Sarunas laikā tika skarti dažādi jautājumi, tostarp tas, kāpēc bieži vien informācija policijā nonāk visai vēlu, kāpēc bērni nevēlas runāt par notikušo, kā arī tas, kāda ir tehnoloģiju ietekme uz seksuāla rakstura noziegumu pastrādāšanu.

Lavčinovskis sarunas sākumā norādīja, ka noziegumu pret bērniem ir dažādi – vardarbība pret bērniem ir dažāda – seksuāla, fiziska, emocionāla. Ja tiek runāts par seksuālu vardarbību, tad nepieciešams izšķirt – tiešu seksuālu vardarbību, kas ir izvarošana, bērnu pornogrāfijas aprite.

Runājot par tendencēm var iezīmēt divas lielas grupas – vardarbīgie noziegumi un tiešsaistes noziegumi. Vardarbīgo noziegumu tendences ir nemainīgas, pastrādāto noziegumu skaits katru gadu ir teju tāds pats. Neesot vērojamas arī izmaiņas noziegumu izdarīšanas vietās vai paņēmienos.

Pievēršoties bērniem un viņu telefonu lietošanas paradumiem un vēlmēm, Skara norādīja, ka bērnus virza interese, iespēja socializēties, var sēdēt mājās un vienlaicīgi čatot ar 20 cilvēkiem. Augot, attīstoties bērniem bieži vien ir svarīgi “like”. Tas, ko mēs kādreiz darījām bērnībā spēlējot kariņu, bērni sociālizējas, izmantojot modernās tehnoloģijas. Bērns, lietojot viedtālruni, kļūst pieejamāks visiem cilvēkiem, tostarp tiem, kuri vēlas nodarīt pāri.

Bērniem bieži vien pat ikdienas lietās ir grūti izvērtēt riskus, kas nozīmē, ka interneta vidē potenciālos riskus atpazīt ir vēl grūtāk. Internetā bieži vien neredz īsto seju, patieso balsi, kuru, dzirdot bērns, varētu sabīties uz ielas.

Varmākām interneta vidē ir daudz lielākas iespējas iegūt bērna uzticību. Skara norādīja, gadījumos, kad bērnam gribās uzmanību, viņam tās trūkst, varmāka var sākt it kā nekaitīgu sarunu, sūtot dažādas dzīvnieku bildes, pakāpeniski, gūstot uzticību. Varmākas bieži vien ir ļoti pacietīgi. Pēc tam, kad gūta uzticība, varmāka ar draudiem, slēpti, var bērnu mēģināt izmantot saviem nolūkiem.

Runājot par to, kāpēc bērni par vardarbību internetā vidē reizēm nevēlas ziņot vecākiem, policijai, Skara norādīja, ka tas ir individuāli. Bērnam var būt bail, jo varmāka ir bērnu, iespējams, nolicis vainīgā lomā – pats vainīgs, ka man atbildēji, pats sūtīji, iedomājies kā jutīsies tavi vecāki.

Probācijas dienests darbā ar dzimumnoziedzniekiem pirmām kārtām skaidro varbūtību, vai persona noziegumu varētu atkārtot, lai to paveiktu, dienestam ir speciāli apmācīti darbinieki, kuri to vērtē. Pēc tam ar personu tiek strādāts, veicināts, lai cilvēks atpazīst riskus, to, kāpēc ir pastrādājis dzimumnoziegumu.

Ar šādiem cilvēkiem tiek strādāts grupās, individuāli. Ne visus cilvēkus, varmākas var iesaistīt programmās, kur ir arī citi dzimumnoziedznieki, piemēram, ja cilvēkam ir viegla garīgā atpalicība, viņš nevarēs strādāt grupā. Ir cilvēki, kuri ir arī sadisti pēc būtības un, piemēam, empātijas programmā viņam īsti nav vietas.

Papsujevičs norādīja arī uz starpinstitūciju sadarbības nozīmi, no citām institūcijām var gūt papildu informāciju par dzimumnoziedznieku, lai ar viņu būtu iespējams strādāt. Recidīvs starp cilvēkiem, kuri pastrādājuši dzimumnoziegumus un kuri bijuši probācijas dienesta redzes lokā, nav liels – tie ir četri līdz seši procenti.

Tas, ka jāuzmanās tikai no svešiniekiem, ir mīts

Nospiedošs vairākums no personām, kuri ir pastrādājuši dzimumnoziegumu, bijuši savstarpēji pazīstami, tie var būt ģimenes locekļi, ģimenes draugi. Arī policija norādīja, ka “vidējais varmāka” ir kāds pazīstams cilvēks, lielākoties tas ir kāds ģimenes loceklis.

Tāpat parasti noziegumi pret bērniem notiek slēgtās telpās – dzīvoklī, automašīnā, skolā, personai zināmā vidē. Sociālā vide gan nav vienojošs apstāklis dzimumnoziedzniekiem. Ja rēķina vidējo vecumu, kad persona ir pastrādājusi dzimumnoziegumu, ir 35 gadi.

Skara akcentēja, ka bērns, ja viņš pie vardarbības ir pieradis, to var pieņemt un izvēlēties neziņot iestādēm, piemēram, bērnu izmanto, sit, bet viņam ir ēdiens, vieta, kur gulēt, tiek nopirktas lietas, kuras bērns vēlas. Bērni reizēm ir tik ilgi cietuši, ka viņš to ir pieņēmis. Vienlaikus par cietušo var kļūt jebkurš bērns.

Skara piebilda, ka sevišķi interneta vidē, varmāka mēdz pieradināt bērnu pie dažādām tēmām, sākotnēji runājot ļoti nevainīgi un pēc tam jau pievēršoties seksuālām sarunām, attēlu sūtīšanai.

Lai noķertu varmākas internetā policija strādā gan pēc iesniegumu saņemšanas, gan paši veic dažādas darbības. Vienlaikus netiek veikta masveida interneta monitorēšana. Lavčinovskis norādīja, ka svarīgi, ja bērns interneta vidē ir saskāries ar varmāku, izveidot ekrānuzņēmumus, saglabāt vēsturi. Policija ir bijuši gadījumi,

Policijai tāpat ziņo interneta komunikāciju nodrošinātāji, informācija tiek saņemta arī no starptautiskiem partneriem. Reti, bet ir bijuši gadījumi, kad par iespējamu pārkāpumu ziņo arī lielākie pasaules sociālie tīkli, akcentēja Lavčinovskis.

Skara sarunas laikā norādīja, ka aizliegt bērnam lietot mobilos telefonus, lai pasargātu no iespējamām varmākām, nevajag, bērnam telefonā jau ir liela daļa dzīves. Vienlaikus būtu rūpīgi jāseko līdzi tam, ko bērns dara interneta vidē, savas rīcības motīvus skaidrojot bērnam.

Policija arī norāda, ka bērni, kuri ir vecumā no četriem līdz astoņiem gadiem, bieži var nesaprast, ko tieši viņi dara viedtelefonos. Bērns, nepazinoties sekas, var ieslēgt kameru un nosūtīt kailbildi, tikai tāpēc, ka persona pakāpeniski ir palūgusi šādus attēlus atsūtīt.

Lavčinovskis gan pauda, ka būtu nepieciešams “sakārtot pantus”, proti, Latvijā persona dzimumattiecībās ar jebkura vecuma personu, arī vecāku, var stāties no 16 gadiem, vienlaikus, ja persona, kurai ir 16, uztaisīs kailbildi, tā skaitīsies bērnu pornogrāfija. Lavčinovskis norādīja, ka tas nav loģiski.

Tāpat, kā piemēru Lavčinovskis minēja attiecības starp 14 un 17 gadus vecām personām, kuru vecāki zina, ja ne atbalsta, tad ir samierinājušies, ka personas ir attiecībās. Vienlaikus, turpinoties attiecībām, 17 gadus vecā persona kļūst pilngadīga, un, lai netiktu sodīts par seksuālām attiecībām ar 16 gadu vecumu nesasnieguši personu, pilngadīgajam uz gadu ir jāpārtrauc attiecības.

Šajā gadījumā, ja pilngadīgā persona saņems sodu, viņam nekad mūžā vairs nebūs iespējas strādāt par bērnu treneri un citos amatos, kur ir saskare ar bērniem. Skara norādīja, ka soda ilgums nav tik nozīmīgs, kā tā saturs. Varmākām bieži vien ir pavisam greizs skatījums un bērniem, uz to, ko viņi ir izdarījuši.

Sarunas noslēgumā dalībnieki bija vienisprātis par to, ka personāls, kas strādā ar bērniem, ir gana apmācīts, zinošs, kā pamanīt vardarbību pret bērniem un ko darīt, ja bērns sūdzās par notikušo. Bērnu jāmāk uzklausīt, pieņemt informāciju, ko sniedz.

Papsujevičs norādīja, ka noziedzība ir arī sabiedrības veselības problēma, lielākā daļa noziegumus izdara pirmo reizi, kas nozīmē, ka jābūt virknei pasākumu, lai saprastu, kā cilvēks nonāk līdz dzimumnozieguma pastrādāšanai. Ir cikls, kas notiek cilvēka domāšanā, nav tā, ka cilvēks vienā rītā pamostas ar vēlmi nodarīt pāri bērnam.

Nepieciešams arī domāt, kā vislabāk nodrošināt rehabilitāciju upuriem, ir pietiekami daudz gadījumi, kad varmāka, kas paveicis dzimumnoziegumu, pats savulaik cietis no vardarbības.