"Tikumīgās" audzināšanas sekas: kauns runāt par dzimumattiecībām (43)

Pilns raidījuma ieraksts:

Galvenais:

Konteksts 

Novembra beigās biedrība “Krīzes grūtniecības centrs” aizvadīja lekciju 3. Valsts ģimnāzijā. Biedrības pārstāvji stāstīja skolēniem par kontracepciju, grūtniecību un seksuāli transmisīvajām slimībām (STS). Kā atklāja kolēģi no faktu pārbaudes projekta “Re:check”, lekcijā ticis melots. Vairāk par minēto gadījumu var lasīt šeit.

Lai diskutētu par to, kā Latvijas skolās stāsta par reproduktīvās veselības jautājumiem, uz diskusiju aicinājām Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) Uzraudzības departamenta vadītāju Juri Zīvartu, biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāju Ivetu Ķelli un organizācijas “Mammām un tētiem” vadītāju Ingu Akmentiņu-Smildziņu. Portāls vairākas reizes nedēļas laikā uzrunāja arī biedrības “Krīzes grūtniecības centrs” vadītāju Judīti Briedi-Jureviču, taču viņa, aizbildinoties ar aizņemtību, raidījumā nepiedalījās.

3. Valsts ģimnāzijas gadījums

Komentējot gadījumu 3. Valsts ģimnāzijā, IKVD Uzraudzības departamenta direktors Juris Zīvarts secināja, ka skolām būtu jāpieprasa izdales materiāli no vieslektoriem pirms plānotajām vieslekcijām.

Konkrētajā gadījumā skolas pedagogiem nebija pietiekoši daudz laika, lai varētu iepazīties ar “Krīzes grūtniecības centra” izdales materiāla saturu.

Informatīvajā materiālā tika runāts par kontracepciju, grūtniecību un iespējamiem riskiem, kas saistīti ar seksuāli transmisīvajām slimībām (STS). Īpaši jāatzīmē šī vieta:

IKVD pārbaudes laikā secināja, ka minētā informācija nav zinātniski pamatota. To raidījuma laikā apliecināja Juris Zīvarts.

Savukārt biedrības “Papardes zieds” valdes priekšsēdētāja Iveta Ķelle atzīmēja, ka pagaidām neviens kontracepcijas līdzeklis nav drošāks par prezervatīvu.

“Ja mēs domājam par drošām attiecībām, tad, ja mēs viens otru nepazīstam, nav nekā labāka par prezervatīvu. Bet tas nav simtprocentīgi drošs. Tam arī jāpiekrīt,” atzīst Ķelle.

Savukārt, organizācijas “Mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa atzīmēja, ka ne tikai skolā, bet arī ģimenē obligāti jārunā ar bērnu par attiecībām un reproduktīvo veselību.

“Es domāju, ka katrai ģimenei tas būtu pienākums,” uzskata Akmentiņa-Smildziņa.

Juris Zīvarts atzina, ka tādi gadījumi kā 3. Valsts ģimnāzijā nav bieža parādība. Apmēram reizi gadā IKVD saskaras ar neviennozīmīgi vērtējamām lekcijām skolās. Viens gadījums, piemēram, bija saistīts lekciju par uzturu, konkrēti par vegānu un veģetāriešu dzīvesveidu. Šajā lekcijā, kā apgalvo Zīvarts, informācija pasniegta vienpusēji.

Veselības mācība – atsevišķi vai integrēti?

Pirms diskusijas TVNET intervēja Valsts izglītības satura centra (VISC) Vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāju Inetu Upenieci par to, kā nākotnē Latvijas skolēnus izglītos ar veselību saistītos jautājumos. Saskaņā ar Upenieces teikto, šo saturu paredzēts, kā vairākus gadus līdz šim, mācīt integrēti, proti, iekļaujot šo mācību saturu vairākos mācību priekšmetos.

Inga Akmentiņa-Smildziņa piekrita šādai idejai, tomēr ekspertei radās šaubas par to, cik kvalitatīvi tas tiks darīts.

“Ņemot vērā visus veselības rādītājus, kādi ir mūsu bērniem un jauniešiem, es, protams, varētu teikt, ka tai veselības mācībai Latvijā vajadzētu būt kā atsevišķam priekšmetam,” pārliecināta “Mammām un tētiem” vadītāja.

Diskusijas laikā tika apspriests arī VISC skaidrojums, kādēļ veselības mācība netiek apsvērta kā atsevišķs mācību priekšmets. Skaidrojums bija šāds:

“Var parādīties visādas prasmes, bet mūsu ķermenis nekādā veidā ar gadiem nemainās. Visi orgāni ir tur, kur tie ir. Visa mūsu vēlme uz attiecībām paliek nemainīga, lai kāds gadsimts pienāktu,” uzskata Akmentiņa-Smildziņa.

Savukārt Iveta Ķelle norādīja, ka Latvijas skolās nepietiekami māca veselības pratību.

“Cik lielā mērā šobrīd Latvijas pedagogi, kuru vidējais vecums ir ap piecdesmit gadiem, ir gatavi atklāti un patiesi runāt par visām tām tēmām, kas saistītas ar seksualitāti un attiecībām?” vaicāja Ķelle.

“Mums tikko bija gadījums, kur bērnunama pedagogi noraidoši izturējās pret to, ka mēs pubertātes laikā meitenēm stāstījām par to, kādi ir meitenēm orgāni. Tas ir viens gals. No otras puses, klausījos Latvijas radio, kur runāja par to, ka pie mums notiek seksuālā vardarbība. Ja bērns nemāk nosaukt orgānus, viņš pat nevar pateikt, ka pret viņu bija seksuālā vardarbība,” stāstīja Ķelle.

Izglītot vecākus un diskutēt! 

Diskusijas dalībnieki daudz runāja arī par iespējamo rīcību: ko iesākt, lai bērni un arī viņu vecāki būtu labāk izglītoti par reproduktīvās veselības jautājumiem? 

“Mammām un tētiem” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzskata, ka skolās būtu vairāk jārīko diskusijas par visdažādākajiem jautājumiem, ieskaitot seksuālo veselību.

“Piemēram, ja runa ir par vegānu gadījumu. Ja grib viedokļu dažādību, tad ok, uztaisām reālu diskusiju. Uzaicinām šo organizāciju, uzaicinām gaļēdāju biedrību. Taisām diskusiju. Mācām jauniešus diskutēt,” pārliecināta eksperte.

Tāpat sieviete uzskata, ka ir jāizglīto skolēnu vecāki. Kā atklājās diskusijā, tas pamazām notiek. Piemēram, kā zināja stāstīt Iveta Ķelle, “Papardes zieds” par dažādiem jautājumiem ir izglītojis apmēram 500 skolotājus. Taču viņa norādīja uz vienu būtisku problēmu:

“Veselība kā prioritāte mums tiešām ir bijusi [tikai] uz papīra."

"Arī Veselības ministrijā. Vienai nevalstiskai organizācijai nav tās kapacitātes, lai pēc tam uzturētu interesi par seksualitātes tēmu šiem 500 skolotājiem. Ar viņiem būtu jātiekas, viņiem būtu nepieciešama supervīzija,” skaidroja Ķelle.

Turklāt viņa uzsvēra vecāku lomu savu bērnu izglītošanā.  

“Kā lai mēs sasniedzam tos vecākus, kuriem vai nu viņu pašu dzīves pieredzes, vai ekonomisku vai dažādu apstākļu dēļ nav bijusi iespēja būt par apzinātiem, gudriem vecākiem? Tas ir lielais jautājums,” uzsver Ķelle.

Savukārt IKVD Uzraudzības departamenta vadītājs Juris Zīvarts paziņoja, ka

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sola stiprināt sadarbību ar nevalstiskajām organizācijām un aicināt tās uz sarunām par iesaisti jaunā mācību satura ieviešanā. 

Pēc Zīvarta teiktā, tas ir veids, kā mazināt zināšanu iztrūkumu mācību saturā, jo, iespējams, ir jautājumi, kuros NVO ir kompetentākas. Tāpat šāda veida sadarbība varētu mazināt iespēju, ka skolās iekļūs organizācijas, kas pasniedz apšaubāmu informāciju.

Diskusijas beigās izskanēja tēze, ka Latvijas sabiedrībai vēl aizvien ir grūti un pat kauns runāt par jautājumiem, kas saistīti ar reproduktīvo veselību un attiecībām. Kā atzīmēja Iveta Ķelle,

“kamēr mēs netiksim vaļā no šī kauna, būs grūti pavirzīties uz priekšu.”