Latvijas Neatkarības karš un tā izdzīvošanas mācības (6)

01:53 – Vai Sarkano armiju būtu izdevies izdzīt no Latvijas teritorijas bez vācu spēku palīdzības? Kas bija galvenais to sakāves iemesls?

05:30 – Kāpēc cīņā pret Sarkano armiju veiksmīga bija Igaunija? 

07:41 - Kāpēc Igaunija izvēlējās mums palīdzēt?

11:27 – Kāpēc mēs uzvarējām Cēsu kaujās?

19:35 - Vai Strazdumuižas pamiers pieļāva Bermontiādes veidošanos? Kāpēc tas bija izdevīgs visām pusēm?

31:33 – Cik tuvu Bermonts bija uzvarai?

32:04 - Bermonta stratēģija;

35:13 - Latgales atbrīvošana. Cik ļoti to atgūt palīdzēja Krievijas pilsoņu karš?

36:12 – Polijas intereses palīdzēt Latgales atbrīvošanā;

40:15 – Galvenās neatkarības kara mācības.

Labojums: Šogad aprit 101 gads kopš Latvijas Republikas neatkarības pasludināšanas

Latvijas Neatkarības karš bija militārs konflikts laika posmā no 1918. - 1920. gadam. Tā ietvaros jaundibinātā Latvijas Republika bija spiesta ar ieročiem rokās nosargāt savu iegūto neatkarību no lieliniecisko un vācisko elementu tīkojumiem. Neatkarības kara ietvaros notika tādi mūsu nācijas apziņas veidošanai nozīmīgi notikumi, kā Cēsu kaujas, Bermontiāde, Latgales atbrīvošana u.c. Uzvara karā pavēra Latvijas iespēju piedzīvot savu pirmo valstiskuma periodu līdz pat tās okupācijai 1940. gadā. Daudzi vēsturnieki pamatoti uzskata, ka bez šī valstiskuma perioda mums būtu daudz grūtāk iegūt starptautisko atzīšanu pēc PSRS sabrukuma 1991. gadā. Tāpat mums nebūtu sākotnējās valsts pārvaldes iestrādnes. Turpmākais teksts ir veltīts nelielam ieskatam galvenajos diskuskijā apspriestajos jautājumos. Lai iegūtu ieskatu pilnajā viedokļu apmaiņā, vēro raidījuma ierakstu raksta sākumā.

Vai Latvijas Neatkarības karā varēja uzvarēt lielinieki? Kas bija galvenais to sakāves iemesls?

Pēc lielinieku veiksmīgā iebrukuma Latvijas teritorijā 1919. gada janvāra beigās to rokās atradās praktiski visa Latvijas teritorija. Tiem turpināja pretoties tikai Vidzemē esošās igauņu armijas daļas, kā arī Latvijas Pagaidu valdībai lojālie spēki, kuros ietilpa arī vāciskajam elementam piederošie bruņotie grupējumi. Vienu brīdi šķita, ka Latvijas nākotne ir nonākt lielinieku ietekmes sfērā, bet šie pretlielinieciskie spēki veica veiksmīgus pretuzbrukumus, kuri Sarkano armiju no Latvijas lēnām izspieda. Šajā kontekstā abiem vēsturniekiem tika uzdots jautājums – vai lielinieki varēja uzvarēt?

Valdis Kuzmins norāda, ka tie no Latvijas būtu tikuši izdzīti agri vai vēlu. To bruņotie spēki nebija spējīgi ilgstoši funkcionēt.

Viņš gan vērš uzmanību uz to, ka Vācijas armijas daļas ar Rīdigeru fon der Golcu priekšgalā šajā kontekstā ļoti palīdzeja un var pat tikt uzskatītas par izšķirošo faktoru lielinieku padzīšanā.

Tas tādēļ, ka Latvijas spēki bez palīdzības lieliniekus sakaut tajā laikā spējuši nebūtu.

Savukārt, Jānis Šiliņš tam nepiekrīt un uzsver, ka par noteicošo faktoru lielinieku pakāpeniskā izdzīšanā no Latvijas teritorijas var uzskatīt tieši igauņu armijas daļu veiksmīgo darbību. Tās tajā laikā veiksmīgi uzbruka Vidzemes ziemeļos un prasīja vairāk nekā pusi Sarkanās armijas resursu. «Lielā mērā arī Liepāja netika ieņemta tāpēc, ka igauņi uzbruka Valkas virzienā un pārgrieza galveno padomju Latvijas apgādes līniju no Rīgas uz Pleskavu. Līdz ar to, uzbrukums Kurzemē tika apturēts un līdz ar to, Vācijai radās iespēja šeit nostabilizēties un sūtīt spēkus,» norāda Šiliņš.

Kāpēc visveiksmīgāk pret lieliniekiem cīnījās Igaunija? Kāpēc tā nolēma palīdzēt arī mums?

Šiliņš norāda, ka Igaunijas veiksmei palīdzēja vairāki faktori. «Viens no svarīgākajiem faktoriem bija tas, ka

Tallinā tajā laikā atradās viena no galvenajām Krievijas impērijas bruņojuma noliktavām.

Igauņiem ,veidojot savus bruņotos spēkus, bija pieejami ļoti daudzi smagie ieroči. Tie, piemēram, tika izmantoti bruņuvilcienu formēšanai. Latvijai tādu iespēju nebija. Tāpat ļoti svarīgs faktors bija arī Somijas klātbūtne, jo Igaunijā ieradās vairāki tūkstoši ļoti motivēti un kaujās pieredzējuši somu brīvprātīgie. Tāpat Igaunijā bija nedaudz pozitīvāks sākotnējs nosacījums pret tās Pagaidu valdību, nekā Latvijā. Igauņi principā bija mazāk cietuši Pirmajā Pasaules karā, jo caur mūsu valsti ejošā frontes līnija bija radījusi lielākus postījumus,» saka vēsturnieks.

Atbildot uz jautājumu par iemesliem igauņu lēmumam palīdzēt arī mums, Valdis Kuzmins apgalvo, ka minētais solis esot bijis absolūti pragmātisks. Viņus neinteresēja tik daudz Latvijas Republika, bet gan karadarbības izbīdīšana ārpus Igaunijas teritorijas. Tas attiecās gan uz Austrumiem, kur viņi vēlāk atbalstīja Petrogradas virzienā uzbrūkošo Judeniča armiju, gan arī uz mūsu teritoriju, kur viņi atbalstīja arī latviešu armijas vienības, saka Kuzmins.

«Šis igauņu pragmātisms izpaudās igauņu prasībās Bermontiādes laikā, kad Rīgā iebrauca divi bruņuvilcieni.

Viņi mums sākotnēji palīdzēja, bet pēc tam izvirzīja prasības, kuras maigi izsakoties bija ļoti, ļoti iespaidīgas.

Tos Latvijas Pagaidu valdība arī noraidīja,» saka Kuzmins. Turklāt viens no iemesliem, kāpēc Igaunija mums palīdzēja Cēsu kauju laikā bija Gulbenes stacijā esošie vagoni un lokomotīves. Tai tajā laikā tos vajadzēja.

Kāpēc mēs uzvarējām pie Cēsīm?

Cīņai pret lieliniekiem progresējot, Latvijas teritorijā esošie vācu spēki (tajā laikā jau pārgājuši provāciskās Andrieva Niedras valdības kontrolē) nolēma uzbrukt arī igauņu armijas vienībām, kurās tajā laikā ietilpa Jorģa Zemitāna komandētā Ziemeļlatvijas brigāde un Cēsīs esošais 2. Cēsu kājnieku pulks. Izcēlās smagas kaujas, kuru rezultātā vācieši tika sakauti. Ekspertiem tika lūgts ieskicēt galvenos uzvaras iemeslus.

Šiliņš norāda, ka vācu spēku militārā operācija bija ļoti vāji izplānota un vāji sagatavota. Problēmas bija arī ar apgādi un loģistiku. Visbeidzot, vāciešiem labvēlīga nebija arī skaitliskā attiecība. «Šo faktoru kopums vāciešiem nospēlēja par sliktu neskatoties uz to pārsvaru bruņojuma, taktiskajā un apmācības ziņā,» saka Šiliņš.

Savukārt, Kuzmins iezīmē nedaudz kritiskāku ainu un norāda, ka Cēsu kaujas var uzskatīt par Igaunijas armijas uzvaru.

«Mūsu pašu Cēsu pulks tika principā sakauts,» saka Kuzmins.

Tam ir objektīvi iemesli, jo pulka apmācības līmenis bija ļoti mazs. «Filmā Dvēseļu putenis ir ļoti labi parādīts, ka lielākā daļa no šiem karavīriem bija skolnieki. Skatīsimies patiesībai acīs – tā bija vienkārši zēnu sūtīšana nāvē,» pauž vēsturnieks.

Par vāciešu un Landesvēra pusi runājot, Kuzmins norāda, ka tiem nemaz Cēsis tajā laikā nav interesējušas. «Tiem bija jāiet tālāk uz Alūksni un tālāk jāieņem Pededzes upe. Savukārt, igauņi tajā laikā gāja no Ziemeļrietumiem virzienā uz Dienvidaustrumiem. Abas šīs armijas satikās pusceļā pie Cēsīm un sadūrās kaujā. Pēc tam pieslēdzās arī vietējo komandieru ambiciozie plāni un citas dažādas intereses,» norāda Kuzmins. Šai interpretācijai gan nepiekrīt Šiliņš. Viņš norāda, ka tajā laikā Landesvēra spēcīgākās vienības apzināti tika virzītas tieši igauņu armijas, nevis lielinieku virzienā.

Cik tuvu uzvarai bija Pāvela Bermonta armija?

Abi vēsturnieki piekrīt, ka Bermontiādes sākumā Rīgas aizstāvēšana varēja tikt organizēta labāk un Pārdaugava Bermonta armijai tika atdota par ātru. Šajā kontekstā radās jautājums – cik tuvu uzvarai pār Latvijas armiju bija Bermonta armija?

Valdis Kuzmins uzskata, ka

Bermonts uzvarai tuvu nebija vispār.

Viņam arī nav skaidrs kādi uzbrukuma brīdī bija viņa politiskie mērķi. «Mēs uzbrūkam, uzbrūkam, uzbrūkam un sasniedzam ko?» retoriski jautā vēsturnieks. Savukārt, Šiliņš norāda, ka Bermonta situācija nemaz nebija tik laba un viņš pats par sevi bija izmisis. Pašpasludinātais kņazs mēģināja piesaistīt līdzekļus kara vešanai, jo viņam kopš septembra beigām no Vācijas bija nogriezts finansējums. «Kaut kur bija nepieciešams meklēt naudu un tas bija iespējams tikai no privātiem investoriem, kuri teica – mums ir vajadzīgas uzvaras!» saka Šiliņš. Šī uzvara bija kaut kur jāgūst un viņam šķita, ka uzbrukums Rīgai ir visvieglākais veids, kā šādu finansējumu gūt.

Turklāt Bermonta stratēģija esot balstījusies uz diviem iespējamajiem scenārijiem. A scenārija ietvaros Bermonts cerēja sakaut Latvijas armiju Pārdaugavā, iesoļot jau pilnīgi neaizsargātā Rīgā un tirgoties. Šis plāns izgāzās, jo Latvijas armija organizēti atkāpās uz Daugavas otru krastu. B scenārija ietvaros karavadonis cerēja nostāties Daugavas kreisajā krastā un apšaudīt Rīgu ar cerību tirgoties. «Tādā veidā tika cerēts, ka labākajā gadījumā tiks iegūts laiks un kādi politiskie ieguvumi. Sliktākajā gadījumā būs vienkārši iespējams pārziemot un tad jau redzēt kas notiks tālāk,» saka Šiliņš.

Kādas ir Latvijas Neatkarības kara mācības jaunam hipotētiskam konfliktam Latvijas teritorijā?

Valdis Kuzmins uzskata, ka nozīmīgākā Neatkarības kara mācība ir apziņa, ka

Latvijai arī mūsdienās ir vajadzīgi sabiedrotie.

«Šajā konfliktā nav iespējams atrast nevienu nozīmīgu kauju, kurās būtu uzvarējušas tikai latviešu vienības pašas,» saka Kuzmins. Viņš norāda, ka mums ir palīdzējuši gan vācieši, gan igauņi, gan poļi, gan arī Rietumu sabiedroto kuģi. Vēsturnieks akcentē, ka bez tiem nebūtu bijis iespējams Bermontiādes laikā ieņemt Daugavgrīvas cietoksni. «Tas jau bija mēģināts un nesanāca,» norāda eksperts.

Savukārt, Šiliņa prāt, viena no mācībām ir saistīta ar trīs Baltijas valstu likteni. Viņaprāt, Neatkarības karš parāda, ka tās visas uzvar un zaudē kopā. Šajā gadījumā Baltijas valstis neatkarību izcīnija, bet 1940. gadā atkal visas reizē to zaudēja. «Mēs vienmēr esam lemti kopā cīnities, uzvarēt vai arī zaudēt,» saka eksperts. Otrkārt,

Latvijas Neatkarības karš parāda, ka pārlieku liels pacifisms un paļāvība uz starptautiskajiem sabiedrotajiem arī nestrādā.

Šiliņš akcentē Latvijas Pagaidu valdības pieļautās kļūdas Neatkarības kara sākumā. Tajā brīdī esot valdījusi pārliecība, ka miermīlīguma izrādīšana novedīs pie citu spēlētāju neuzbrukšanas, un neatkarīgai Latvijai obligāti ir nepieciešama Vācijas vai sabiedroto milzīga iesaiste. Principā, mēs paši neko nespējam. Līdz ar to, sākotnēji bija plāns organizēt miliciju, nevis armiju un neadekvāti ilgi tika gaidīta palīdzība no Vācijas. Rezultātā – bruņotie spēki tika sākti veidot ļoti vēlu. Šiliņš norāda, ka mūsdienās mums būtu jāsaprot, ka esam NATO aliansē, taču nepieciešams par savu drošību rūpēties arī pašiem.

Vienlaikus abi vēsturnieki noraida pieņēmumu, ka Latvijai varētu būt izdevīgi izmantot lielvaru ķildas, lai panāktu savas intereses. «Ja mēs sāksim mēģināt spēlēt šādā reālpolitikas prizmā, tajā okeānā mūsu mazais kuģītis agri vai vēlu nogrims. Manuprāt, 1939. gads šim ir tipisks piemērs – tad arī mēs uzskatījām, ka lielvalstis savā starpā var karot, bet mēs stāvēsim malā un noskatīsimies.

Ja mēs neskatāmies uz nekādiem principiem un morāli, bet tikai uz savtīgām interesēm, tad mēs uzreiz ielidosim grāvī.

Mūsu interesēs ir saglabāt ideālistisku pieeju – mēs esam par demokrātiju un tādām vērtībām,» saka Kuzmins.