Mani ir visnotaļ grūti pārsteigt, tomēr jāteic, ka Jānim “atmiņasūdenim” (šo salikteni varat sadalīt daļās pēc saviem ieskatiem) Pļaviņam tas kārtējo reizi izdevās. Respektīvi, ja iepriekš viņš pelnīja naudu uz lētticīgu muļķu rēķina, tad tagad nolēmis mest kauna paliekas pie malas un sava biznesa paplašināšanai izmantot invalīdus.
Proti – Pļaviņš savā "Memory water" formāli nodarbinājis 13 cilvēkus ar invaliditāti, lai saņemtu 133 000 eiro grantu no projekta "Atbalsts sociālajai uzņēmējdarbībai" un varētu uzņēmumam iepirkt jaunas iekārtas (detalizētāk par to šeit). Jāpiebilst gan, ka arī “kretīns” ir medicīniska diagnoze, tomēr medijos līdz šim nav izskanējusi informācija par to, vai arī pats Pļaviņš ir viens no šiem trīspadsmit.
Abstrahējoties no ētiskajiem aspektiem, Pļaviņa “sociāli atbildīgās” darbības, protams, ir teju vai ģeniālas. Ja no šiem 13 darbiniekiem deviņu mēnešalgas nepārsniedz pat 35 eiro, bet nedaudz vairāk par minimālo algu saņem precīzi viens cilvēks, nav grūti izrēķināt, ka šī “filantropija” Jāņa uzņēmumam izmaksā tā ap 5000 eiro gadā (bez nodokļiem). Atņemot šo ciparu no iegūtā granta summas, atlikums pārsniedz atmiņasūdeņa iepriekšējā gada 112 000 eiro peļņu. Piekritīsiet – visnotaļ neslikti.
Tomēr arī ar šo prasmīgajam uzņēmējdarbības entuziastam vēl nav bijis gana, tāpēc viņš pieprasījis saviem uzņēmumiem – "Memory water" un “Prana energy” – piešķirt arī sociālā uzņēmuma statusu. Un abi uzņēmumi šo statusu saņēma, jo, vērtējot visu pēc likuma burta, formāli Pļaviņš ir izpildījis visus nepieciešamos nosacījumus, jo “likumā nav teikts, cik stundu nolīgtie cilvēki ar invaliditāti jānodarbina”.
Šis precedents draud demoralizēt sociālā uzņēmuma statusu kā tādu, jo, vērtējot bezemocionāli, viss, ko uzņēmumam atliek izdarīt, lai apgūtu fondu naudu, ir atrast bariņu invalīdu, kas gatavi parakstīt formālu līgumu, lai ik mēnesi saņemtu papildu naudu. Un saprotams, ka, pat ja šī “alga”, kā Pļaviņa gadījumā, ir 35 eiro, arī šī summa paralēli niecīgajiem invaliditātes pabalstiem būs pietiekami motivējošs iegansts dokumentu parakstīšanai.
Lai arī formāli (šķiet, šis drīzumā varētu kļūt par lamuvārdu) varētu šķist, ka pilnīgi visi iesaistītie taču ir ieguvēji, jo teorētiski jau algas saņem, tomēr 133 000 pret 35 eiro ir vienkārši zemiski. Manā sapņu pasaulē “sociālais uzņēmums” būtu tāds, kurš saviem darbiniekiem maksātu vismaz minimālo algu. Realitātē, protams, uz Pļaviņa 13 darbiniekiem tas nozīmētu aptuveni 85 000 eiro tērēšanu uz algām gadā, un pie šāda scenārija no iegūtās granta naudas pāri atliktu vien ap smieklīgiem nieka 50 000 eiro. Skaidrs, ka šādas naudas dēļ nav vērts būt sociāli atbildīgam arī ārpus formāla papīra.
Ja naudas pelnīšanu uz muļķu rēķina vēl var neuztvert kā kaut ko dramatiski sliktu, jo katrs domājošs cilvēks tomēr drīkst izvērtēt vai ticēt pseidozinātnēm, tad maka piepildīšana, izmantojot cilvēkus ar invaliditāti, ir vienkārši zemiska, un pat manā salīdzinoši plašajā un multilingvālajā leksikonā ir grūti piemeklēt pietiekami stingru vārdu, lai dotu trāpīgu apzīmējumu tam, ko šobrīd domāju par Jāni Pļaviņu.
