Slepkavība, kas satrieca Zviedriju. Vainīgais joprojām nav atrasts (9)

Stoklasas grāmatas nosaukums ir "Vīrs, kurš spēlējās ar uguni", un tā tikko iznākusi latviešu valodā.

Grāmatas centrā ir pirms vairāk nekā 30 gadiem pastrādātā Zviedrijas premjerministra slepkavība. 1986.gada 28.februāra vakarā Palme ar sievu Līsbetu devās mājās pēc kino seansa. Miesassargu līdzi nebija. Uzbrucējs ar vienu šāvienu nošāva Palmi, bet otra izšautā lode viegli skāra viņa sievu. Neskatoties uz lietas nozīmību un vairākiem lieciniekiem, kuri teicās redzējuši bēgošo slepkavu, Palmes slepkavības lieta joprojām nav atrisināta.

Sociāldemokrāts Palme bija kritisks pret abām Aukstā kara lielvarām - gan ASV, gan arī PSRS. Viņš bija polarizējoša personība; daļa zviedru viņu dievināja, citi ķengāja. Iespējams, tieši tādēļ par viņa nāvi radušās visdažādākās sazvērestības teorijas.

Jāns Stoklasa uzskata, ka nonācis uz pēdām patiesībai. Savu darbu viņš raksturo kā "teoriju par sazvērestību".

- Vai varat sākt ar īsu ieskatu, par ko ir jūsu grāmata?

- Mana grāmata sarakstīta kā trilleris, taču tas ir patiess stāsts par bijušā Zviedrijas premjerministra Ūlofa Palmes slepkavību. Slepkavība joprojām nav atklāta, taču kriminālromānu rakstnieks Stīgs Lārsons to pētīja. Viņš izstrādāja savu teoriju, taču diemžēl viņš nomira un nepaspēja to līdz galam noformulēt. Apmēram desmit gadus pēc Stīga Lārsona nāves es atradu viņa savāktos dokumentus un nolēmu sekot viņam pa pēdām. Esmu to novedis līdz galam - šim pētījumam.

- Grāmatā jūs rakstāt, ka slepkavības atklāšana "man absolūti nebija nedz dzīves mērķis kā Stīgam, nedz arī aicinājums". Kas tad jūs pamudināja sarakstīt šo grāmatu?

- Tā bija dažādu sakritību ķēde. Es biju sācis rakstīt citu grāmatu, bet uzdūros ļoti aizraujošam stāstam par cilvēku, kas bija viens no aizdomās turamajiem Palmes slepkavības lietā. Un tikai vēlāk atradu Stīga Lārsona dokumentus un vēlāk arī viņa novārtā atstāto arhīvu.

Sākumā es gribēju izpētīt Stīga materiālus, lai uzzinātu patiesību. Vēlāk sapratu, ka man savi atklājumi jāizstāsta, jāuzraksta par tiem grāmata.

- Jūs ieguvāt pieeju Stīga Lārsona arhīviem. Cik daudz materiālu tajos ir? Un cik daudzus no tiem varējāt izmantot?

- Viss sākās ar to, ka citā arhīvā atradu vienu Stīga Lārsona rakstītu materiālu. Sieviete, kurai tas piederēja, teica, ka varētu būt vēl citi līdzīgi dokumenti. Sapratu, ka man jāturpina meklēt.

Sešus mēnešus vēlāk es stāvēju lielu metāla durvju priekšā, zinot, ka aiz tām kaut kas būs. Domāju, ka tā būs papīru kaudzīte, varbūt viena kaste.

Bet tur bija 20 kastes, kādās pako mantas pārvācoties. Tie bija visi Stīga Lārsona pētījumu materiāli par labējo ekstrēmismu - tīkliem Zviedrijā un Eiropā. Apmēram četras vai piecas no tām bija saistītas ar premjerministra slepkavību. Es koncentrējos uz tajās esošajiem materiāliem - ieskenēju un pētīju tuvāk.

- Cik ilgs laiks pagāja no paša sākuma līdz grāmatas iznākšanai?

- Tas man prasīja astoņus gadus. Septiņus gadus pētīju, taču sākumā par grāmatu vēl nedomāju. Taču pēdējos no šiem gadiem sapratu, ka cilvēkiem ir interese. Mans aģents sāka tirgot izdošanas tiesības. Pašlaik esam vienojušies par tulkojumiem 27 valodās un izdošanu 50 valstīs.

Pēdējā gada laikā daudzi cilvēki mani mudināja sarakstīt grāmatu.

- Tas ir ļoti ilgs laiks, ko veltīt šādam projektam. Vai savienojāt to ar citiem darbiem?

- Jā, manā dzīvē tolaik notika vēl daudz kas cits - darbs un problēmas attiecībās, tāpēc savā ziņā šī grāmata man bija iespēja aizbēgt. Daudzi cilvēki ir šādā veidā metušies iekšā Palmes slepkavības pētīšanā, bet no tā var sajukt prātā. Tagad cenšos pāriet uz kādu jaunu tēmu.

- Būt kriminālromānu rakstniekam - daudzi cilvēki to noteikti uzskata par sapņu darbu. Vai šī profesija izrādījās tāda, kādu bijāt iedomājies?

- Es nebiju plānojis kļūt par kriminālromānu rakstnieku. Viss sākās ar to, ka gribēju uzrakstīt citu grāmatu - tajā būtu aprakstīti noziegumi, bet tas nebūtu kriminālromāns...

- Vai varat pastāstīt sīkāk par šo iecerēto, bet neuzrakstīto grāmatu?

- Es gribēju rakstīt par vietām, kur atkārtoti notikušas slepkavības. Pirmā tāda vieta bija netālu no manas vasarnīcas. 2008.gadā tur tika atrasta līdz nāvei piekauta sieviete. Kad internetā sāku meklēt informāciju par šo vietu, atklāju, ka tajā pašā vietā 170 gadus pirms tam bija nogalināta vēl kāda cita jauna meitene.

Prātoju, ka jābūt vēl citām līdzīgām vietām, kur dažādos laikos pastrādātas vairākas slepkavības, un ka no tā varētu sanākt ļoti interesanta grāmata. Viena no šādām vietām bija Stokholmas centrā, kur 1932.gadā notika viens no Zviedrijas slavenākajiem slepkavību gadījumiem. Jauns vīrietis un viņa sieva nosita vīrieša tēvu, politiķi Hjalmāru fon Sīdovu, un divas kalpones. 48 gadus vēlāk dzīvoklī, kur tas bija noticis, ievācās pāris - ārsts Alfs Ēnerstrems un aktrise Gio Petrē, kas īstenoja politisko kampaņu pret Ūlofu Palmi. Viņi tur dzīvoja 23 gadus un kļuva pagalam traki. Kad Ēnerstremu no turienes gribēja izlikt, viņš ar diviem šāvieniem sašāva policisti. 

Es atradu vēl citas līdzīgas vietas, taču grāmatu tā arī neuzrakstīju. Vienīgā lieta, kas mani atturēja, - savas politiskās kampaņas dēļ Ēnerstrems bija reāls aizdomās turamais Palmes slepkavības izmeklēšanā. Šis fakts mani galu galā aizveda līdz Stīga Lārsona arhīvam.

- Tātad jums bija ideja interesantai grāmatai, bet tad uzdūrāties vēl aizraujošākai?

- Jā, jā... Atgriežoties pie jūsu iepriekšējā jautājuma, es nebiju plānojis kļūt par kriminālromānu rakstnieku, es vienkārši gribēju uzrakstīt interesantu grāmatu. Bet notiek visādi.

- Grāmatas pirmajā daļā jūs rakstāt par Stīga Lārsona ikdienas dzīvi, kā viņš dzer kafiju, dodas uz sapulcēm darbā, smēķē... Cik daudz no tā ir iztēlošanās, bet cik - balstās uz Stīgu pazinušo cilvēku stāstiem?

- Es centos rīkoties caurspīdīgi. Gribēju sarakstīt tādu grāmatu, ko pašam būtu interesanti lasīt. Gribēju uzrakstīt aizraujošu romānu, tāpēc vietām iekļautas dramatizācijas. Stīga dialogi vienmēr ir balstīti uz otra cilvēka atstāstu. 

Viss, kas uzdots par faktu, tāds arī ir, bet daži dialogi ir dramatizēti. Grāmatas beigās esmu paskaidrojis, pēc kādiem principiem vadījos.

- Vai, rakstot šīs nodaļas, sākāt justies tā, it kā pazītu Stīgu?

- Pašu Stīgu neesmu saticis, bet esmu ticies ar visiem viņa draugiem. Tas bija kā salikt puzli no dažādiem maziem gabaliņiem. Biju par viņu ļoti daudz dzirdējis. Visi teica, ka viņš bijis patiešām jauks cilvēks ar labu humora izjūtu. Visi par viņu runā labu - ne jau tāpēc, ka viņš ir miris, bet gan tādēļ, ka viņš bija ļoti dāsns, inteliģents un uzmanīgs.

- Grāmatā jūs izvirzāt savu teoriju par Ūlofa Palmes slepkavību. Vai varat īsi par to pastāstīt?

- Mana teorija daļēji balstās uz Stīga Lārsona versiju, kuras atsevišķas daļas viņš formulēja diezgan drīz pēc Ūlofa Palmes slepkavības. Daļu no manas grāmatas veido Stīga Lārsona rakstītās vēstules un dokumenti. Apmēram 30-40 lappuses savā manierē rakstījis Stīgs Lārsons.

Viņš pārbaudīja vairākas teorijas. Taču mēs abi nonācām pie viena un tā paša secinājuma: aiz slepkavības stāvēja Dienvidāfrikas valdība un slepenie dienesti, kā vidutāju izmantojot Kiprā dzīvojošu Zviedrijas pilsoni, bet slepkavības izpildīšanai piesaistīja zviedru labējos radikāļus. Katrai pusei bija savi motīvi. Dienvidafrikāņiem tā bija ne tikai Ūlofa Palmes cīņa pret aparteīdu, bet arī pret tā laika ieroču darījumiem, ko Palme gribēja apturēt. Savukārt zviedru labējie uzskatīja, ka Palme notirgošot valsti Padomju Savienībai, ka mēs kļūsim par vēl vienu padomju republiku un ka tas turklāt notiks ļoti drīz.

- Bet Padomju Savienība tolaik bija tuvu sabrukumam.

- Jā, un tas ir interesanti. Dzīvojot šajā pārmaiņu laikā, nešķita, ka tas notiks. 1986.gadā joprojām bija sajūta, ka Padomju Savienība pastāvēs vēl nākamos simt gadus. Tai bija ekonomiskas problēmas, taču tā bija pārdzīvojusi vēl lielākas grūtības Otrā pasaules kara laikā un pēc tā. Tāpēc 80.gadu otrajā pusē nešķita, ka šoreiz tai pienāks gals. Tas bija pārsteigums. 

1986.gadā joprojām bija sajūta, ka Padomju Savienības un ASV cīņa joprojām rit pilnā sparā.

- Šai versijai ticamību piedod tas, ka Dienvidāfrikas aparteīda režīms bija pastrādājis citas zvērības. 

- Jā, turklāt tam bija ciešas saites ar Lielbritāniju un ASV. Dienvidāfrikas režīms sadarbojās ar Mārgaretas Tečeres un Ronalda Reigana valdībām. Kā viens no grāmatā aprakstītajiem dienvidafrikāņu darboņiem man sacīja: "Es darīju savas valdības netīros darbus, kamēr mana valdība darīja Rietumu netīros darbus."

Kad Eiropā krita [Berlīnes] mūris, arī Dienvidāfrikai drīz pēc tam nācās mainīties. ASV un Lielbritānijai aparteīda režīms vairs nebija ērts.

- Ūlofs Palme bija polarizējošs politiķis. Kā jūs domājat, vai tāpēc ir tik daudz sazvērestības teoriju par viņa nāvi? Šķiet, ka sabiedrībā par viņu bija ļoti dažādi viedokļi.

- "Polarizējošs" - tas ir ļoti labs veids, kā viņu raksturot. Viņš bija polarizējošs gan Zviedrijas sabiedrībā, gan paša partijā, gan labēji noskaņoto vidū, gan arī ārvalstīs. Attīstības valstīs viņš bija populārs. Taču viņš nepatika ne PSRS, nedz arī ASV. Viss kopā tas ieskicē ļoti sarežģītu ainu.

Iespējami pat privāta rakstura slepkavības motīvi, jo viņam bija daudz mīļāko un sānsoļu.

Pastāv simtiem teoriju par to, kas notika un kurš stāv aiz šīs slepkavības.

- Grāmatas rakstīšanas laikā jūs runājāt ar dažādiem cilvēkiem - Stīga Lārsona partneri Evu, pret Palmi noskaņoto aktrisi Gio Petrē un iespējamo vidutāju Bertilu Vedīnu. Viņi visi ir ļoti spilgtas personības. Vai tikšanās aci pret aci mainīja jūsu domas par viņiem?

- Satiekot šādus cilvēkus pirmoreiz, vienmēr ir izveidojies kāds priekšstats par to, kādi viņi ir. Dažreiz tas pastiprinās, citreiz mainās. Dažos gadījumos - kļūst pilnīgs. 

Satiekot Gio, Bertilu Vedīnu, [Dienvidāfrikas aparteīda režīma izlūku] Kreigu Viljamsonu, saproti, ka viņi visi ir savas pagātnes upuri. Pat ja viņi pastrādājuši briesmīgas lietas - un es domāju, ka tādas darījuši visi nosauktie -, viņi tomēr ir cilvēki. Un tas savā ziņā izraisa žēlumu.

Es devos uz Kipru satikt Bertilu Vedīnu. Kādreiz viņš bija svarīgs, ļoti izskatīgs aģents, kurš strādāja dažādu drošības dienestu uzdevumā gan Zviedrijā, gan arī Rietumeiropā. Tagad viņš ir izputējis, vecs vīrs ar dažādām slimībām. Visu aizmirsts, viņš sēž Kipras ziemeļos.

Arī Kreigs Viljamsons ir aizmirsts. Tāpat kā Gio Petrē, kura tup lielā savrupmājā gandrīz kā no Stīga Lārsona romāna. Arī aizmirsta.

- Bijušais policists Kreigs Viljamsons bija atzinis vainu Panafrikānistu kongresa spridzināšanā Londonā, kā arī vairāku nāvējošu vēstuļbumbu izsūtīšanā. Taču viņš nekad tā arī netika sodīts.

- Jā, tā ir taisnība. Dienvidāfrikā pēc aparteīda beigām tika izveidota Patiesības un samierināšanas komisija. Viņš atzinās vairākos noziegumos, taču apgalvoja, ka tie ietilpa viņa slependienestu aģenta pienākumos. Viņš atzinās vairāku cilvēku nogalināšanā, spridzināšanā Londonā un citos nodarījumos, bet nesaņēma sodu, jo tas notika samierināšanas procesa ietvaros. Izstāstot visu notikušo, sods netika piemērots, ja motīvi bija pareizie.

Problēma ir tāda, ka diez vai viņš izstāstīja visu, ko ir darījis. 

- Kā bija sarunāties ar šādu cilvēku? Vai jūs pārņēma pretrunīgas izjūtas?

- Emocijas bija ļoti sakāpinātas.

Es visu mūžu esmu nodzīvojis mierā, tāpēc ir dīvaini tikties ar kādu, kurš atklāti saka: "Es esmu nogalinājis cilvēkus, un es to darīju tāpēc, ka uzskatīju to par pareizu rīcību."

Viņš ir baismīgs vīrietis. Ļoti spēcīga personība, var just, ka viņš ir inteliģents. Viņš var būt arī ļoti šarmants, taču ne brīdi nepamet doma - ja nospiedīsi nepareizo podziņu, vari kļūt par viņa nākamo upuri. Es domāju, ka viņš joprojām ir bīstams cilvēks.

- Ja kāda jautājuma pētīšanas ietvaros nākas runāt ar šādiem cilvēkiem, kā pateikt, vai viņi saka taisnību vai melo?

- To nekad nevar droši zināt. Jāklausa savai spriestspējai. Viljamsons uz vairākiem jautājumiem nemaz neatbildēja - no tā var saprast, ka viņam ir kas slēpjams. Taču nevar zināt, kas tas ir.

- Jūs grāmatā rakstāt, ka viņš jums bez nekādiem paskaidrojumiem atsūtīja rakstu, kas bija visai mulsinoši. Tātad viņš mēģināja kaut ko pateikt?

- Jā, viņš pavisam noteikti centās mani kaut kur aizvirzīt. Varbūt strupceļā. Lai papriecātos par to, ka es daudz strādāju, bet pilnīgi bezjēdzīgi. Bet varbūt viņš atklāja tādā veidā atklāja patiesību, kā tika sarīkota premjerministra slepkavība.

- Kā jūs pārbaudījāt savu avotu teikto? Vai salīdzinājāt ar faktiem? Varbūt izmantojāt citas metodes? Un kā jūs atlasījāt informāciju, ko iekļaut grāmatā?

- Rakstot grāmatu, man bija ļoti spēcīga "karte", pēc kuras vadīties, - Stīga Lārsona arhīvs. Palmes slepkavības lietā ir tik daudz izmeklēšanas materiālu, ka var sajukt prātā, urbjoties tiem visiem cauri. Tātad man bija šāds ierobežojums. Stīga Lārsona pētniecība iestiepās dažādos virzienos; viņš nešķetināja tikai savu galveno teoriju. Man mājās ir daži metri grāmatu par Palmes slepkavību, man ir viņa arhīvi un citi rakstīti dokumenti, publiski pieejamie Zviedrijas policijas izmeklēšanas materiāli. Ļoti daudz materiālu. Man bija jāsalīdzina dažādos avotos pieejamā informācija un pašam tā jāizvērtē.

Esmu nonācis pie secinājuma, ka Stīgs Lārsons bija uz pareizā ceļa, tāpat kā policija otrajā izmeklēšanas gadā. Tātad Stīgs nebija vienīgais, kurš tā domāja. Grāmatā aprakstīts tas, kā, manuprāt, tas notika.

- Jūs grāmatā to nepieminat, taču Stīga Lārsona vectēvs, kuru viņš bērnībā apbrīnoja, balstoties uz dažos avotos pieejamo informāciju, esot bijis staļinists. Pats Stīgs Lārsons savulaik strādāja vairākos komunistu izdevumos. Pirms dažiem gadiem kāds draugs atklāja, ka Stīgs Lārsons 70.gados esot Eritrejā apmācījis vietējo partizānu grupējumu, kas pārtapa šīs valsts pašreizējā režīmā. Vai jums nesagādā bažas tas, ka pašu Stīgu Lārsonu varētu uzskatīt par radikālu un ka tas ietekmējis to, kādus materiālus viņš atlasīja savam arhīvam?

Pirmkārt, neesmu pārliecināts, vai Stīga Lārsona vectēvs bija staļinists. Bet viņš noteikti bija komunists, antinacistisks komunists. Savukārt Stīgs bija trockists, sociālists. Noteikti radikāls. Stīgs noteikti skatījās virzienā, par kuru viņam jau bija plašas zināšanas, jo viņš cīnījās pret labējiem un saskatīja šajā lietā viņu pēdas. Bet viņš apsvēra arī citas teorijas: slepkavu-vientuļnieku, trako slepkavnieku. Viņš neizlikās neredzam citas versijas.

Taču es pats neesmu kreisi noskaņots. Esmu apolitisks. Man ir viedoklis par politiskiem jautājumiem, bet es nepiederu nevienai grupai. Visu vajag uzlūkot ar veselīgu skepsi, bet tajā pašā laikā nedrīkstētu ignorēt pilnībā to, ko daži cilvēki vēlas izdarīt. Zināmā mērā tā ir problēma, ka Stīgam Lārsonam bija ekstrēmi uzskati.

- Viens jautājums, ko pēc grāmatas izlasīšanas pavisam noteikti gribēju pajautāt: vai Lida ir īsta? Viņa jums palīdzēja sarūpēt divu iespējamo slepkavu virtuālo saraksti un klātienē palīdzēja izvilināt informāciju no viena no viņiem. 

- Jā.

- Viņa vienkārši šķiet pārāk...

- Dramatizēta?

- ...traka!

- Jā, viņa ir traka! Taču viņa ir īsta. Viss notika tā, kā es to aprakstīju. Es būtu varējis iekļaut vairāk informācijas, bet tas būtu atklājis vairāk nekā vajadzētu - citus informācijas avotus. 

Taču viņa ir īsta, un mēs dzīvojam kopā Stokholmā. Mēs kļuvām par pāri.

- Jā, tā jau man grāmatas nobeigumā šķita, bet nebiju pārliecināta.

- Jā, tā tas sākās.

- Runājot par Lidu, grāmatas beigās jūs apcerat dažu izmantoto metožu ētiskumu, īpaši saistībā ar tā dēvēto honey-trapping - informācijas izvilināšanu, lietojot romantiskos ieročus. Cik tālu drīkst iet, lai iegūtu informāciju?

- Šīs metodes - hakeru darba izmantošanu, informācijas izvilināšanu, iefiltrēšanos - pirmais izmantoja Stīgs Lārsons. Es ilgi domāju, vai man vajadzētu tādas lietot, vai tomēr ne. Galu galā pieņēmu, manuprāt, pamatotu lēmumu.

Tagad arvien populārākas kļūst daudzas metodes, kas saistītas ar sociālajiem tīkliem, hakeriem un, protams, honey-trapping. Ko tādu darot, svarīgi, lai būtu pareizā motivācija. Es biju daudz izdarījis savā izmeklēšanā, bet ar citām metodēm tālāk vairs nevarēju tikt, vajadzēja kaut ko vairāk. Tāpēc es to izdarīju.

- Kur jūs velkat robežu starp sazvērestības teoriju un pierādāmu versiju par notikušo? Dažkārt robežas ir nedaudz izplūdušas. Vai jums ir kāds princips, pēc kura vadāties?

- Ja tā padomā, Zviedrijas policijas rīcībā, izmeklējot Palmes slepkavību, bija daudz dīvainību. Tā pamanījās pieļaut daudzas kļūdas un aizvirzījās nepareizajā virzienā. Daudzi cilvēki domā, ka tas bija apzināti. Ir tāds izteiciens kā "Henlona bārdas nazis"... Nevis pazīstamākais "Okama bārdas nazis", ar ko saprotam "vienkāršākā atbilde parasti ir pareizā", bet gan Henlona - "nepiedēvē ļaunu nodomu tam, ko var izskaidrot ar nekompetenci". Taču Zviedrijas policija ir ļoti kompetenta. 

Nepieciešams, lai informāciju apstiprina dažādi avoti, un no tās jāizveido loģiska notikumu versija. Šo principu izstrādāja Stīgs Lārsons, un es to lietoju arī savā darbā, liekot kopā puzles gabaliņus, lai padarītu ainu pilnīgāku.

Taču tā ir teorija par sazvērestību, nevis kaut kas izfantazēts. To pamato ļoti daudzi fakti.

- Diemžēl es nelasu zviedru valodā, tāpēc varu kļūdīties, bet, kā saprotu, 2016.gadā tika atjaunota Palmes slepkavības izmeklēšana.

- Izmeklēšana visu laiku turpinās. 2016.gadā tika iecelts jauns prokurors, kurš bija nopietni apņēmies atrisināt slepkavību. Iepriekšējā prokurore, lai gan skaļi to neteica, bija pārliecināta, ka slepkava bija narkomāns Kristers Peteršons. [Peteršonu 1988.gadā notiesāja par Palmes slepkavību, bet gadu vēlāk augstākas instances tiesa viņu nepietiekamu pierādījumu dēļ attaisnoja - red.] Kad amatā stājās jaunais prokurors, kuru sakritības dēļ arī sauc Kristers Peteršons, viņš teica: nē, tas nebija Kristers Peteršons, es kārtīgāk izpētīju teoriju par sazvērestību. Izmeklētāji apstiprinājuši, ka lūkojas uz Dienvidāfrikas iespējamo lomu, vērtē pavedienu par vidutāju.

- Vai jums ir ticība, ka Ūlofa Palmes slepkavība kādreiz tiks atrisināta?

- Jā, un es par to arī rakstu grāmatā. Zviedrijas policija nesen saņēma papildu resursus, kuru tai iepriekš trūka. Taču es domāju, ka patiesais katalizators būs ārvalstu spiediens. Mana grāmata iznāks 27 valodās. Līdz šim pārdoti 300 000 eksemplāru. Daudzi cilvēki to izlasīs un jautās: kāpēc šī slepkavība nav atrisināta? Te taču ir pamācība, kā to izdarīt!

Domāju, ka būs spiediens no ārvalstīm. Esmu noskaņots optimistiski. Es domāju, ka slepkavība tiks atrisināta.

- Vai bija kas tāds, ko atstājāt "aiz strīpas" un neiekļāvāt grāmatā?

- Es gribu viegli lasāmu stāstu, tāpēc neiekļāvu grāmatā daudz detaļu. Varu atklāt, ka saīsināju grāmatu par simt lappusēm.

- Tā jau ir gandrīz grāmata.

- Jā, tur tikpat kā sanāk vēl viena grāmata. Es sīkumos neaprakstīju visus avotus, jo tad grāmata būtu nelasāma. Sanāktu materiāls vēl vienai grāmatai. Es nedaudz piepalīdzu policijai, jo izmeklēšanas gaitā sakrājies pārāk liels informācijas apjoms. Es rakstu vairākus apkopojumus, ko viņiem iesniegšu, lai policija var aizlāpīt "caurumus". Man nācās atmest daudz labas informācijas. 

- Vai varat padalīties ar kādu piemēru?

- Man ir daudz informācijas par Bertilu Vedīnu, piemēram, kā viņš reiz tikās ar Mārgaretu Tečeri. ASV viņš strādāja CIP labā un gandrīz tika nogalināts Kongo. Tāpat arī par Gio Petrē un viņas lomām zviedru kinorežisora Ingmara Bergmana filmās. Daudz interesantu personīgu detaļu.

Iespējams, ka taps arī televīzijas seriāls. Šāda veida detaļas varētu nokļūt uz ekrāniem.

- Vai ir jau kādi konkrēti plāni par seriāla uzņemšanu?

- Mani uzrunājušas vairākas straumēšanas platformas un producentu kompānijas. Taču šādas lietas prasa vairākus gadus, tāpēc grāmatu labāk izlasīt jau tagad!

- Vai jums padomā vēl kādi citi projekti?

- Esmu sācis pētīt un rakstīt savu nākamo grāmatu. Tā nebūs par Palmes slepkavību. Ja atceraties, grāmatā ir saraksts ar dažādiem dīvainiem nāves gadījumiem, kas varbūt bija negadījumi, bet varbūt tomēr ne. Nomira arī kāds Palmem ļoti tuvs cilvēks. Es plānoju par to uzrakstīt grāmatu.

- Tas bija viss, ko vēlējos zināt. Paldies par interviju!

- Paldies.