Ar šādiem cilvēkiem tiek strādāts grupās, individuāli. Ne visus cilvēkus, varmākas var iesaistīt programmās, kur ir arī citi dzimumnoziedznieki, piemēram, ja cilvēkam ir viegla garīgā atpalicība, viņš nevarēs strādāt grupā. Ir cilvēki, kuri ir arī sadisti pēc būtības un, piemēam, empātijas programmā viņam īsti nav vietas.
Papsujevičs norādīja arī uz starpinstitūciju sadarbības nozīmi, no citām institūcijām var gūt papildu informāciju par dzimumnoziedznieku, lai ar viņu būtu iespējams strādāt. Recidīvs starp cilvēkiem, kuri pastrādājuši dzimumnoziegumus un kuri bijuši probācijas dienesta redzes lokā, nav liels – tie ir četri līdz seši procenti.
Tas, ka jāuzmanās tikai no svešiniekiem, ir mīts
Nospiedošs vairākums no personām, kuri ir pastrādājuši dzimumnoziegumu, bijuši savstarpēji pazīstami, tie var būt ģimenes locekļi, ģimenes draugi. Arī policija norādīja, ka “vidējais varmāka” ir kāds pazīstams cilvēks, lielākoties tas ir kāds ģimenes loceklis.
Tāpat parasti noziegumi pret bērniem notiek slēgtās telpās – dzīvoklī, automašīnā, skolā, personai zināmā vidē. Sociālā vide gan nav vienojošs apstāklis dzimumnoziedzniekiem. Ja rēķina vidējo vecumu, kad persona ir pastrādājusi dzimumnoziegumu, ir 35 gadi.
Skara akcentēja, ka bērns, ja viņš pie vardarbības ir pieradis, to var pieņemt un izvēlēties neziņot iestādēm, piemēram, bērnu izmanto, sit, bet viņam ir ēdiens, vieta, kur gulēt, tiek nopirktas lietas, kuras bērns vēlas. Bērni reizēm ir tik ilgi cietuši, ka viņš to ir pieņēmis. Vienlaikus par cietušo var kļūt jebkurš bērns.
Par upuri var kļūt talantīgs, labi situēts bērns. Piemēram, pasaulē ir bijuši gadījumi, kad bērnus izmantot treneri, cietušais par notikušo nevēlas runāt, jo viņam var piedraudēt, ka potenciālā karjera runāšanas gadījumā tiks sagrauta.
Skara piebilda, ka sevišķi interneta vidē, varmāka mēdz pieradināt bērnu pie dažādām tēmām, sākotnēji runājot ļoti nevainīgi un pēc tam jau pievēršoties seksuālām sarunām, attēlu sūtīšanai.
Lai noķertu varmākas internetā policija strādā gan pēc iesniegumu saņemšanas, gan paši veic dažādas darbības. Vienlaikus netiek veikta masveida interneta monitorēšana. Lavčinovskis norādīja, ka svarīgi, ja bērns interneta vidē ir saskāries ar varmāku, izveidot ekrānuzņēmumus, saglabāt vēsturi. Policija ir bijuši gadījumi,
Policijai tāpat ziņo interneta komunikāciju nodrošinātāji, informācija tiek saņemta arī no starptautiskiem partneriem. Reti, bet ir bijuši gadījumi, kad par iespējamu pārkāpumu ziņo arī lielākie pasaules sociālie tīkli, akcentēja Lavčinovskis.
Skara sarunas laikā norādīja, ka aizliegt bērnam lietot mobilos telefonus, lai pasargātu no iespējamām varmākām, nevajag, bērnam telefonā jau ir liela daļa dzīves. Vienlaikus būtu rūpīgi jāseko līdzi tam, ko bērns dara interneta vidē, savas rīcības motīvus skaidrojot bērnam.
Policija arī norāda, ka bērni, kuri ir vecumā no četriem līdz astoņiem gadiem, bieži var nesaprast, ko tieši viņi dara viedtelefonos. Bērns, nepazinoties sekas, var ieslēgt kameru un nosūtīt kailbildi, tikai tāpēc, ka persona pakāpeniski ir palūgusi šādus attēlus atsūtīt.