīgās izejvielas”, kas importētas “pārstrādei”, paliek Krievijas teritorijā, pamazām pārvēršot ievērojamas Krievijas teritorijas daļas par kodolizgāztuvi.