"Bērns pats to gribēja", "viņa jau neiebilda" un citas pedofilu atrunas (13)

Vai pedofilija Latvijā ir problēma un kā mēs atšķiramies no citām valstīm?

Es nedomāju, ka pedofilija ir tikai Latvijas problēma. Tāpat nedomāju, ka pedofilu skaits ir pieaudzis. Šobrīd sabiedrībā tiek pievērsta pietiekami liela uzmanība dzimumnoziegumu apkarošanai, tādēļ cilvēki runā par pedofiliju un daudz ātrāk identificē šādas personas.

Dzimumnoziegumu izpausmes ir mainījušās, pedofili plaši izmanto interneta resursus, tādēļ liels skaits dzimumnoziegumi tiek veikti tieši interneta vidē. Ņemot vērā šo tendenci, pedofiliem ir daudz vieglāk piekļūt bērniem, izmantojot interneta vidi.

Personas ar pedofiliskām nosliecēm ir tikai neliela daļa, kuras veic dzimumnoziegumus. Pedofili ir personas, kuras interesē bērni pirmspubertātes vecumā. Tās ir personas, kurām ir seksuāla interese par mazgadīgām personām, bērniem, kuri ir vecumā līdz 14 gadiem.

Ja dzimumnoziegums tiek veikts pret mazgadīgu personu, tas vēl nenozīmē, ka noziegumu ir pastrādājis pedofils. Praksē parādās gadījumi, kad dzimumnoziegumus pret nepilngadīgajiem veic paši nepilngadīgie. Šādos gadījumos mēs nelietojam jēdzienu “pedofils”. Lai mēs pieļautu, ka dzimumnoziegumu pastrādājis pedofils, vecuma starpībai starp cietušo un vainīgo jābūt vismaz pieciem gadiem.

Interneta vide ir tā vieta, kuru pedofili var izmantot savu seksuālo vēlmju apmierināšanai. Tādēļ pedofilu skaits, kurš tiek identificēts, izmantojot interneta resursus, pakāpeniski pieaug.

Ik pa laikam tiek dzirdēts par šādu vardarbību pret bērniem ģimenes lokā. Kādu gadījumu ir vairāk – kad bērnam tiek darīts pāri no tuvinieku puses vai no svešinieku?

Mums noteikti jānodala vides, kurās dzimumnoziegumi pret bērniem tiek veikti. Interneta vidē, protams, dzimumnoziegumus lielākoties veic bērnam nepazīstama persona. Interneta vidē darbojas arī tādas personas, kuras neiziet uz kontaktu ar nepilngadīgo, bet aktīvi meklē materiālus, kuri satur bērnu pornogrāfiju.

Savukārt reālajā vidē tās ir bērnam pietuvinātas personas, lielākoties ģimenes locekļi – tēvi, patēvi, mātes, kā arī brāļi un māsas. Tāpat varmāka var būt kāds cits bērna radinieks.

Tad “Imantas pedofils” ir izņēmums?

Jā. Tā nav ikdiena, ka bērniem uzbrūk uz ielas, veicot seksuāla rakstura darbības. Tādi kā Imantas gadījumi ir lieli izņēmumi, bet tajā pašā laikā norāda uz augstu apdraudējuma risku, jo šādi dzimumnoziedznieki apdraud sabiedrību kopumā un viņu aktivitātes nav prognozējamas. Šādu dzimumnoziedznieku uzvedība lielākoties ir impulsīva un spontāna, tādēļ viņš var apdraudēt jebkuru, kurš tajā brīdī atrodas uz ielas. Vēlos tomēr uzsvērt, ka procentuāli gan uzbrukumu skaits uz ielas ir ļoti neliels.

Kā tuvinieki, kuri ir izmantojuši bērnu, paskaidro savu rīcību?

Galvenais motīvs pedofilam ir seksuāla interese par bērnu. Ja pedofils veic dzimumnoziegumu attiecībā pret bērnu un viņa darbības tiek atklātas, bieži paši pedofili noliedz veiktās darbības attiecībā pret bērnu. Pedofilu paskaidrojumi bieži vien ir: „bērns pats to vēlējās”, „viņa jau pati gribēja”, „viņa jau neiebilda” u.c. Pedofili un arī citi dzimumnoziedznieki paļaujas, ka policijai nav nekādu citu pierādījumu kā tikai bērna stāstījums. Turklāt daļa dzimumnoziedznieku ir pārliecināti, ka bērnam neviens nenoticēs.

Diemžēl cilvēki, to skaitā ģimenes locekļi, nenotic pedofila veiktajam noziegumam attiecībā pret bērnu. Bieži cilvēki norāda, ka bērns melo. Šāda veida attieksme tikai palielina bērnā vainas sajūtu, kā arī šādu argumentu pedofils var izmantot, lai pārliecinātu apkārtējos par savu nevainību. Dzimumnoziedznieki pārsvarā savu vainu neatzīst, bet atbildību noveļ uz bērnu.

Viņi paši nesaprot, ka ir darījuši sliktu?

Persona, kad sāk ievērot, ka viņam ir seksuāla interese par bērnu, sākumā viņam var būt cīņa pašam ar sevi. Sākotnēji persona var bērnu tikai vērot, bet vēlāk jau, vērojot bērnu, pašapmierināties. Pēc kāda laiciņa persona var tuvoties kādam konkrētam bērnam un pamazām sākt komunikāciju ar bērnu, kura jau pāries uz dažādām seksuālām aktivitātēm.

Piemēram, atceros gadījumu, kad vīrieti interesēja jauni zēni, viņš meklēja kontaktu ar jauniem zēniem, veda šos jaunos zēnus izklaidēties, pirka pārtiku un alkoholu. Pēc personas aizturēšanas viņš norādīja, ka viņam ir seksuāla interese par zēniem, bet nespēj ar šo tieksmi tikt galā. Tā pat šī persona norādīja, ka nav iespējas vērsties kādā dienestā vai pie speciālistiem, kas palīdzētu tikt ar šo tieksmi galā.

Jāatzīmē, ka ne visos gadījumos dzimumnoziedznieki atzīst savu vainu, atzīst, ka ir veikuši dzimumnoziegumu. Bieži vien dzimumnoziedznieki var palikt pie pārliecības - viņš [upuris] pats to gribēja, viņš to iniciēja. Pats sliktākais darbā ar dzimumnoziedznieku ir tad, kad viņš neatzīst, ka viņš ir izdarījis pārkāpumu, un nesaprot to, ka tas ir slikti.

Bieži dzirdēts, ka, piemēram, māte ir zinājusi, ka bērns tiek seksuāli izmantots, bet neko nav darījusi. Kā vērtējami šādi gadījumi?

Ja noziegums notiek ģimenē, tas nav pēkšņi, neviens bērnam virsū neskrien, parasti fiziska vardarbība nenotiek. Lai šāds noziegums notiktu, varmākam no sākuma jāsagatavo apkārtējā vide, kur noziegumu veikt. Runājot par darbībām – sākotnēji bērns tiek ieinteresēts. Varmāka var ar bērnu sākumā veikt aktivitātes, kuras ir interesantas bērnam, vēlāk jau bērnam var tikt rādīti pornogrāfiska rakstura materiāli, ar viņu tiek runāts par seksuālām tēmām. Pēc tam jau tikai sākas seksuāla rakstura darbības, kā, piemēram, glāstīšana, skūpstīšana un vēlāk jau citas seksuālas darbības.

Jāsaprot, ka, ņemot vērā bērna vecumu, viņš nesaprot šo seksuālo darbību raksturu un nozīmi. Ja seksuāla vardarbība notiek ģimenē, kur šādas darbības veic ģimenes loceklis, bērns nevar saprast, kad konkrētās darbības ir sliktas un cilvēks, kurš to dara, dara viņam pāri. Situāciju sarežģī arī apstāklis, ka varmāka ikdienā tiešām pret bērnu var izturēties labi. Ņemot vērā iepriekš minēto, atklāt seksuālo noziegumu pret bērniem ģimenē ir grūti, jo bērniem nav raksturīgi par notikušo stāstīt, turklāt ģimene var arī bērnam nenoticēt.

Ir kādi ieteikumi, kā pamanīt to, ka ģimenē bērns tiek seksuāli izmantots?

Seksuālu vardarbību ģimenē pamanīt nav nemaz tik viegli. Vērtējot seksuālās vardarbības riskus ģimenē, ir vairāki apstākļi, kam jāpievērš uzmanība. Piemēram, ģimenē būtu jānodala katram sava intīmā telpa. Tāpēc jābūt vērīgiem, vai kāds no tuviniekiem šīs robežas nepārkāpj.

Tas neattiecas tikai uz vīriešiem. Piemēram, ja māte guļ kopā ar septiņus, astoņus gadus vecu bērnu, tad jābūt vērīgiem, jo seksualitātes robežas ir pārkāptas. Vai arī – ģimenē ienāk patēvs un viņš nerespektē pusaudzes intīmo telpu, tad šī pusaudze to var uztvert arī savādāk – kā seksuālus pieskārienus.

Minējāt, ka ne tikai vīriešiem ir šādas tieksmes. Kā ir ar sievietēm?

Tas nav bieži, bet arī sievietes veic dzimumnoziegumus. Attiecībā uz ģimenes vidi sievietes lielākoties pastrādā dzimumnoziegumus vīriešu ietekmē. Parasti vīrietis ir iniciators. Bet sieviete pakļaujas vīrieša iniciatīvai un veic dzimumnoziegumu kopā ar vīrieti.

Pastāv arī sieviešu kategorija, kura veic dzimumnoziegumu attiecībā pret zēniem, kuri nav sasnieguši 16 gadu vecumu. Parasti gan sabiedrība šajā jautājumā ir toleranta – tas taču ir puisis, kas tur tāds ir?! Taču patiesībā, ja tiek analizēts, arī šī sieviete izmanto savu varu pār šo nepilngadīgo. Šādas darbības arī ir krimināli sodāmas.

Runājot par sabiedrību – kā skaidrot, ka pieauguša vīrieša attiecības ar nepilngadīgu meiteni ir nosodāmas daudzu acīs, bet par nepilngadīga puiša attiecībām ar pieaugušu sievieti sabiedrība savos izteikumos ir daudz maigāka?

Es domāju, ka puišiem savā starpā, tostarp nepilngadīgajiem, patīk lielīties, ka ir seksuālas attiecības ar vecāku sievieti. Tāpat tas varētu būt saistīts ar to, ka liela daļa sabiedrības uzskata, ka dzimumnoziedznieki ir tikai vīrieši, un pret sievietēm mēs esam daudz tolerantāki. Piemēram, ja mēs pasakām vārdu vardarbība, tad uzreiz tiek domāts, ka upuris ir sieviete, varmāka – vīrietis.

Man praksē ir bijis viens gadījums, kad 30 gadus veca sievietei bija seksuālas attiecības ar 13 gadus vecu puisi.

Kā šī sieviete skaidroja savu rīcību?

Viņa to skaidroja ar mīlestību. Sievietei bija garīga rakstura traucējumi, bet cietušajam nebija. Līdz ar to viņu intelektuālais līmenis bija stipri līdzīgs.

Kādas sekas uz bērnu var atstāt seksuāla vardarbība?

Runājot par bērniem, bieži vien ir grūti pierādīt tiešas sekas no seksuālās vardarbības, jo, piemēram, ir bērni, kuri auguši nelabvēlīgos apstākļos un ir cietuši arī no citiem vardarbības veidiem. Tāpēc reizēm ir grūti nodalīt, kuras sekas ir tieši no seksuālās vardarbības, bet kuras no citiem vardarbības veidiem.

Protams, jo bērns ir vecāks, jo vairāk viņš apzinās, kas ar viņu ir noticis. Šādos gadījumos bērnam var būt dažādas emocionālas reakcijas (piemēram, vaina, kauns, bailes un dusmas), izmaiņas uzvedībā (piemēram, miega traucējumi, izvairīšanās no dažādām vietām un personām, kuras atgādina varmāku), kognitīvās izmaiņas (piemēram, koncentrēšanās grūtības, dažādas uzmācīgas atmiņas par notikumu), kā arī dažādas fiziskas grūtības.

Smagākos gadījumos var parādīties arī psihiska rakstura traucējumi. Piemēram, daļa no cietušajiem dzīves laikā kļūst arī par varmākām.

Daudzos gadījumos sekas, kuras ir no seksuālās vardarbības, nav iespējams novērtēt uzreiz pēc notikuma, jo tās var parādīties arī vēlāk, kā, piemēram, grūtības veidot seksuāla rakstura attiecības.

Liela nozīme ir arī tam, kā speciālisti un ģimenes locekļi reaģēs pēc tam, kad ir nācis klajā seksuālās vardarbības fakts.

Var gadīties, ka bērnu arī nosoda, ne tikai ģimenes locekļi, bet arī sabiedrība kopumā. Kad bērnu nosoda, viņš noslēdzas, nerunā, un tas tikai padziļina traumas sekas.

Vai var ieskicēt vidējā pedofila profilu, kopējas pazīmes, kādas varētu šādus cilvēkus vienot?

Runājot tieši par pedofiliem, nav tāda viena unikāla pedofila profila. Tie ir cilvēki no dažādiem sociālajiem slāņiem, dažādu profesiju pārstāvji. Tos pedofilus, kuriem ir augstāks intelekts, augstāks statuss sabiedrībā, protams, būs daudz grūtāk identificēt, turklāt apkārtējiem un speciālistiem būs daudz grūtāk noticēt, ka konkrētā persona veikusi dzimumnoziegumu.

Tie pedofili, kuriem ir zemākas intelektuālās spējas, viņu noziegumi nebūs pastrādāti tik rūpīgi, un arī sabiedrība un speciālisti daudz vieglāk pieņems, ka viņi to noziegumu ir veikuši.

Ne ienākumi, ne profesija, ne sociālais statuss nenosaka to, vai persona var būt pedofils. Galvenais faktors, kas vieno šīs personas, ir seksuāla interese par bērniem pirmspubertātes vecumā. Vidējais dzimumnoziedznieku vecums ir apmēram 35 gadi. Protams, ir arī daudz jaunāki un daudz vecāki cilvēki.