Pirms 101. gada Latvijas Nacionālajā teātrī, tolaik, Latvijas 2. teātrī, notika mūsu valstij nozīmīgs pasākums - šeit Latvijas Tautas padome paziņoja, ka Latvija ir patstāvīga, neatkarīga un demokrātiska republika. Kopš tās dienas teātris kļuva par vienu no valsts neatkarības simboliem. 

Pirms Nacionālā teātra Rīgā bija tikai viens teātris jeb Pilsētas vācu teātris (tagadējā Latvijas Nacionālā opera), taču pieaugot pilsētnieku un tās viesu interesei par teātri un kultūru, kā arī latviešu kultūras strāvojuma attīstībai, 1897. gadā Rīgas pilsētas dome lēma par labu otra teātra celtniecībai. Drīz pēc tam pilsētas galvas noorganizēja arhitektūras konkursu, kurā uzvaru guva arhitekta, Latvijas Bankas ēkas autora, Augusta Reinberga projekts "Dum spiro, spero" ("Kamēr elpoju, es ceru").

FOTO: Wikipedia

Jau 1899. gadā sākās teātra ēkas būvdarbi - teātrim tika piešķirta vieta Puškina bulvārī, otrpus pilsētas aizsarggrāvim. Ņemot vērā ēkas tuvumu kanāliem un nesen aizraktajam aizsarggrāvim, teātra būvniekiem nācās krietni piestrādāt pie pamatu stiprināšanas.

Lai neitralizētu plūstošās smiltis, ēkas pamatos esot guldīti 1493 pāļi.

Interesanti, ka rokot būvbedri, te celtnieki atrada 300 gadus vecus, gandrīz ideālā stāvoklī esošu veco Rīgas Citadeles vaļņu nocietinājumu. Līdz ar nocietinājumu, te tika atrasts arī bruģēts ceļš un pārpalikumi no telegrāfa vadiem, kas 1852. gadā savienoja biržu ar Bolderāju. 

Kā vēsta Nacionālā teātra portāla sniegtā informācija, sākotnēji arhitektu kritizēja par zemajiem teātra ēkas apjomiem un neviendabīgajām jumta formām, jo daudzi nespēja iztēloties, cik gleznieciski vides ainavā iederēsies ēkas barokālie apjomi, plastiskais mansarda jumta liekums un būvmasu kārtojums. Taču drīz vien pēc teātra uzcelšanas, tas iekaroja kultūras tīkotāju sirdis. Ēkas arhitektūra ir veidota pseidobarokālā stilā ar dažām klasicisma iezīmēm, bet zālēs var manīt arī jūgendstila vēsmas. Tēlniecības un skulpturālās apdares ir veidojis tolaik slavenais tēlnieks Augusts Folcs.

FOTO: Ajapaik

Priekš tā laika teātris bija īpaši moderns - ēka bija elektrificēta - tajā darbojās četri kroņlukturi foajē, 428 lampas, dažādu krāsu skatuves apgaismojums. Turklāt teātrim bija ierīkota tam laikam inovatīva vēdināšanas un kondicionēšanas sistēma, kas vēl darbojās arī padomju okupācijas laikā, 20. gadsimta otrajā pusē. Tāpat ēkai bijusi ierīkota centrālā apkure, kas 20. gadsimta pašā sākumā bija retums. Teātra Lielajā zālē bija 1028 skatītāju vietas, kas tam laikam skaitījās iespaidīga izmēra zāle. 

Visas ēkas un skatuves kopējās izmaksas sasniegušas teju 350 000 tā laika Krievijas zelta rubļu, kas bija ārkārtīgi vērtīga valūta.  

Teātra būvniecība tika pabeigta 1901. gadā, bet atklāšana notika 1902. gadā - tam ir interesants izskaidrojums. Mūsdienās nupat uzbūvētu un ekspluatācijā nodotu māju var izmantot kaut vai nākamajā dienā, taču tolaik namiem bija "jānostāv" gads. Neilgi pēc teātra atklāšanas, 1904. gadā, ēkas arhitekts Augusts Reinbergs nolēma, ka teātris ir drusciņ par mazu lielajam pieprasījumam un tam vajag piebūvi. Rezultātā teātris tika pie piebūves ar mākslinieku darbnīcām bēniņos. 

Tomēr visnozīmīgākais notikums teātra vēsturē ir Latvijas Republikas proklamēšana 1918. gada 18. novembrī.

Pulksten 16:30 teātrī sapulcējās Tautas Padome - todien sēdi atklāja priekšsēdētāja vietnieks Gustavs Zemgals, kas sēdes uzrunā teica vēsturiski nozīmīgus vārdus: "Nodibināta Latvijas valsts!"

Latvijas Republikas proklamēšana

FOTO: Wikipedia

Todien klātesošie vīri trīs reizes dziedāja "Dievs, svētī Latviju!" un sēdes ietvaros par Latvijas Tautas priekšsēdētāju tika ievēlēts Jānis Čakste, bet pirmo Latvijas ministru prezidenta amatu guva Kārlis Ulmanis.

Ar Rūdolfa Blaumaņa lugu "Ugunī"  1919. gada 30. novembrī greznā ēka guva Latvijas Nacionālā teātra nosaukumu.

Jāteic, ka teātris, tāpat kā Operas nams, savu nosaukumu mainījis vairākas reizes. Gluži kā mainoties gadalaikiem, arī Latvijā izciestie periodi teātrim piešķīra jaunas vēsmas - 1940. gadā teātri pārdēvēja par Latvijas PSR Drāmas teātri, bet fašistu okupācijas laikā, 1942. gadā, to nosauca par Rīgas Dramatisko teātri, bet 1944. gadā tas atkal kļuva par Latvijas PSR Drāmas teātri.

Latvijas Nacionālais teātris padomju gados

FOTO: Ajapaik

Savukārt 1949. gadā teātris gūst nosaukumu "Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais drāmas teātris", tad 1971. gadā teātrim piešķir nosaukumu "Andreja Upīša Latvijas PSR Valsts Akadēmiskais teātris", bet 1988. gadā Kultūras komitejas kolēģijas tomēr pieņem lēmumu par teātra pārdēvēšanu, atdodot tam vēsturisko Nacionālā teātra nosaukumu. Līdz ar nosaukuma nomaiņu, ēkas fasādei atdots arhitekta A. Reinberga 1901. gadā izveidotais vizuālais kopskats. Teātra fasādes augšdaļā tika pacelti un novietoti no jauna radītie skulpturālie mākslinieciskās atribūtikas elementi zelta lira un faunu galvas.

Atmodas laikā, restaurācijas darbu ietvaros vairs netika slavināta Padomju Savienība, bet tieši pretēji - restauratori bija nolēmuši ēku atjaunot sākotnējā izskatā.

"Restaurācijas projekta autors, arhitekts, Ojārs Dombrovskis, mēs, teātra vadība, un restaurētāji Kultūras komitejas restaurācijas projektēšanas institūts un restaurācijas pārvalde nolēmām teātra fasādi atjaunot tādu, kāda tā bijusi sākotnēji un kā tas pienākas tādam unikālam arhitektūras piemineklim, kāda ir šī ēka," teikts laikraksta "Rīgas Balss" ziņojumā. 

FOTO: LETA