ASV laikraksts “The New York Times” publiskojis 403 lappuses slepenu dokumentu, kas atklāj, kā Ķīnas valdība formulējusi savu pašreizējo politiku uiguru jautājumā. Šajos dokumentos Ķīnas līderi atsaucas arī uz Baltijas valstu gadījumu, tām ilgus gadus atrodoties Padomju Savienības kontrolē, bet beigās spējot atgūt savu neatkarību.
Vairāk nekā desmit miljoni uiguru, kas lielākoties ir musulmaņi, dzīvo Siņdzjanas uiguru autonomajā reģionā, kas atrodas Ķīnas ziemeļrietumos.
Pēdējo vairāku gadu laikā daudzi uiguri tikuši pakļauti dažādām represijām, ko Ķīnas varas iestādes oficiāli dēvē par cīņu ar reliģisko ekstrēmismu.
Kas tieši “The New York Times” rīcībā nodevis šos slepenos dokumentus, izdevums neatklāj, vien norāda, ka tas esot Ķīnas varas struktūru pārstāvis, kurš vēlējies palikt anonīms.
Tomēr anonīmais ziņotājs paudis cerību, ka šo dokumentu publiskošana neļaus Ķīnas Komunistiskās partijas līderiem, tostarp Ķīnas prezidentam Sji Dzjiņpinam, izbēgt no atbildības par uiguru vajāšanu.
Slepenie dokumenti arī atklāj, ka neapmierinātību ar Ķīnas “stingro līniju” uiguru jautājumā pauduši vairāki kompartijas funkcionāri.
Tikmēr valsts prezidents Sji Dzjiņpins esot oponentus apsūdzējis naivumā un pieprasījis uigurus pakļaut visstingrākajai kontrolei.
Kā uzsver “The New York Times”, Sji esot personīgi atbildīgs par uiguru “pāraudzināšanas centru” izveidošanu Siņdzjanā. Šie centri gan vairāk līdzinās mūsdienu koncentrācijas nometnēm. Lai arī laikraksta publiskotajos dokumentos nav tiešu liecību, ka Sji būtu izdevis rīkojumu par šo centru izveidi, tomēr par prezidenta līdzdalību šajā procesā liecinot tas, ka darbs pie totālās kontroles sistēmas pār uiguriem sākās pēc tam, kad Sji 2014.gadā Ķīnas prezidenta statusā pirmo reizi apmeklēja Siņdzjanu.
2014.gadā Siņdzjanā notika vairāki terorakti, un reaģējot uz tiem Sji, uzrunājot Ķīnas Komunistiskās partijas funkcionārus, aicinājis terorisma un separātisma draudu priekšā neizrādīt ne mazāko žēlastību.
Viņš arī apsūdzējis Ķīnas iepriekšējos līderus naivu metožu izmantošanā terorisma apkarošanā. Siņdzjanai ir ilgstošu nemieru un protestu vēsture – tas arī izskaidro regulāros uiguru rīkotos uzbrukumus.
Sji priekšgājējs Ķīnas prezidenta amatā Hu Dzjiņtao cerējis situāciju Siņdzjanā normalizēt, nodrošinot reģiona ekonomisko attīstību un tā iedzīvotāju labklājības palielināšanos.
Tomēr Hu pieeju Sji esot noraidījis, piesaucot Baltijas valstu piemēru – Baltijas valstis arī bija vienas no attīstītākajām Padomju Savienībā, tomēr tās arī bija pirmās, kas no šīs savienības tika vaļā.
Tāpat Sji esot norādījis arī uz bijušās Dienvidslāvijas piemēru – šīs valsts labklājība, kas bija salīdzinoši lielāka nekā citās komunisma bloka valstīs, arī nespēja paglābt valsti no sabrukuma.
Kā liecina “The New York Times” publiskotie dokumenti, Sji Siņdzjanas jautājumā esot norādījis arī uz starptautiskā kontekstu, it īpaši ASV lēmumu izvest karaspēku no Afganistānas. Kā uzskatīja Sji, šis solis var novest pie tā, ka islāma radikāļi var arvien vairāk iekļūt Siņdzjanā.
Sji uzsvēris, ka iepriekšējās metodes Siņdzjanas terorisma un radikālisma ierobežošanā nedarbojas, tāpēc Ķīnas varas iestādēm jābūt izlēmīgām un tās nedrīkst izrādīt ne mazāko žēlastību. Un tas nozīmē, ka Ķīnai ir jābūt gatavai bez šaubīšanās izmantot ikvienu tās rīcībā esošo metodi.
Tāpat Ķīnas prezidents esot uzsvēris nepieciešamību izmantot jaunāko tehnoloģiju sniegtās priekšrocības, uiguru pretošanās gara apspiešanai, piemēram, ieviešot videonovērošanas sistēmas, kas spēj identificēt cilvēkus pēc sejas, kā personīgās informācijas vākšanu un apkopošanu.
Sji arī esot aicinājis Ķīnas varas iestādes rūpīgi izvērtēt ASV pieeju cīņā ar terorisma draudiem pēc 2001.gada 11.septembra teroraktiem.
Atsevišķās sarunās Sji gan pieprasa uigurus nediskriminēt un ievērot viņu tiesības uz ticības brīvību.
Tomēr kā uzsver “The New York Times”, galvenais Sji viedoklis, kas atspoguļots nopludinātajos dokumentos, ir visnotaļ skaidrs – pastiprināt represijas.
Par to liecina arī Sji izteikumi, kuros viņš reliģisko ekstrēmismu pielīdzina lipīgai slimībai, ko nepieciešamas apkarot.
Tāpat Sji arī aicinājis aktīvi īstenot noziedznieku pāraudzināšanas programmas, kas būtu turpināmas arī pēc terorismā apsūdzēto cilvēku atbrīvošanas – kā norāda “The New York Times”, tas ir vienīgais tiešais rīkojumus, kas norāda uz Sji plānu izveidot uiguru “pāraudzināšanas nometnes”.
Sji plāna aktīva īstenošana Siņdzjanā sākta 2016.gadā, tomēr tā izraisījusi daudzu vietējo amatpersonu neapmierinātību un pat aktīvu pretestību. Tā rezultātā varas iestādes kopš 2017.gadā īsteno pārbaudes saistībā ar aizdomām par Ķīnas oficiālās politikas sabotāžas mēģinājumiem Siņdzjanā.
Kā šomēnes paziņoja uiguru aktīvisti, ir iegūti dokumenti par gandrīz 500 nometņu un cietumu, kuros Ķīnas varasiestādes tur šīs etniskās grupas pārstāvjus, un aktīvisti pieļauj, ka šajās vietās tiek turēts daudz vairāk cilvēku nekā ierasti minētais viens miljons.
Kā ziņots, saskaņā ar ANO datiem, ka Siņdzjanas uiguru autonomajā rajonā līdz miljonam uiguru, kazahu un citu musulmaņu ieslodzīti internēšanas nometnēs, kur viņi spiesti apgūt komunismu, runāt ķīniešu valodā un noliegt savu kultūru, valodu un reliģiju.
Pekina sākumā noliedza šādu nometņu pastāvēšanu, bet pēc tam apgalvoja, ka šīs nometnes ir profesionālās apmācības centri, kuros musulmaņu tautu pārstāvji apgūst profesiju un ķīniešu valodu, kā arī tiek pasargāti no radikalizēšanās.
Siņdzjanā dzīvo arī kazahi, kirgīzi, uzbeki un citu tautu pārstāvji, kuru reliģija ir islāms. Tomēr pēdējās desmitgadēs Siņdzjanā apmetušies uz dzīvi daudz etnisko ķīniešu no citiem Ķīnas reģioniem un uiguri vairs nav Siņdzjanas iedzīvotāju vairākums.
“The New York Times” dokumentus publiskoja pagājušās nedēļas nogalē.
Ķīnas Ārlietu ministrija pirmdien nenoliedza, ka laikraksta publiskotie dokumenti ir īsti, tomēr apsūdzēja “The New York Times” to interpretēšanās atbilstoši savām interesēm, vēsta ASV raidsabiedrība CNN.
Tikmēr Siņdzjanas pašvaldība jau paziņojusi, ka “The New York Times” publiskotā informācija esot naidīgu ārvalstu un vietējo spēku safabricējums.
Ķīnas valdība arī iepriekš vairījusies runāt par uiguru un citu minoritāšu jautājumu, uzsverot, ka Siņdzjanā notiekošais esot Ķīnas iekšējā lieta.
